Pūķa ēna. Dārgumi. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš страница 15
Pirms paguvu ērtāk satvert kāda instrumenta noapaļoto rokturi (ļoti ērti iederējās rokā), maisa audums tika izmests atpakaļ.
Es redzēju virs manis zilās debesis pirms nakts, melnus koku zarus uz to fona un bezpajumtnieku noliecamies pār mani. Neķemmēti pinkaini mati, it kā sasmalcināti, iesprūda uz visām pusēm. Netīrīti, laikam nekad mūžā, starp smaidā izstieptām lūpām atseguši melni zobi, un… mani piemeklēja smirdoņa vilnis!
Smaka, kas gandrīz lika man noģībt, bija gandrīz taustāma. Grimasēdama, ne tik daudz no bailēm, cik no ārkārtīga riebuma, es izdvestu neizteiksmīgu skaņu:
– Jāāā! – un mēģināja uzlauzt klaidonis žoklī.
Bet viņš veikli atrāvās, un mans ierocis izrādījās pārāk garš un ieķērās maisa drānā ar pretējo galu. Bet tagad, kad bezpajumtnieks nekarājās pār mani, man bija iespēja manevrēt. Es pielecu kājās, nepievēršot uzmanību savam kailumam, un ērtāk paķēru… zobenu?!
Tiešām! Tas, ko es neapzināti paņēmu par kaut kādu darbarīku, izrādījās īsts zobens ar bagātīgi dekorētu kātu. Ilgi nebija laika skatīties uz manu ieroci, kas tikko no banāla dzelzs gabala bija pārveidots par īstu zobenu, kaut arī viltotu, bet smagu. Es draudīgi skatījos uz saviem pretiniekiem, tik draudīgi, cik var skatīties uz diviem vīriešiem, kad esi meitene ar kailu… topiņu.
Klaidonis, kuru nobiedēju, sēdēja lauku ceļa malā. Izskatās, ka viņš aiz pārsteiguma paklupa un piezemējās uz dibena. Viņa biedrs izskatījās nedaudz pieklājīgāks. Es mierīgi sēdēju apstarošanas telpā, smaržoju daudz mazāk un pat izskatījos, ka esmu ģērbusies gandrīz tīrās drēbēs.
Dūšīgs, apmēram divus metrus garš, ar pleciem, nokarenām uzacu izciļņiem un uz āru izvirzītu žokli, viņš pēc izskata šķita šaurprātīgs, bet es atcerējos, ka tieši viņš brīdināja savu līdzdalībnieku man neaiztikt. Un šis… Kā viņu sauc? Viņu sauca par nimfomani.
Un tagad šis skapis ar starpstāviem skatījās uz mani ar izbiedētām acīm, kā uz bērnu, ar plaukstām divu futbola laukumu lielumā priekšā!
Tie ir grābekļi! Es nekad nevienam neesmu redzējis tādas rokas…
Atklāti sakot, tas bija vēss, lai gan siltāks nekā es domāju. Jebkurā gadījumā man ir vajadzīgas vismaz drēbes, un es nevaru zaudēt iniciatīvu, pretējā gadījumā viņi mani salauzīs, sasaistīs un vairs nebūs otrās iespējas aizbēgt.
– Tu! – es norādīju savu zobenu uz lielo puisi. – Novelc kreklu! Ātri!
– Es tev teicu, viņa ir Nirfeat! – Smirdīgais par kaut ko priecājās un nomurmināja: – Tagad viņš kaut ko tādu darīs! Tev paveicās, Bukh! – Viņš skaudīgi nošņāca.
Muļķības! Par ko viņš tagad runā?! Ko šie nirfeats var darīt, kas liek viņam kā straumei līst cauri sapuvušajiem zobiem?
– Apstājieties, kur esat! – noņurdēju, nedaudz pavirzot asmeni pretī vīrietim, kuram nav smaržas.
Godīgi sakot, viņi abi sanāca kopā, un man ir vienalga, ko es ar viņiem darīju. Bet viņi pat nemēģināja. Notiekošais šausmīgi atgādināja kādas vēsturiskas filmas dekorācijas. Un, ja ne smaka, es būtu domājis, ka viņi ir aktieri. Ne velti Brūts ir tik krāsains, it kā viņš spēlē Šreku.
"Tu esi muļķis, Mok," viņš mierīgi nošņāca. – Nirfeats nevar pieskarties dralorda zobenam.
"Bet kā ar…" Smirdīgais gribēja kaut ko teikt.
– Jāsteidzas, drīz kļūs tumšs! – Brūte viņu pārtrauca, runājot ar uzsvaru, un paskatījās debesīs.
Es neviļus atkārtoju viņa kustību, bet ātri atjēdzos. Nepietika tikai pajokot, piemēram: “Ak, paskaties! Putniņš!”, un paliek bez ieroča. Nevar būt!
Uzkāpusi uz sausā, dzeloņainā siena, viņa steidzās uz garo ratu tālāko galu. Cenšoties nepalaist apdullinātos divus no redzesloka, viņa nolaidās zemē. Izskatās, ka būs jābēg tāpat vien – bez drēbēm. Bruisera krekls, protams, nav Dievs zina, kas, bet tomēr ne tik pretīgs kā otrs. Es to varētu izmantot.
Bet nē, nē. Ceru, ka odi mani neapēdīs…
Daži kukaiņi jau tuvumā raidīja nepatīkamas skaņas, it kā cieši vērotu.
– Neuzdrošinies man sekot, labi! Es to sasmalcināšu! – draudīgi pakustināju asmeni.
Vīrieši saskatījās.
"Labi," Brūte nedaudz skumji piekrita un smagi nopūtās.
– Visu. Vācies prom no šejienes! Ātri! – Es kļuvu drosmīgāka.
Vai arī beigās palika traks?
"Labi, labi," lielais vīrs pamāja un paklausīgi pātagu īsto bulli!
Tumšās krāsas ragainais zvērs negribīgi kustējās. Rati lēnām sāka kustēties un traucās pa ceļu. Ejot tajā iekāpa Smirdīgais. Pagriezies viņš mani nolaizīja ar acīm. Uhh!
– Vai tas ir tik vienkārši? Tas ir kaut kā sirreāli…” es nomurmināju, vērojot lēnām atkāpjošos ratiņus.
Es gaidīju kaut ko citu, godīgi sakot. Gatavs skriet tālu un ilgi. Cīnīties pretī. Bet es nemaz negaidīju, ka viņi mani vienkārši paņems un atlaidīs.
– Neej mežā, tur ir čūskas! – Smirdīgais pēkšņi iesaucās, saliekot rokas kā iemuti.
– Kas?! "Novēloti man sanāca teiktais.
Krēsla kļuva arvien dziļāka, un spraugās starp kokiem nekas nebija redzams.
Bet nē! Tur kaut kas kustējās, un likās… šņāc, čaukst? Vai arī kāda bija tā skaņa? Kļūdas?
Varbūt šādi brīdinājums mani ietekmēja, bet kļuva pavisam neērti. Zobens ir labs, bet es esmu paukotājs, kā tauriņš no bruģakmens. Un ko jūs varat darīt īpaši pret čūskām? Kaut kā es neticu, ka viņa ir pietiekami ātra.
Paskatījos uz ieroci, ko turēju rokās. Rokturis ir diezgan sarežģīts, ar visu veidu zvaniņiem un svilpēm un lielu noapaļotu dzeltenzaļu akmeni. Tā izskatās kā acs ar iegarenu zīlīti – tieši uz tās es gulēju. Pats asmens nedaudz paplašinājās virzienā uz centru, un pēc tam atkal sašaurinājās, un melns raksts saritinājās gar plakanajām malām. Vai nu ornaments, vai kaut kāds raksts. Gluži kā Vaska spēlētajās spēlēs!
Vārdu sakot, tas ir rekvizīts, bet skaists. Protams, tie tika izgatavoti pēc pasūtījuma un noteikti dārgi.
Pēkšņi ceļa malā atskanēja skaļa šņākoņa un šalkoņa – tagad ne tikai manā iztēlē. Pēkšņi uz ceļa parādījās divas savā starpā savītas čūskas, kas ripoja no kaut kur kalna pa labi. Es čīkstot СКАЧАТЬ