Lielie mazie meli. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      Šampanieti var dzert jebkurā laikā. Tāda allaž bija Medelainas mantra.

      Tomēr vēlāk Medelaina patiešām sāka prātot, vai tikai šajā vienīgajā reizē nebija rīkojusies aplam. Ne jau tāpēc, ka viņas būtu piedzērušās. Nebija. Tādēļ, ka tad, kad viņas visas trīs smiedamās ienāca skolā (Medelaina bija nolēmusi, ka nevēlas palikt automašīnā un palaist garām brīdi, kad Kloī iznāks ārā, un tāpēc bija ielēkusi pa vārtiem, ieķērusies elkoņos abām pārējām), aiz viņām palika nepārprotama ballītes noskaņas smarža.

      Nevienam nepatīk palaist garām ballīti.

      Sestā nodaļa

      Ieradusies skolā pēc Zigija, Džeina nebija piedzērusies. Viņa bija baudījusi ne vairāk par trim malkiem šampanieša.

      Tomēr viņu bija pārņēmusi eiforija. Tas bija kaut kas īpašs: šampanieša pudeles paukšķis, nerātnā rīcība, visi šī rīta negaidītie notikumi, skaistās, garās, trauslās glāzes, kurās atstarojās saules gaisma, sērfotājam līdzīgais bāra apkalpotājs, kurš bija atnesis trīs mazus, izsmalcinātus kēksiņus ar svecītēm, okeāna smarža, sajūta, ka varbūt viņa iedraudzēsies ar šīm sievietēm, kuras kaut kādā ziņā tik ļoti atšķīrās no visām pārējām Džeinas draudzenēm: vecākas, bagātākas, vairāk piedzīvojušas.

      – Kad Zigijs sāks iet skolā, tu tiksi pie jaunām draudzenēm! – Džeinas māte nespēja vien beigt satraukti un kaitinoši atkārtot, un Džeinai nācās ļoti savaldīties, lai nesāktu izteiksmīgi vaikstīties un izturēties kā īgnai, nervozai pusaudzei, kura grasās sākt mācīties jaunā skolā. Džeinas mātei bija trīs labākās draudzenes, ar kurām viņa bija iepazinusies pirms divdesmit pieciem gadiem, kad Džeinas vecākais brālis Deins bija sācis iet pirmskolā. Pirmajā rītā viņas bija aizgājušas iedzert kafiju, un kopš tā laika visas bija nešķiramas.

      – Man nav vajadzīgas jaunas draudzenes, – Džeina paziņoja mātei.

      – Ir gan. Tev jāiedraudzējas ar citām mātēm, – māte sacīja. – Jums ir citai citu jāatbalsta! Viņas saprot, ko tev nākas pārdzīvot.

      Tomēr Džeinas pūles iedraudzēties ar citām mātēm izrādījās veltīgas. Viņai gluži vienkārši nebija nekā kopīga ar šīm možajām, pļāpīgajām sievietēm un viņu aizrautīgajām sarunām par vīriem, kuri “nemaz nepalīdzēja”, par remonta darbiem, kas nebija pabeigti pirms bērna piedzimšanas, par to smieklīgo dienu, kad viņas bijušas tik aizņemtas un nogurušas, ka izgājušas no mājas, pat neuzkrāsodamās! (Džeina, kura tobrīd nebija uzkrāsojusies un vispār nemaz nemēdza krāsoties, centās neizrādīt savas patiesās jūtas, klusībā kliegdama: kas tas par stulbumu?)

      Un tomēr dīvainā kārtā viņa spēja saprasties ar Medelainu un Selesti, lai gan patiesībā viņām nebija nekā kopīga, izņemot to faktu, ka viņu bērni bija sākuši apmeklēt pirmskolas nodarbības, un, lai gan Džeina bija gatava saderēt, ka arī Medelaina nemūžam neizietu no mājas neuzkrāsojusies, viņai tomēr jau šķita, ka gan viņa pati, gan Seleste (kura arī nemēdza krāsoties; par laimi, viņa arī bez jebkādiem uzlabojumiem izskatījās satriecoši skaista) var Medelainu par to paķircināt, un viņa tikai pasmiesies un arī pati paķircināsies, it kā viņas būtu senas draudzenes.

      Un tāpēc tas, kas notika, Džeinu pārsteidza negaidot.

      Viņa bija aizmirsusi par modrību. Viņa bija pārāk aizņemta, iepazīstot Pirivī valsts skolu (viss tik glīts un sakopots; tas radīja sajūtu, ka tikt galā ar dzīvi ir tik viegli), baudot saules gaismu un vēl aizvien tik neierasto jūras smaržu. Domājot par Zigija dzīvi skolā, Džeinu pārņēma prieks. Pirmo reizi kopš dēla piedzimšanas viņas atbildības nasta par Zigija bērnību šķita kļuvusi vieglāka. Viņas jaunais dzīvoklis atradās neilga gājiena attālumā no skolas. Viņi katru dienu varēs iet uz skolu kājām, garām pludmalei un augšā pa kokiem apaugušo kalnu.

      No savas priekšpilsētas pamatskolas logiem Džeina bija varējusi redzēt šoseju ar sešām joslām un sajust no kaimiņu veikala plūstošo cepto cāļu smaržu. Tur nebija ne paēnā atjautīgi iekārtotu mazu rotaļu laukumiņu ar burvīgām, krāsainām smaidošu delfīnu un vaļu mozaīkām, ne arī sienas gleznojumu ar zemūdens ainām un akmens bruņurupuču smilšukastes vidū.

      – Šī skola ir tik jauka, – Džeina sacīja Medelainai, kopā ar Selesti palīdzēdama viņai aizlēkt līdz sēdvietai. – Tā ir maģiska.

      – Zinu. Pagājušajā gadā skolas viktorīnas СКАЧАТЬ