Lielie mazie meli. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      Zigijs bija plati iepletis acis un nedaudz sakautrējies, jo tas, ka aizmugures sēdeklī kopā ar viņu atradās vēl kāds bērns, it īpaši tik možs kā Kloī, viņam bija vēl kas nepiedzīvots. Mazā meitenīte visu ceļu bija nemitīgi čalojusi, skaidrodama Zigijam visu, kas viņam bija jāzina par skolu. Viņa stāstīja par skolotājiem, par to, ka pirms došanās uz klasi ir jānomazgā rokas, iztiekot tikai ar vienu papīra dvieli, un kur ir jāsēž pusdienlaikā, un kāpēc nedrīkst ņemt līdzi zemesriekstu sviestu, jo daži skolēni ir alerģiski un var nomirt, un viņai jau ir nopirkta pusdienu kastīte, un uz tās ir Pētnieces Doras attēls, un kas ir redzams uz Zigija pusdienu kastītes?

      – Bazs Gaismasgads, – Zigijs atsaucās strauji, pieklājīgi un pagalam nepatiesi, jo Džeina viņam vēl nemaz nebija nopirkusi pusdienu kastīti, un viņi pat nebija apspriedušies, vai tāda vispār būs vajadzīga. Pagaidām Zigijs trīsreiz nedēļā apmeklēja pagarinātās dienas nodarbības, kur tika pasniegtas arī maltītes. Džeinai līdz šim vēl nekad nebija nācies piepildīt pusdienu kastītes.

      Ierodoties skolā, Medelaina palika automašīnā, bet Džeina tikmēr ieveda bērnus pagalmā. Patiesībā visus tur bija ievedusi Kloī, braši soļodama viņiem pa priekšu un mirdzinādama diadēmu saules staros. Vienubrīd Zigijs un Džeina pat bija mēmi saskatījušies: “Kas gan ir šie brīnišķīgie ļaudis?”

      Džeina bija nedaudz uztraukusies par to, kā Zigijam klāsies skolas izvēles dienā. Viņa labi apzinājās, ka savu satraukumu nāksies slēpt no Zigija, jo viņš viegli kļuva nemierīgs. Sajūta bija tāda, it kā viņa sāktu strādāt jaunā darbavietā: nu viņai vajadzēs uzņemties pamatskolas skolēna mātes pienākumus, apgūt dažādus noteikumus, procedūras un lietvedību.

      Izrādījās, ka ienākt skolā kopā ar Kloī ir tas pats, kas ierasties ar laimējušu loterijas biļeti rokā. Viņus tūlīt uzrunāja divas citas mātes:

      – Kloī! Kur tava mamma?

      Tad viņas iepazinās ar Džeinu, un Džeinai nācās pastāstīt par Medelainas potīti, un nākamajā brīdī to gribēja noklausīties arī skolotāja, Bārnsas jaunkundze, un Džeina nonāca visu uzmanības centrā. Godīgi sakot, tas bija ļoti patīkami.

      Arī pati skola bija skaista. Tā atradās pašā zemesraga galā, un Džeinai šķita, ka viņa ar acs kaktiņu var pastāvīgi manīt tālā okeāna zilo mirdzumu. Klases bija izvietotas garās, zemās smilšakmens ēkās, un šķita, ka lapu koku apēnotais rotaļlaukums ir pilns ar burvīgām slēptuvēm, kas tikai vēl vairāk iekairināja iztēli: mazi laukumiņi starp kokiem, nomaļas takas, pat miniatūrs, bērniem piemērots labirints.

      Brīdī, kad Džeina bija devusies prom, Zigijs bija iegājis klasē, sadevies rokās ar Kloī. Viņa mazā sejiņa izskatījās sasarkusi un laimīga, un Džeina bija izgājusi ārā un devusies atpakaļ pie automašīnas, arī pati juzdamās sasarkusi un laimīga, un Medelaina pasažieru puses sēdeklī māja un priecīgi smaidīja, it kā Džeina būtu viņas labākā draudzene, un Džeina juta, ka viņā kaut kas sarūk un atlaižas.

      Tagad viņa sēdēja līdzās Medelainai “Zilajā blūzā”, gaidīja, kad tiks atnesta kafija, skatījās uz okeānu un juta sejā saules siltumu.

      Varbūt pārcelšanās uz šejieni kļūs par jaunu sākumu. Vai arī par beigām, un tas būtu vēl labāk.

      – Drīz ieradīsies mana draudzene Seleste, – Medelaina sacīja. – Iespējams, ka tu viņu jau sastapi skolā. Viņa bija atvedusi savus puikas. Divus mazus, gaišmatainus kaušļus. Viņa pati ir gara auguma, gaišmataina, skaista un nervoza.

      – Diez vai tā varētu būt, – Džeina iebilda. – Par ko viņai būtu jānervozē, ja viņa ir gara auguma, gaišmataina un skaista?

      – Tieši tā, – Medelaina apstiprināja, it kā tā būtu atbilde uz jautājumu. – Turklāt viņai ir arī tikpat burvīgs un bagāts vīrs. Viņi vēl aizvien mēdz sadoties rokās. Un vēl viņš ir arī jauks. Viņš pērk dāvanas man. Nudien, nesaprotu, kāpēc es vispār vēl draudzējos ar Selesti. – Medelaina paskatījās pulkstenī. – Ak, viņa ir bezcerīga. Nekad neierodas laikā! Labi, es tikmēr tevi izprašņāšu. – Viņa paliecās uz priekšu un vērīgi uzlūkoja Džeinu. – Vai tu šajā pussalā esi ieradusies nesen? Līdz šim es tevi neesmu redzējusi. Ja mūsu bērni ir vienā vecumā, mums būtu vajadzējis saskrieties sporta zālē, skolā vai kur citur.

      – Mēs pārcelsimies šurp tikai decembrī, – Džeina paskaidroja. – Šobrīd mēs dzīvojam Ņūtonā, taču es nolēmu, ka būtu jauki kādu laiku padzīvot līdzās okeānam. Tā laikam bija tāda pēkšņa kaprīze.

      Šie vārdi uzradās paši no sevis, un Džeina par tiem vienlaikus nopriecājās un samulsa.

      Viņa mēģināja runāt kaprīzi, it kā patiešām būtu kaprīza meitene. Viņa pastāstīja Medelainai, ka pirms dažiem mēnešiem bija aizvedusi Zigiju uz pludmali, pie kādas daudzstāvu mājas ieraudzījusi plakātu par izīrējamiem dzīvokļiem un nodomājusi: “Kāpēc gan mēs nevarētu apmesties netālu no pludmales?”

      Galu galā tie nebija meli. Ne gluži.

      Viena diena pludmalē, viņa bija sev atkal un atkal sacījusi, stūrēdama pa garo, kalnaino ceļu, it kā viņas domas kāds noklausītos un apšaubītu viņas rīcības motīvus.

      Pirivī pludmale bija viena no desmit skaistākajām pludmalēm visā pasaulē! To viņa bija kaut kur izlasījusi. Viņas dēls bija pelnījis ieraudzīt vienu no desmit skaistākajām pludmalēm visā pasaulē. Viņas skaistais, neparastais dēls. Sirdij smeldzot, Džeina nemitīgi ielūkojās atpakaļskata spogulī.

      Viņa nepateica Medelainai, ka tobrīd, kad viņi, smilšaini un lipīgi, roku rokā bija devušies atpakaļ uz automašīnu, viņas prātā bija skaļi atbalsojies vārds “palīgā”, it kā viņa censtos kaut ko izlūgties: risinājumu, izdziedināšanu, atelpu. Kādu atelpu? Kādu izdziedināšanu? Kādu risinājumu? Viņa sāka elpot seklāk un juta, ka uz pieres gar matiem izspiežas sviedri.

      Tad viņa pamanīja plakātu. Viņu Ņūtonas dzīvoklim bija beidzies īres termiņš. Šis trīsistabu dzīvoklis atradās neglītā, nedzīvā sarkanu ķieģeļu namā, taču no tā līdz pludmalei bija tikai piecu minūšu gājiens.

      – Ja nu mēs pārceltos uz šejieni? – viņa bija uzrunājusi Zigiju, un viņam bija iemirdzējušās acis, un pēkšņi bija radusies sajūta, ka šis dzīvoklis ir tieši tas, kas palīdzēs tikt galā ar visu nelāgo. Ļaudis to sauca par jaunas dzīves uzsākšanu. Kāpēc gan viņa ar Zigiju nevarētu sākt jaunu dzīvi?

      Džeina nepastāstīja Medelainai, ka, cenzdamās sakārtot savu dzīvi, viņa kopš Zigija piedzimšanas bija uz sešiem mēnešiem īrējusi daudzus dzīvokļus visā Sidnejā. Viņa nepateica, ka varbūt visu šo laiku bija metusi lokus, aizvien vairāk tuvojoties Pirivī pludmalei.

      Un vēl viņa nepateica Medelainai, ka, pēc īres līguma parakstīšanas ejot ārā no nekustamā īpašuma aģentūras, viņa pirmo reizi bija pa īstam pamanījusi pussalā dzīvojošos ļaudis – ar zeltainu ādu un pludmalē izbalējušiem matiem – un iedomājusies par savām baltajām kājām, kas slēpās zem džinsiem, un tad aptvērusi, ka viņas vecāki ļoti uztrauksies, būdami spiesti stūrēt pa to līkumaino pussalas ceļu. Turot stūri, СКАЧАТЬ