Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Kas zina? Tā ir mūsu vienīgā kārts. Tātad?

      Līdz pirmajām simts lappusēm vēl bija krietni tālu, un mēneša laikā viņš tādam apjomam tikai pietuvosies. Bet līguma laušanu viņš nedrīkstēja pieļaut, jo tad apsīktu arī ienākumu straumīte.

      Viņš norija siekalas.

      – Darīšu visu, kas manos spēkos, – viņš atbildēja.

      5

      – Sliktas ziņas? – Lūsija sarauca pieri un skumji pasmaidīja.

      – Ļoti.

      Denijs izstāstīja visu, ko bija teikusi Mindija, tāpat par satikšanos ar skolas direktori un negaidīto aizdevumu no Tomasa Gelvina.

      – Ak tā, – Lūsija novilka. – Ļoti dāsni. – Aizrautību viņas balsī nemanīja. Draudzene nodūra galvu.

      – Lūsij? Skatīsimies patiesībai acīs.

      – Tu esi pārliecināts, ka tā ir laba ideja?

      – Un kāpēc nav?

      – Ir ļoti savādi, ja nepazīstams cilvēks apmaksā tavas meitas ekskursiju.

      – Piekrītu, tas ir neparasti. Bet rīt mēs esam ielūgti pie viņa uz vakariņām.

      – Rītvakar es strādāju. Protams, ja mani vispār kāds ir aicinājis. Vai Ebijai par to ir zināms?

      – Diez vai.

      – Nenovērtē pusaudzes par zemu! Viņas ievēro visu. Un prot manipulēt. Tici man! Arī es savulaik tāda biju.

      – Iespējams.

      – Es uzskatu, ka nav gudri aizņemties naudu no tik tikko iepazīta cilvēka. Vajadzētu vismaz uzmanīties.

      – Zini, kas patiešām nav gudri? Prasīt piecus tūkstošus dolāru par skolnieces ekskursiju uz Itāliju! Un uzskatīt, ka vecākiem tāda summa nesagādā nekādas problēmas.

      – Tu tikai tagad to saprati?

      – Nē, bet mani tas kaitina. Un es nezinu, kā tas ietekmēs Ebiju.

      – Tātad patiesībā mēs runājam par Ebijas jauno draudzeni.

      – Manu meitu no Gelviniem mājup ved latīņamerikānis šofera formastērpā. Un tas nav īsti pareizi.

      – Pret to man nebūtu iebildumu.

      – Viņa ir bērns! Un tas nav viņas ierastais dzīvesveids.

      – Tieši tā. Ebija to lieliski apzinās, tātad galvu nezaudēs. – Kā iespējams to tik droši apgalvot? Ja tev kāds apvaicājas, vai pie T krekla apkakles piešūtā etiķete nekairina ādu, tu piepeši sāc just, ka patiešām kairina, un nespēj vairs nomierināties.

      – Tātad dzīvošana pie tēva, kurš tevi dievina, bet nav kļuvis par miljardieri, ir neciešama?

      Nočīkstēja ārdurvju eņģes, un bija dzirdams, kā Ebija nosviež mugursomu un Reksis priekā būkšķina asti pret grīdu. Ebija sarunājās ar suni gluži kā ar mazu bērnu vai plānprātiņu.

      – Kā tev klājas, Reksi? Vai tu biji labs puika? Kāpēc tev joprojām nav noņemta siksniņa? – Jau nākamajā mirklī kaklasiksna nožvadzēja. – Pajautāsim tētim, vai viņš atcerējās izvest tevi pastaigā.

      Ienākusi virtuvē, viņa vairāk līdzinājās pieaugušai sievietei, nevis meitenei. Pāris mēnešu ilga draudzība ar Dženu bija ietekmējusi viņas ģērbšanās stilu – gaišzilo Juicy zīmola treniņbikšu un brīvi krītoša, ar flīsu oderēta rūtaina flaneļa krekla vietā nāca studenšu iecienītie kostīmi, legingi un kosmētika. Denijs vēlējās aizrādīt, ka tā pagaidām nav nepieciešama un pieaugušas sievietes dzīvi viņa vēl pagūs izbaudīt.

      – Tev. – Ebija no kaudzītes izvilka vēstuli un nometa uz galda. Šādas krēmkrāsas aploksnes lietoja Laimena akadēmija. – Laikam kārtējais rēķins. Vai mēs atkal kavējam maksājumus?

      – Mums viss ir kārtībā, – Denijs attrauca. – Uztraukumam nav pamata. Vai vakariņas ēdīsi? Ir palikušas dažas garneles un garie makaroni, ja vēlies. Varbūt uzvārīt makaronus ar sieru?

      – Nē, paldies, – Ebija atteica mīlīgā tonī. – Es paēdu pie Gelviniem.

      – Lieliski. – Denijs mēģināja izklausīties priecīgs. Pēdējā laikā meita itin bieži vakariņoja kopā ar Dženas ģimeni. “Un ko meitenei var pārmest? Mūsu vakariņām divatā parastā iezīme ir saspringums un ieildzis klusums. Un tomēr…” – Man rīt paredzēta tikšanās ar viņiem.

      Ebija palocīja galvu.

      – Zinu. Tev viņi noteikti iepatiksies.

      – Sveika, Ebij! – Lūsija spēra soli uz priekšu un viegli ieknieba meitenei vaigā. – Cik skaistas kurpes! Torija Bērča?

      Piepeši Ebija apmulsa, taču vienlaikus jutās glaimota.

      – Laikam.

      Agrāk Denijs uztraucās par to, kā meita sadzīvos ar viņa draudzeni, bet izrādījās, ka abas lieliski satiek. Varbūt tāpēc, ka Lūsija nekad nemēģināja ieņemt Sāras vietu. Vai tāpēc, ka Ebija alka pēc citas mātes. Bet varbūt tāpēc, ka Sāra apprecēja vīrieti, kas Ebijai nepatika.

      – Burvīgas! – Lūsija nebeidza jūsmot.

      – Jaunas? – Denijs noprasīja.

      Ebija pietvīka, tad teatrāli palūkojās apkārt un pajautāja:

      – Vai te tiek uzņemts “Brīnumaino pārvērtību” šovs? Varbūt tagad es drīkstu iet uz savu istabu un pildīt mājasdarbus?

      – Pagaidīsi, – Denijs aizrādīja. – Mēs neesam beiguši sarunu.

      Sakrustojusi rokas uz krūtīm un sakniebusi lūpas, Ebija skaidri parādīja, cik ļoti vēlas šo sarunu turpināt.

      – Es jautāju, vai tās kurpes ir jaunas.

      Meitenes ciešais un ilgais skatiens mudināja domāt, ka viņa apsver atbildi. Tad viņa sacīja:

      – Tā ir dāvana no Gelviniem, skaidrs?

      – Ļoti jauki, – Lūsija noteica, mēģinādama kliedēt vētru, un sāka rosīties ap ēdamgaldu, kas bija nokrauts ar grāmatām, papīriem un reklāmas bukletiem. Turpmākajā strīdā viņa negrasījās iesaistīties.

      – Dāvana? Kam par godu?

      – Kam par godu? – Ebija iepleta acis. – Es šo pēcpusdien Neitikas tirdzniecības centrā stāvēju kā muļķe un skatījos, kamēr Džena iepirkās, jo man nav ne kredītkartes, ne naudas. Iespējams, viņai palika manis žēl.

      – Žēl?

СКАЧАТЬ