Pūķa ēna. Dārgumi. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Cilvēkus sagaida viņu apģērbs, vēsta tautas gudrība. Es nedomāju, ka šeit tas darbojas savādāk. Saziņa ar ceļa biedriem – vienkāršiem strādniekiem, kas purva darbos ieguva kādu noslēpumainu "kapicu" – deva man ieskatu vietējā kārtībā.

      Žēl, ka pa ceļam nevar iegriezties gatavu kleitu veikalā, un man nav naudas… Bet šķiet, ka es māku burvest. Vai jums izdevās izsaukt gaismas, kad jums vajadzēja? Varbūt derēs ar apģērbu?

      Es precīzi neatcerējos, kā to izdarīju, godīgi sakot, man nebija laika, bet maģiskās gaismas regulāri turpināja pavadīt ratus un nemaz nezaudēja savu spilgtumu. Skatoties uz viņiem, man likās, ka tas ir vienkārši brīnišķīgi. Tas noteikti man pievienos punktus grāfa acīs un, iespējams, padarīs mani par spēku, ar kuru jārēķinās.

      – Un ko, visi niers to var izdarīt? – norādīju uz gaismām, it kā nekas nebūtu noticis.

      – Nē, par ko tu runā! Reti kurš var. Nīri no seniem klaniem noteikti to var izdarīt, tāpat arī dralordi. Tie ir visspēcīgākie burvji,” atbildi sniedza runīgais Smirdīgais un vilcinājās, bet turpināja: “Arī Nirfeats var visu…” “Bet arvien biežāk netīri triki.” Vai nu viņi izsauks murgu radījumus, vai arī kādu šausmīgi nogalinās… – viņš piesardzīgi paskatījās uz mani uz sāniem un tad, it kā sevi nomierinādams, piebilda: – Bet tu turi zobenu, bet Nirfeats nevar. Šis nevarēja mūžīgi elpot purva purvu!

      Cik bieži mainās šī nepatīkamā puiša garastāvoklis? Man nav vārdu. Viņš izplūdīs un pats nobīsies. Viņam vajadzētu apmeklēt psihologu…

      – Bet es joprojām brīnos, kāpēc es nevaru pieskarties Nirfeats zobenam? – sāku rūpīgi domāt, cerot, ka ceļa biedriem būs atbildes.

      Un tā arī notika.

      – Tātad tas ir saprotams. Nirfeats ir ienaidnieki. Un zobenā ir Pūķa cilts spēks, tāpēc viņi nevar tam pieskarties. Un jūs, Nyera, neesat vienkāršs, jo jūs komandējat ar zobenu, bet mēs jums neuzdosim jautājumus.

      "Redziet, mēs pat nejautājam viņa vārdu," piebilda ogrēnietis. "Teiksim šim, ka viņi tika novilkti zem maisa un nodoti, un mēs neko citu neredzējām."

      – Jā, viņš droši vien neiedomāsies pajautāt Zinboro.

      Bet tas jau bija interesanti. Šķiet, pēdējā laikā mans statuss ceļabiedru acīs ir pieaudzis, ja visu šo absurda teātri ņemam kā jaunu realitāti.

      Tas ir gluži kā Vasiļinas datorspēlēs: varonis parādās kā pieaugušais, bet parasti nabags un vājš. Pabeidzot uzdevumus, viņš lēnām aug. Viņš pelna naudu, apgūst prasmes un visu to, un beigās, sasniedzot 100. līmeni, viņš ar vienu kreiso roku jau notriec monstrus. Ja spriež pēc šīm kategorijām, tad man paveicās uzreiz parādīties kā desmitā līmeņa tēlam. ES ceru…

      Tikmēr Zinborro pils vārti nepielūdzami tuvojās, kaut kas bija steidzami jādara. Es paskatījos uz zobenu savās rokās. Ko Smirdīgais teica?

      – Un tu, Nyera, neesi vienkāršs, jo pavēli ar zobenu.

      Tātad viņš domā, ka es protu pavēlēt zobenu? Bet tas visu izskaidro!

      Tā es izveidoju apgaismes ķermeņus! Zobens bija manā rokā, un es kaut ko teicu par gaismu, bet nedomāju par kaut ko konkrētu. Gaismas ir atdalītas tieši no asmens. Hm. Acīmredzot zobens spēja noķert vēlmi un realizēja to brīvā formā. Ko darīt, ja…

      Garīgi es palūdzu, lai zobens mani ietērpj bagātas ģimenes nyera cienīgā ceļojuma apģērbā un arī pārģērbjas par dunci apvalkā.

      – Pūķa priekštecis! – Smirdīgais izdvesa. – Buh, paskaties tikai uz nyera! Mēs nekļūdījāmies! Kā ēst maizi, jūs nekļūdāties!

      – Nyera ir skaista! – ogrēnietis pasmīnēja.

      Un ar iekšēju gandarījumu nogludināju dziļi zaļo svārku kvalitatīvo, brokātam līdzīgo audumu, kas skaisti mirdzēja ar purpursarkanu izliekumiem. Viņa nopētīja un aptaustīja korseti, samiedza acis uz galvassegu, kas izskatījās pēc cepures ar platām malām, un gandrīz sasita plaukstas no prieka.

      Es valkāju pilnu komplektu. Pat vissmalkākā veļa, kas patīkami glāsta ādu! Dievs! Kāpēc es par to iepriekš nezināju?

      Saģērbusies es jutos daudz pārliecinātāka. Tikai nedaudz reiba galva. Acīmredzot no sajūsmas. Vai varbūt no bada. Sausās maizes gabals, ar kuru mani cienāja ceļabiedri, jau sen bija nogrimis aizmirstībā, neatstājot manā vēderā nekādas pēdas.

      Pa to laiku mēs nonācām pilī.

      – Kas viņi ir? – apsargs jautāja no sienas.

      "Bums un sūnas no darba," atbildēja ogrēnietis. – Pēc Žimara pasūtījuma viņi piegādāja niere.

      "Viņa apmaldījās purvos un gandrīz devās pabarot ganus!" – Smirdīgais piebilda, par ko saņēma dūrienu ar jaudīgu elkoni un brīnumainā kārtā nenolidoja no apstarotāja.

      – Paldies! Tad tas ir manā ziņā,” pateicos vīriešiem un uzmanīgi, pat nedaudz neveikli nokāpu no ratiem, priecājoties par ērtajiem augstceltnes zābakiem.

      Ceļojuma tērpa svārki bija priekšā nedaudz īsāki un sadalīti divās daļās, un zem tiem atklājās pieklājīgas bikses. Virsū bija izturīga un skaista ādas jaka, mīksta un nedaudz pieguļoša. Ja salīdzina manu tērpu ar ierastajiem zemes stiliem, tad steampunk laikam bija vistuvākais. Ja vien nebija nodrošinātas aizsargbrilles.

      Iztaisnojis apvalku ar dunci, es pieskāros rokturam, sajūtot zināmu sajūtu. Es to nepamanīju, kamēr turēju zobenu rokās, bet tagad sajūtām vajadzēja būt citām, bet nē. Zem maniem pirkstiem rokturis šķita pazīstams – kaut kas tāds, kas tagad vienkārši nevarēja būt.

      Nu labi. Tātad zobens piepildīja visas manas vēlmes. Es ceru, ka Zinborro to nesaskatīs tādu, kāds tas patiesībā ir.

      Iztaisnojusi muguru, iztaisnojusi plecus un uzmetusi sejā augstprātīgu skatienu, devos uz vārtiem, no kuriem pretī jau bija iznākuši vairāki apsargi. Viņi paskatījās uz mani ar interesi, veltot laiku, lai pavadītu mani iekšā. Skatoties pār viņu galvām ar garlaicīgu skatienu, es nejauši teicu:

      "Vediet mani pie Dorsa Zinborro." Tūlīt! – tobrīd paskatījos taisni uz to, kurš man šķita galvenais starp sargiem.

      Tehnika ir pazīstama, ne reizi vien praktizēta uz dažādu augsta ranga mana vīra draugu “bullīšiem”, no kuriem lielākā daļa bija iestrēguši deviņdesmitajos, lai gan viņi cītīgi izlikās, ka tas tā nav.

      Tas darbojās arī šeit. Psiholoģija bija līdzīga.

      "Seko man, nyera," apdomīgi paklanījās, apsargs pagriezās un devās prom.

      Pārējie pašķīrās, lai izlaistu mani cauri, un sekoja aiz muguras kā karavāna. Tikām garām vārtiem un plašam pagalmam. Mēs uzkāpām uz augsto lieveni, gājām pa garu koridoru un beidzot atradāmies plašā viesistabā.

      – Gaidi šeit. Ērls СКАЧАТЬ