Lielie mazie meli. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      Gabriela: Beigu beigās visa skola sašķēlās divās daļās. Nu, nezinu, gluži kā tādā pilsoņu karā. Visi pievienojās vai nu Medelainas, vai Renātes komandai.

      Bonija: Nē, nē, tas ir briesmīgi. Tas nekad nav noticis. Nekādu daļu nav bijis. Mēs visi ļoti cieši turamies kopā. Tika pārāk daudz izdzerts. Un vēl bija arī pilnmēness. Pilnmēness laikā visi kļūst mazliet neprātīgi. Nopietni. Tā ir reāli pierādāma parādība.

      Samanta: Vai tad bija pilnmēness? Lietus gāza kā ar spaiņiem, to nu gan es zinu. Mani mati bija galīgi sapūkojušies.

      Lipmana kundze: Tas ir smieklīgs un milzīgs apmelojums. Man vairs nav ko teikt.

      Kerola: Es zinu, ka nespēju vien beigt runāt par “Erotisko grāmatu klubu”, taču varu saderēt, ka vienā no viņu mazajām “tikšanās reizēm” kaut kas notika.

      Hārpera: Paklau, es apraudājos, kad mēs uzzinājām par Emīlijas talantu. Es nodomāju: tā, nu jau atkal sāksies! Es to visu jau biju vienreiz pārdzīvojusi ar Sofiju un tāpēc zināju, kas mani sagaida! Renātei bija tāpat. Divi apdāvināti bērni. Neviens nespēj saprast, kādu stresu tas izraisa. Renāte raizējās par to, kā Amabella spēs iejusties skolā, vai tur tiks pietiekami veicināta viņas attīstība, un tā tālāk. Un, kad tas bērns ar muļķīgo vārdu, tas Zigijs, izdarīja to, ko izdarīja – un tas notika vēl tikai skolas izvēles rītā! – nu, saprotams, ka viņa ļoti noraizējās. Un ar to jau arī viss sākās.

      Ceturtā nodaļa

      Džeina bija paņēmusi līdzi grāmatu, ko palasīt automašīnā, kamēr Zigijs piedalīsies savā skolas izvēles pasākumā, taču nu tā vietā viņai nācās pavadīt Medelainu Martu Makenziju (tā varētu saukt mazu, draisku meitenīti kādā bērnu grāmatā) uz pludmales kafejnīcu “Zilais blūzs”.

      Tā bija maza, dīvaina, kroplīga, gandrīz vai alai līdzīga ēka, kas atradās promenādē tieši līdzās Pirivī pludmalei. Noāvusi kurpes, Medelaina kliboja, smagi un nekautrīgi balstīdamās uz Džeinas rokas, it kā viņas būtu senas draudzenes. Sajūta bija intīma. Varēja just Medelainas parfīmu, kas burvīgi smaržoja pēc citrusaugļiem. Pēdējo piecu gadu laikā Džeinai nebija pieskāries gandrīz neviens pieaudzis cilvēks.

      Tiklīdz viņas bija atvērušas kafejnīcas durvis, kāds pajauns vīrietis, kurš bija stāvējis aiz letes, pastiepa rokas un steidzās abām pretī. Viņš bija ģērbies viscaur melnā, ar cirtainiem, gaišiem sērfotāja matiem un pīrsingu vienā nāsī.

      – Medelaina! Kas ar tevi noticis?

      – Es esmu smagi ievainota, Tom, – Medelaina atteica, – un šodien man ir dzimšanas diena.

      – Gatavais posts, – Toms novilka un pamirkšķināja Džeinai.

      Kamēr Toms palīdzēja Medelainai apsēsties stūrī pie galda, sameklēja ledu, ietina to trauku dvielī un nolika uz krēsla spilvenu, lai viņai būtu, kur atbalstīt kāju, Džeina pētīja kafejnīcu. Viņas māte to būtu nosaukusi par “caurcaurēm burvīgu”. Gar koši zilajām, nelīdzenajām sienām stiepās ļodzīgi plaukti, pilni ar lietotām grāmatām. Uz grīdas koka dēļiem atmirdzēja zeltaini rīta saules stari, un Džeina ieelpoja reibinošo kafijas, maizīšu, jūras un veco grāmatu smaržu. Kafejnīcas fasāde bija no stikla, un sēdekļi bija izvietoti tā, ka no visām vietām varēja redzēt pludmali, it kā apmeklētāji būtu nākuši skatīties jūras uzstāšanos kādā šovā. Lūkojoties apkārt, Džeinu pārņēma tā pati neapmierinātība, ko viņa bieži vien izjuta, nonākusi kādā jaunā, skaistā vietā. To varēja puslīdz izteikt vienīgi ar vārdiem kaut es varētu atrasties šeit. Mazā pludmales kafejnīca bija tik izsmalcināta, ka viņa no visas sirds ilgojās tajā atrasties, lai gan viņa, protams, jau tur atradās, un tāpēc šāda doma bija bezjēdzīga.

      – Džeina? Ko es varu tev piedāvāt? – Medelaina noprasīja. – Pateicībā par visu es tev izmaksāšu kafiju un kādu kārumu! – Viņa pagriezās СКАЧАТЬ