Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

Чтение книги онлайн.

      Viņš atstāja divējādu iespaidu – tāds cilvēks varētu būt gan profesors, gan profesionāls bokseris. Divdesmit gadus viņš bija nostrādājis Bostonas policijas departamentā, tātad noteikti spētu apvaldīt dažas kaprīzas skolnieces Lululemon firmas jogas līnijas apģērbā.

      – Kungs, – Denijs atbildēja, plati smaidot, un draudzīgi uzsita viņam pa plecu. Kad Līona vecākā meita Rebeka beidza Bankerhillas kopienas koledžu, turklāt bija pirmā no šīs ģimenes, kas iestājās koledžā, Denijs palīdzēja viņai dabūt darbu Bostonas izdevniecībā. Līonam patika Denijs, viens no nedaudzajiem Laimena akadēmijas audzēkņu tēviem, kas sveicinājās un papļāpāja ar viņu. Lielākajai daļai vecāku viņš bija neredzams.

      Tad Denijs pie vestibila ieraudzīja Ebiju – vispirms sudraboti metāliskas krāsas šalli ar bārkstīm, pēc tam seju. Smaids pārsteidza tēvu, kurš nespēja atcerēties, kad pēdējoreiz redzējis meitu jautrā noskaņojumā. Viņa bija sadevusies rokās ar savu jauno labāko draudzeni Dženu Gelvinu.

      Šī meitene – tukla neliela auguma tumšmate – šķita pilnīgs pretstats slaidajai, graciozajai blondīnei Ebijai. Džena likās saīgusi un atturīga, varbūt pat augstprātīga, turpretī Ebija vienmēr bijusi mīlīga un sabiedriska. Vismaz pirms sešiem mēnešiem tāda bija. Uz Laimena akadēmiju Džena pārcēlās nesen, kaut gan parasti audzēkņi skolas mainīja mācību gada sākumā, un acīmredzot bija kļuvusi par izstumto. Ebija allaž izrādīja līdzcietību pret citiem un dažkārt arī dumpinieces garu, tādēļ steidza pažēlot jauniņo, un abas iedraudzējās. Tagad viņas bija nešķiramas.

      Ieraugot tēvu, Ebija atplauka, bet tikpat labi varēja gadīties, ka viņa uzsmaida kādam citam. Viņa veikli izlauzās cauri meiteņu pūlim un nekavējās mesties tēvam ap kaklu.

      “Pirmais labprātīgais apskāviens vienpadsmit mēnešu laikā,” Denijs secināja. “Lai gan… Kāda jēga skaitīt?”

      – Ak, tēt, paldies!

      “Par ko?” Denijs vēlējās pavaicāt.

      Meita apskāva viņu vēl ciešāk. Denijs joprojām nespēja pierast, ka viņa izaugusi tik gara.

      – Paldies, paldies, paldies! Es tikko izlasīju savu vārdu ekskursantu sarakstā. Es zināju, ka tu mani palaidīsi. Tu esi lielisks!

      – Ebij, mīļā…

      Džena pieskārās draudzenes elkonim.

      – Nāc, atbraucis mans tētis! – Vestibilā iesoļoja labi kopts sirms vīrietis dārgā dzeltenbrūnā uzvalkā. Viņš noskūpstīja Dženu.

      – Pagaidi, Ebij! Par ko tu runā? – Denijs vaicāja.

      Taču meitene viņu vairs nedzirdēja, pagriezās un uzsāka sarunu ar Dženu:

      – Mazliet pagaidi, ja? – Tad viņa atkal pievērsās tēvam. – Vai tu neiebilsti, ja es mājās braukšu kopā ar Dženu?

      Deniju tas aizkaitināja. Šķita, ka Ebija vairs nevēlas uzturēties mājās. Bet skaļi viņš sacīja:

      – Tiešām nezinu. Es negribētu doties uz Vestonu tev pakaļ.

      – Estevans viņu aizvedīs, – apsolīja Džena.

      Tas bija Gelvinu šoferis. Dženas tēvs bija investors vai kaut kas tamlīdzīgs, tātad bagāts – pat pēc Laimena akadēmijas standartiem.

      – Ebija, – Denijs iesāka, taču piepeši kāds viņam uzsita pa plecu. Viņš pagriezās.

      Tas sirmais vīrietis. Tomass Gelvins.

      Pēc izskata varēja spriest, ka viņš ir nepilnus piecdesmit gadus vecs. Acu zilpelēkais tonis lieliski izcēlās uz tumšā ādas iedeguma fona. Uzvalks bija nevainojami piegriezts, gaišzilais krekls likās perfekti nogludināts, kaklasaite sasieta glītā mezglā. Denijs savu vienkāršo sporta jaku nopirka ar atlaidi Men’s Wearhouse Black Friday izpārdošanā un tagad sajutās noplucis.

      – Es gribēju iepazīties, – elegantais vīrietis sacīja un izstiepa roku sveicienam. – Tomass Gelvins.

      – Dens Gudmens.

      Tobrīd Ebija un Džena jau izrādījās izgājušas no ēkas. – Priecājos iepazīties ar Ebijas tēti. Viņa ir satriecoša.

      – Lielākoties, – Denijs piebilda, plati smaidīdams.

      – Labāku draudzeni Džena nemaz nevarētu vēlēties.

      – Paldies. Es arī priecājos iepazīties.

      – Paklau, es patiešām labprāt izlīdzēju ar to Itāliju. – Tomasa balsī ieskanējās pilsētas dienvidu rajona akcents.

      – Izlīdzēji?

      – Ebija izglāba Dženai dzīvību! Un tas noteikti nav pārspīlēts.

      – Pagaidi… Tu samaksāji par Ebijas braucienu uz Itāliju?

      – Absolūti egoistiskos nolūkos, goda vārds! – Viņš sāka sazvērnieciski čukstēt: – Šī Dženai ir ceturtā skola triju gadu laikā, un viņa jau čīkstēja par pārcelšanos, bet tad iedraudzējās ar Ebiju. Saprotams, ka viņa nevēlas braukt ar klasi uz Itāliju, ja Ebija paliek mājās.

      Denijs karsti pietvīka. Vispirms tas bija pārsteigums, tad apmulsums un dusmas, ko viņš izrādīja visnotaļ reti.

      “Cik daudz Ebija ir izstāstījusi draudzenei? Diezin vai meita zina par mūsu ģimenes finansiālo stāvokli, bet acīmredzot kaut ko ir ieminējusies. Cik pazemojoši! Šis bagātnieks tagad pret mums izturas kā labdarības akcijā!”

      – Ļoti dāsni no tavas puses, – Denijs sacīja, – taču es tādu laipnību nevaru pieņemt.

      – Lūdzu! Manas meitas labad.

      – Piedod. Es piezvanīšu kasierei un visu nokārtošu. Bet paldies par tādu rūpēšanos. – Pasmaidījis Denijs pagriezās un izgāja ārā.

      Saule iespīdēja acīs. Ietves malā stāvēja spoži melns Maybach markas limuzīns. Tas noteikti bija Gelvina automobilis. Ebijai un Dženai tobrīd tuvojās šoferis melnā uzvalkā, baltā kreklā un melnā kaklasaitē, rokās nesdams paplāti ar Starbucks kafejnīcas krūzītēm.

      – Pateicos, Estevan, – sacīja Ebija mirdzošām acīm. Kad parādījās Denijs, viņa žilbinoši pasmaidīja. – Viss kārtībā, tēt?

      Viņš ar mājienu paaicināju meitu sānis un klusi iesāka:

      – Būgij… – Šajā vārdā Denijs meitu sauca tikai gadījumos, kad to nedzirdēja neviens cits.

      – Ak, es esmu tik satraukta! – Ebija iegavilējās. Tad sekoja itāliešu vārdu straume. Pasta… Gelato… Un, protams, sapņi par iepirkšanos. Denijs nespēja tam izsekot līdzi. Meita sagrāba viņa elkoņus un iedziedājās: – Es braukšu uz Itāliju!

      Tik laimīgu viņu Denijs nebija redzējis СКАЧАТЬ