Lielie mazie meli. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      – Ziemeļbrieži ir apēduši visus burkānus!

      Agrā rīta gaismā pavērusi acis, Medelaina ieraudzīja sev pie deguna apgrauztu burkānu. Eds, kurš klusi krāca viņai līdzās, iepriekšējā vakarā bija ilgi un cītīgi apkodījis burkānus, lai atstātu iespējami ticamus ziemeļbrieža zobu nospiedumus. Kloī vienā pidžamā bija ērti uzsēdusies jāteniski Medelainai uz vēdera: mati kā kodeļa, plats smaids, možas, starojošas acis.

      Izberzējusi pati savas acis, Medelaina paskatījās pulkstenī. Seši no rīta. Droši vien tas bija labākais, uz ko varēja cerēt.

      – Kā tu domā, vai Ziemassvētku vecītis ir atstājis Fredam kartupeli? – Kloī cerīgi vaicāja. – Viņš šogad ir bijis ļoti nerātns!

      Medelaina bija pateikusi bērniem: ja viņi būs nerātni, Ziemassvētku vecītis viņiem atstās iesaiņotu kartupeli, un tad viņiem visu mūžu vajadzēs lauzīt galvu, kāda bijusi brīnišķīgā dāvana, kura tikusi ar to aizstāta. Kloī no visas sirds vēlējās, kaut viņas brālis Ziemassvētkos saņemtu kartupeli. Droši vien pat zem eglītes nolikts leļļu namiņš nebūtu viņai sagādājis lielāku prieku. Medelaina bija nopietni apsvērusi, vai tikai nevajadzētu iesaiņot pa kartupelim katram no bērniem. Tas būtu lielisks pamudinājums visu nākamo gadu uzvesties kā nākas. “Neaizmirstiet to kartupeli,” viņa varētu atgādināt. Tomēr Eds neļāva viņai tā rīkoties. Viņš bija pārāk sasodīti labs.

      – Vai tavs brālis jau ir pamodies? – viņa noprasīja Kloī.

      – Es viņu pamodināšu! – Kloī iekliedzās, un, pirms vēl Medelaina bija paguvusi viņu aizkavēt, skaļi aizdipināja pa priekšnamu.

      Eds sagrozījās.

      – Vēl taču nav rīts, vai ne? Nevar būt.

      – Pošam egli svētku rotā! – Medelaina iedziedājās. – Tralalalalā-trala-lalā!

      – Es tev iedošu tūkstoš dolāru, ja tu tūlīt pat apklusīsi, – Eds izgrūda un pabāza galvu zem spilvena. Būdams ļoti labsirdīgs, par Medelainas dziedāšanas prasmi viņš tomēr mēdza izteikties pārsteidzoši nesaudzīgi.

      – Tev nemaz nav tādas naudas, – Medelaina atteica un rāva vaļā “Klusa nakts”.

      Viņas mobilais telefons iepīkstējās. Bija pienākusi īsziņa, un Medelaina, turpinādama dziedāt, paņēma telefonu no naktsgaldiņa.

      Īsziņa bija no Ebigeilas. Šogad Ebigeila pavadīja Ziemassvētkus kopā ar savu tēvu, Boniju un pusmāsu. Skaja, kura bija nākusi pasaulē trīs mēnešus pēc Kloī, bija gaišmataina, mazliet dīvaina meitenīte, kura staigāja Ebigeilai pakaļ gluži kā pielūgsmes pārņemts kucēns. Turklāt viņa izskatījās ļoti līdzīga Ebigeilai bērnībā, un, to redzot, Medelaina allaž jutās neomulīgi un dažreiz pat bija gatava apraudāties, it kā viņai būtu atņemts kaut kas ļoti dārgs. Bija skaidrs, ka Skaja Ebigeilai patīk daudz labāk par Kloī un Fredu, kuri nemaz negrasījās izturēties pret viņu ar pielūgsmi, un Medelaina bieži vien pieķēra sevi domās: “Bet, Ebigeila, Kloī un Freds taču ir tavi īstie brālis un māsa, tev viņus vajadzētu mīlēt daudz stiprāk!” Būtībā tā nebija taisnība. Medelainai vēl aizvien bija grūti noticēt, ka Ebigeila viņiem visiem trim ir tikai pusmāsa.

      Viņa izlasīja īsziņu.

      Priecīgus Ziemassvētkus, mammu. Mēs ar tēti, Boniju un Skaju jau kopš pussešiem esam patversmē! Es jau esmu nomizojusi četrdesmit kartupeļus! Iespēja palīdzēt citiem ir tik brīnišķīgs piedzīvojums. Jūtos tik svētīta. Mīlu, Ebigeila.

      – Viņa nekad mūžā nav nomizojusi nevienu draņķa kartupeli, – Medelaina nomurmināja, rakstīdama atbildi.

      Brīnišķīgi, mīļā. Tev arī priecīgus Z – svētkus, drīz tiksimies, bučas!

      Pēkšņa paguruma pārņemta, viņa ar troksni nolika telefonu atpakaļ uz naktsgaldiņa un no visa spēka mēģināja apvaldīt nelielo dusmu izvirdumu savā prātā.

      Jūtos svētīta… ir tik brīnišķīgs piedzīvojums.

      Un to rakstīja četrpadsmitgadīga meitene, kura čīkstēja ikreiz, kad viņai lūdza uzklāt galdu. Viņas meita sāka izklausīties pēc Bonijas.

      – Fui, – Medelaina skaļi noteica.

      Pagājušajā nedēļā Bonija bija pateikusi Medelainai, ka Ziemassvētku rītā kopā ar visu ģimeni brīvprātīgi dosies palīgā uz bezpajumtnieku patversmi.

      – Es gluži vienkārši ienīstu šo rupjo Ziemassvētku komerciālismu. Un tu? – Bonija bija sacījusi, nejauši sastapusies ar Medelainu iepirkšanās laikā. Medelaina bija pirkusi Ziemassvētku dāvanas, un ap viņas plaukstu locītavām bija apmesti neskaitāmu polietilēna iepirkumu maisiņu rokturi. Freds un Kloī laizīja ledenes uz kociņa, no kurām viņu lūpas bija kļuvušas koši sarkanas. Bonija turēja rokās vienu vienīgu podiņu ar niecīgu bonsai kociņu, bet Skaja viņai līdzās ēda bumbieri. (Sūda bumbieri, Medelaina vēlāk stāstīja Selestei. Nez kāpēc tieši to viņa nekādi nespēja aizmirst.)

      Kā gan Bonija bija izmanījusies tik agrā rītā izdabūt Medelainas bijušo vīru ārā no gultas un pierunāt viņu pastrādāt bezpajumtnieku patversmē? Viņu laulības laikā Neitens nekad nebija izlīdis no migas ātrāk par astoņiem. Bonija noteikti prata ekoloģiski tīri atsūkāt.

      – Ebigeila kopā ar Boniju bauda brīnišķīgu piedzīvojumu bezpajumtnieku patversmē, – Medelaina pavēstīja Edam.

      Eds noņēma spilvenu sev no sejas.

      – Pretīgi, – viņš noteica.

      – Es arī tā domāju, – Medelaina piekrita. Tieši tāpēc jau viņa Edu arī mīlēja.

      – Kafija, – viņš līdzjūtīgi ieminējās. – Es tev atnesīšu kafiju.

      – DĀVANAS! – no priekšnama atskanēja Kloī un Freda kliedziens.

      Kloī un Fredam Ziemassvētku rupjā komerciālisma allaž bija par maz.