Название: Bezdibeņa malā
Автор: Džozefs Fainders
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные детективы
isbn: 978-9984-35-813-0
isbn:
– Divsimt dolāru? – Denijs izdvesa. – Tev taisnība, sasodīts! Es noteikti iebilstu.
– Redzi nu.
Tātad meitai nebija pretenziju pret dāvanām no Gelviniem.
– Jūs pēcpusdienu pavadījāt tirdzniecības centrā? Kā tad palika ar mājasdarbiem?
– Man nebija līdzi klēpjdatora.
– Kāpēc?
– Tu runā par datoru, kas sver vismaz tūkstoš mārciņu!
– Pagājušajā gadā tu to staipīji līdzi un nemaz nesūdzējies.
– Un aizpagājušajā gadā, aizaizpagājušajā un vēl pirms tam. Tas dators ir no dinozauru laikmeta, un tam ir vieta antikvāro lietu veikalā.
Denijs tik tikko valdīja smieklus un sacīja:
– Ja tev vajadzīgs jauns klēpjdators, mēs varam to apspriest. Un ielūdz kādreiz Dženu ciemos pie mums. Tad jūs varbūt izpildīsiet mājasdarbus.
– Tu nopietni? – Ebija neticīgi lūkojās uz tēvu.
– Ja baidies, ka būšu traucēklis, tad es tikmēr varu iziet no mājas un strādāt kafejnīcā vai citur.
– Tu tiešām nesaproti?
– Ko es nesaprotu?
– Tavuprāt, es gribētu atvest Dženu uz šo… nabagmāju, kurā mēs dzīvojam? – Ebija noprasīja. Denijs vairs nespēja apslāpēt smieklus. – Tas nav nekāds joks! – meitene iesaucās.
– Protams, nav, mīļā, – Denijs noteica. Kad Sāra vēl bija vesela un nebija šķīrusies no otrā vīra, viņas dzīvoja vecā Viktorijas laikmeta mājā ar sešām guļamistabām Čestnathillā. Nams piederēja Sāras vīram, partnerim lielā Bostonas juridiskajā firmā. Tagad meitenei nebija ne mātes, ne viņas otrā vīra, ne veclaicīgas mājas. Denijs piegāja tuvāk un mēģināja apskaut meitu, bet viņa atgrūda tēva rokas. – Es tikai gribu, lai tev pietiek laika izpildīt mājasdarbus. Šis patiešām ir svarīgs gads. Tu to lieliski zini. Rudenī tu pieteiksies koledžām, un…
– Nopietni? – Ebija sastingusi izgrūda. – Nopietni? – Un tad viņa nokliedza: – Es tam neticu! – Pagriezusies uz papēža, meitene ieskrēja savā guļamistabā un aizcirta durvis.
Lūsija pacēla galvu no ēdamgalda un skumji pasmaidīja. Vārdi būtu lieki. Bija žēl gan tēva, gan meitas, un situācija bija pagalam sarežģīta. Viņas laulība ar arhitektu bija izjukusi, bet abi palika draugi, un dēls jau studēja Boudina koledžas otrajā kursā. Šādas scēnas viņa savulaik piedzīvojusi ne reizi vien.
– Neviens nav teicis, ka ar pusaudžiem būs viegli, – viņa nočukstēja, saglaudusi Denija matus.
6
Lūsija pamodās agri un uzvārīja abiem kafiju. Denijs stundu kārtīgi rakstīja, iekams Ebijas istabā izdzirdēja mūziku – dobjus hiphopa basus, kuru dēļ vibrēja grīda. Vēl pavisam nesen meita modās ar salkanu Teiloras Sviftas vai kādas līdzīgas dziedātājas balādi. Tagad viss, ko viņa klausījās, šķita vienāds – kā robota radīta mūzika ar frāzēm par “gulēšanu uz grīdas klubā”.
Pēc divdesmit minūtēm viņš sēdēja pie ēdamgalda, lasīja laikrakstu The Boston Globe un malkoja kafiju no milzīgas baltas krūzes ar rotājumu “Es © tēti” nevienmērīgā piecus gadus vecas meitenes rokrakstā. Ebija dāvanu sagatavoja kādas draudzenes dzimšanas dienā, kas bija sarīkota kādā keramikas darbnīcā Bruklainā, kur bērni rotāja gatavas krūzes. Tas notika pirms desmit gadiem, taču Denijs visu atcerējās kā pavisam nesenu gadījumu.
Ebija peldmētelī iznāca no vannas istabas, garaiņu mākoņa ieskauta. Mati joprojām bija mikli. It kā nelikdamās zinis par tēva klātbūtni, viņa iegāja nelielajā virtuvē, iebēra sev bļodā kviešu pārslas ar kanēļa garšu, uzlēja pienu bez laktozes un devās pie ēdamgalda.
– Man arī palika? – apsēdusies viņa pajautāja.
– Kas?
– Tas. – Ebija norādīja uz kafijas krūzi.
Denijs pasmaidīja.
– Tu esi pārāk jauna, lai kļūtu atkarīga no kofeīna.
Meita pavilka tuvāk aplokšņu kaudzīti un sāka šķirstīt.
– Pie Gelviniem no tā neizpūš tik lielu ziloni. Selina mums ar Dženu allaž uztaisa kafiju ar pienu.
– Selina ir viņu saimniecības vadītāja vai pavāre?
– Izbeidz, tēt! Selina ir Dženas mamma. – Ebija pacēla Laimena akadēmijas sūtīto krēmkrāsas aploksni un grasījās atplēst. Denijs nevēlējās, lai meita izlasa atgādinājuma vēstuli un satraucas, taču nealka arī strīdēties, tādēļ neko neteica.
– Bet šorīt tu neesi pie Gelviniem, vai ne? – Denijs nespēja apvaldīt smaidu.
Kad viņi ar Sāru pirmoreiz augļa monitorā ieraudzīja bērniņa sirdsdarbības atspoguļojuma līkni, viņš svinīgi nosolījās, ka nemūžam nelietos banālās un paredzamās, taču vecāku ļoti iemīļotās frāzes. Piemēram: “Kamēr tu dzīvo zem mūsu jumta, viss notiks pēc mana prāta.” Vai: “Tāpēc, ka es tā teicu.” Un: “Man vienalga, ko dara citi bērni.”
Viņš ielika pienu atpakaļ ledusskapī, piepeši izdzirdēja spalgu, apslāpētu kliedzienu un pagriezās.
Ebija nobālējusi drebošā rokā turēja vēstuli no skolas vadības. Papīrs čaukstēja.
– Neuztraucies tā, – Denijs mierināja. – Čeks mazliet kavējas. Man vajadzēja naudu iztērēt citiem mērķiem.
Meitene raudāja tikpat izmisīgi kā toreiz slimnīcas palātā, kad nomira Sāra. Gandrīz bez skaņas, tikai paretam ieelsojoties, lai ievilktu plaušās gaisu vai nožagotos. Acis bija ieplestas, mute vaļā. Sejā vīdēja šoks. Asaras straumēm ritēja pār vaigiem.
Denijam sažņaudzās pakrūte. Ebija, protams, pārspīlēja, taču viņš negribēja meitu sāpināt.
– Būgij, – viņš klusi iesāka, piegāja meitai klāt un aplika rokas ap pleciem. – Mīļumiņ, kas noticis? – Tad viņš palūkojās uz vēstules tekstu un teju vai pamira. Lai visu saprastu, pietika ar dažiem fragmentiem: “..diemžēl jāinformē .. mums nav izvēles .. nekavējoties nesaņemsim maksājumu .. ieraksti Ebigailas lietā .. palīdzēsim pārcelt uz citu skolu ..”
Ja Laimena akadēmija nesaņems sešpadsmit tūkstošus dolāru līdz piektdienas pieciem pēcpusdienā – tātad trīs dienu laikā —, Ebijai СКАЧАТЬ