Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

Чтение книги онлайн.

      – Den! – Tobrīd Gelvins iznāca no skolas ēkas, turēdams rokā Blackberry viedtālruni.

      Atsaucies Denijs piegāja tuvāk elegantajam vīrietim un klusi noteica:

      – Es pieņemšu piedāvājumu, ja tas tiks uzskatīts par parādu, ko es noteikti samaksāšu.

      Gelvins iepleta acis un nopietni palocīja galvu.

      – Citādi es nosūtīšu pie tevis savus rokaspuišus. – Tad viņš greizi pasmīnēja.

      – Neņem ļaunā, taču tas ir mazliet savādi. Mēs taču tik tikko iepazināmies!

      – Trakums, vai ne? Savukārt Ebija ar Dženu ir sirdsdraudzenes. Paklau… atnāc rītvakar ciemos, ja? Puikas ir atgriezušies no koledžas, un viņi dievina Ebiju. Selina pagatavos savu slaveno vistu ar rīsiem.

      “Ko es varu iebilst?” Denijs prātoja. “Šis cilvēks ir atvēris maku, lai samaksātu par manas meitas ekskursiju uz Itāliju. Vakariņas ir mazākais, kā varu viņu iepriecināt.”

      Vēlāk viņš atkal un atkal pārdomās šo sarunu.

      Viņš izstiepa roku, pasmaidīja un noteica:

      – Lieliski! Liels paldies.

      3

      Denijs atvēra Morlboro ielas nama durvis. Viņu sagaidīja ierasts troksnis – suņa astes sišanās pret grīdu. Artrīta mocītais šokolādes krāsas labradors Reksis pūlējās pamest savu guļvietu netālu no virtuves durvīm.

      – Manis dēļ nav vērts slieties kājās, – Denijs uzsauca, mudinādams suni atkal atgulties un pabužinādams sirmo kažoku. Reksis bija trīspadsmit gadus vecs, tātad savai šķirnei jau seniors. Purns bija kļuvis sudrabots, dzintarkrāsas acis miglojās kataraktas iespaidā. Suns piederēja Sārai, devās saimniecei līdzi arī pēc šķiršanās un vēlāk atgriezās kopā ar Ebiju, varonīgi palīdzot viņai pārdzīvot mātes nāvi.

      Tālruņa aparātā mirgoja sarkana lampiņa.

      Astoņi paziņojumi. Septiņus bija atstājis nejaukais un uzstājīgais parādu piedziņas aģentūras “Parādu atgūšanas risinājumi” darbinieks Tonijs Santandželo, kurš savu arodu laikam bija apguvis kādā mafijas skolā. Viņa “risinājums” bija “ieturēt” Denija algu.

      “Ieturēt”. Skanēja visnotaļ labdabīgi. Arī maltīti var “ieturēt”, vai ne?

      Un kāda gan tur alga!

      Viņš vēl un vēlreiz atcerējās savādo sarunu ar Tomu Gelvinu. “Es patiešām labprāt izlīdzēju ar to Itāliju.” Denijs nemaz nezināja, kas ir šis cilvēks. “Hm, interneta laikmetā kaut jel kāda informācija noteikti ir pieejama, un es esmu meklēšanas meistars.”

      Apsēdies pie rakstāmgalda nelielajā dzīvojamās istabas alkovā, ko viņš dēvēja par savu kabinetu – iepriekšējais tika atvēlēts Ebijai, jo dzīvoklī bija tikai divas guļamistabas, – Denijs atvēra savu veco MacBook Pro datoru. Vietnē LinkedIn varēja iepazīties ar pagaru sarakstu, kurā uzskaitīti visi reģistrētie Tomasi Gelvini, tostarp arī kāds Tomass Gelvins, kas pabeidzis Bostonas koledžu, strādājis “Patnema investīcijās” un ir nodibinājis un vada firmu “Gelvina konsultanti”, kuras birojs atrodas Sentdžeimsa avēnijā Bostonā.

      Bingo!

      Reksis, kurš bija saritinājies Denijam uz kurpēm, tobrīd gari nopūtās un iekārtojās vēl tuvāk saimniekam.

      “Gelvina konsultanti” no Bostonas Masačūsetsas štatā. Tīmekļa vietne rādīja vien attēlu ar skatu uz Bostonas finanšu rajonu un ailīti reģistrācijai, kur vajadzēja ierakstīt lietotāja vārdu un paroli. Virs tās bija ievietots paziņojums: “Šī vietne paredzēta vienīgi “Gelvina konsultantu” darbiniekiem un investoriem.”

      Denija draudzene Lūsija Lindstrema atveda vakariņas baltā plastmasas kastītē – līdzņemamu ēdienu no kafejnīcas Ņūberi ielā. Tajā bija salāti Lūsijai un garie makaroni ar garnelēm Denijam. Viņš jau saoda ķiplokus, siltu olīveļļu, raudeni un etiķi.

      Lūsija pieliecās, lai noglaudītu Reksi, kurš labsajūtā aizvēra acis. Tad viņa samīļoja un noskūpstīja Deniju. Viņas mati viegli oda pēc cigaretēm, un tas liecināja, ka lielākoties viņa todien uzturējusies ārpus biroja. Lūsija bija psihiatre “Bostonas bezpajumtnieku veselības aprūpes programmā” un divas dienas nedēļā pavadīja pilsētas ielās, mēģinot pierunāt klaidoņus iegriezties kabinetā un apārstēties.

      Uzvilkusi viņa bija gaišpelēku džemperi ar augstu apkakli, zilu svīteri ar V veida izgriezumu, melnus džinsus un vecus melnas ādas zābakus, kas Denijam tik ļoti patika. Lielās melnās saulesbrilles viņa – par to Denijs jutās pārliecināts – nēsāja, lai darbā liktos parastāka un tātad ne tik ievainojama. Bet izskatījās viņa pēc pievilcīgas un centīgas studentes.

      Abi satikās jau trīs gadus, bet bija pazīstami kopš pirmā kursa Kolumbijas universitātē. Tolaik Lūsija Lindstrema likās neaizsniedzama. Denijam viņa bija “Tā meitene” no koledžas – ar smailu degunu un zodu, zilpelēkām acīm, žilbinošu smaidu, mīlīgi neparastu sakodienu un blondiem matiem, kas brīvi viļņojās pār pleciem.

      Universitātes laikā Lūsija noteikti startēja augstākā līgā nekā Denijs. Starp citu, arī tagad nekas nebija mainījies.

      Šie divdesmit gadi – ne tikai gadi, bet arī nelaimīga pirmā laulība – bija iezīmējuši sīkas krunciņas ap Lūsijas muti un vertikālas raižu grumbiņas starp gaišajām uzacīm.

      Denijs zināja, ka viņa ārkārtīgi satraucas par jebkādām vecuma pazīmēm un kā vairums sieviešu ir pakļāvusies modes žurnālu doktrīnām. Savukārt Denijam bija vienalga – viņaprāt, tagad Lūsija šķita vēl skaistāka nekā pirmajā kursā. Viņa salika folijas bļodiņas uz ēdamgalda un noņēma kartona vākus.

      – Smaga diena?

      – Lielākoties staigāju apkārt. Man vajadzīga duša. – Lūsija nekad nežēlojās par darbu. Un Denijs viņu dievināja par to.

      – Varbūt vispirms glāzi vīna?

      – Protams, kāpēc ne?

      Izvilcis korķi no atvēsinātas Sancerre pudeles, viņš ielēja dzērienu glāzēs. Abi saskandināja. Vīns šķita spirdzinošs, garšoja pēc citrusiem un krīta.

      – Šodien devies ielās?

      Lūsija pamāja ar galvu.

      – Pie Dienvidu stacijas uz soliņa gulēja kāds vīrs. Pēc izskata varētu dot septiņdesmit, bet tikpat labi viņš varētu būt desmit gadus jaunāks. Tu jau saproti, kā ielu dzīve ietekmē cilvēku. Policija centās dabūt nabadziņu uz kādu no mūsu dienas patversmēm, taču viņš atteicās un aktīvi cīnījās pretī.

      Tad mēģināju es.

      Šķita, ka stāsts par šo piedzīvojumu uzjundī dvēseles sāpes, bet vienlaikus viņa likās trausla un sajūsmināta. Ar СКАЧАТЬ