Pūķa ēna. Dārgumi. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      "Es ļoti vēlētos uzburt dažas burvju gaismas…" es atkārtoju pēc viņa, sēdēdama tālāk no malas.

      Bet man nebija laika pabeigt. Rati spēcīgi satricināja uz paugura, un, zaudējot līdzsvaru, es šūpoju zobenu. Četras lielas gaismas bumbiņas, cilvēka galvas lielumā, pēkšņi atdalījās no asmens. Tie gludi pacēlās gaisā un izklājās uz četrām pusēm, aptverot mūsu ratiņus apgaismotā laukumā. Acis mežā sāka nedaudz mazāk spīdēt un uzreiz atpalika.

      Par laimi es nogāzos uz siena, nevis aiz borta, tāpēc klusā šokā vēroju notikušo. Ko es tikko izdarīju? Vai šī mana vēlme piepildās?

      – Nyera! Ko mēs bez tevis darītu! – Smirdīgais bija sajūsmā un ar redzamu atvieglojumu iegrima sēdeklī.

      "Mums vajadzēja doties pabarot aitas, pirms mēs atstājām mežu," Lielais vīrs viņam īgni aizrādīja.

      Skatoties uz maģiskajām gaismām, kas nešķita nekas pazīstams, es beidzot sapratu, ka tie nemaz nav lomu spēlētāji. Un es neesmu citā valstī, un Valečka man neko neinjicēja un neko nedeva. Es esmu vai nu miris, vai komā, vai labākajā gadījumā guļu.

      Katram gadījumam viņa kārtīgi saspieda savu augšstilbu un gandrīz kliedza. Tas bija ļoti sāpīgi, un caur kreklu parādījās asins traips.

      Kādas muļķības?!

      Novērsusies no vīriešiem, viņa pacēla apakšmalu un atklāja garu grieztu brūci! Nav dziļi. Drīzāk tas bija jau ielikts skrāpējums, kuru es atvēru ar šķipsnu. Gar viņas kāju stiepās jau izžuvušu asiņu pēdas.

      Bet kad man izdevās savainoties un nepamanīt? Droši vien tad, kad viņa nokāpa no ratiem vai, gluži otrādi, uzlēca? Tādā nervozā stāvoklī nav nekāds brīnums…

      “Nyera, tu mūs izglābi,” Ogre mani novērsa no domām. "Pretī mums jums kaut kas jāsaka," viņš paskatījās uz savu biedru.

      – Buh, bet kā… – Moks no kaut kā nobijās.

      "Nyera mūs izglāba no briesmīga likteņa." Es neļāvu neliešiem atņemt tavu nevērtīgo dvēseli! – Ogre atgādināja, un Smirdīgais kaut kā uzreiz nogrima.

      – Un tā ir taisnība. Bukh izsaka visu. Klausies viņu, njera.

      "Nedodiet drakloda zobenu grāfam Zinboro." Vispār labāk par viņu klusēt. Un mēs nerunāsim. Jā, Moss? – viņš ar spiedienu vērsās pret savu biedru.

      – Mēs to nedarīsim! Mēs neko nedarīsim. Es zvēru uz mēles! Ļaujiet viņam izžūt, ja es kādam saku!

      "Kādu iemeslu dēļ es vairs negribēju iet pie šī tava grāfa." Varbūt uz citu vietu?

      – Nederēs. Mums lika tevi aizvest pie viņa,” ogrēnietis vainīgi paraustīja plecus. – Mēs nevaram nepaklausīt.

      – Mēs nekādi nevaram.

      – Kurš to pasūtīja? – Es piegāju tuvāk.

      Šķiet, ka tagad man tiks atklāts mana izskata noslēpums uz šiem ratiem.

      – Ir skaidrs, kurš. Mūsu meistars Žimars arī pasūtīja šo, “labi, ļoti informatīvi,” atzīmēja Smirdīgs.

      – Kur viņš mani atrada? – es centos piešķirt sejai draudzīgu izteiksmi.

      "Nezinu," ogrēnietis paraustīja plecus un kaut ko pavisam nesaprotamu piebilda: "Biju darbā." Kapitsa pavilka.

      – Es zinu! Tikko atstāta nelielai nepieciešamībai, atvainojos par detaļām, nyera. Un tur ir Šis,” viņš klusā balsī izrunāja vārdu “šis”, un Buhs sarauca uzacis un kaut kā grozījās sēdeklī. "Paskatos, un man blakus ir jauna, gaišmataina puiša līķis." Izskatās, ka boļšeņiki izvilka viņa dvēseli. Nu, tas nozīmē, pārmeklēsim līķi, ieraudzīsim zobenu un skrienam pēc Žimara. Viņi domāja, Žimars novilka zobenu, dārglietas, naudu, visu, kas viņam bija. Un viņi sāka par kaut ko strīdēties. Šis paņēma daļu naudas no Žimara un gribēja zobenu, bet nevarēja. Tad Žimars nometa zobenu zemē un aizgāja, bet šis ķermenis tika nosūtīts purvā, un viņš pats griezās ap zobenu, bet nevarēja to izturēt.

      – Sasodīts Nirfeat! – Ogre nomurmināja.

      – To es saku. Viņš atkal gāja pēc Žimara, bet es klusi tiku ārā no patversmes. Es no bailēm svīstu viscaur. Nodomāju, ka tad, kad uzzinās, ka esmu visu redzējis, sūtīs uz purvu. Atceries vārdu. Tāpēc es steidzos paveikt kādu darbu. Tur noteikti jau pamanīja, ka viņš jau sen staigājis, un domās ieskrēja taisni Žimaram. Viņš satver mani aiz skausta un saka: “Tas esi tu, bezjēdzīgs, kas man vajadzīgs. Tev tik un tā neder!”

      – Teiksim īsi! – ogrēnietis uz viņu norūca.

      – Jā, esmu gandrīz pabeidzis! Žimars mani aizvilka atpakaļ tur, kur tika atrasts līķis, un tur zobena vietā tu, nyera. Pliks! Un no kurienes viņi radās? – Smirdīgais pretīgi pasmīnēja, un es garīgi nolamājos.

      – Moh, beidz apkaunot Nyeru!

      – Piedod, nyera. Tātad tu tur guļ, un Žimars ir apmulsis! Nebiju gaidījis, ka purvos ieraudzīšu tādu skaistumu. Viņš ir sarkans kā pelmeņs, elpo pēc gaisa kā tavs krupis,” Smirdīgais iesmējās. – Tad šis ieradās laikā. Viņš aiz dusmām iespēra Žimaram pa dupsi un lika sagatavot ratus un aizvest pie grāfa ar zobenu un niere.

      – Kādas šausmas! – aizvēru acis.

      Cik vīriešiem šajā dienā izdevās mani apbrīnot? Visā manā mūžā tik daudzi mani nav redzējuši kailu, un te ir šie divi uzreiz, kaut kāds Žimars un vēl nesaprotamais Šis, šķiet, ir nirfeat, jo nevar pieskarties zobenam. Grūti!

      "Nu, es nekavējoties piezvanīju savam draugam Bukh," Stinky turpināja stāstu. "Mēs jūs uzmanīgi iekrāvām ratos un apsedzām, lai pārējie strādnieki neredzētu, ko mēs nesam." Šis mums stingri aizliedza pļāpāt. Viņš katram iedeva pa zelta gabalu un lika to aiznest uz Zinborro pili. Visi.

      No šī stāsta es nemaz nesapratu, kā tas notika, ka mani tur atrada šajā dīvainajā vietā un pat nepiedienīgā formā. Labi, ka neviens neizmantoja manu bezpalīdzīgo stāvokli. Brr!

      "Ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs," es nomurminu. -Kas par Ērlu? Kāpēc mums no viņa jābaidās?

      "Dors Zinborro atveda savu sievu kapā un nogalināja savu meitu," ogrēnietis sarauca pieri. – Esi uzmanīgs ar viņu. Turiet ausis vaļā.

      "Viņš pazīst Nirfeates," Moks piebilda čukstus.

      Kad mēs braucām pa apgaismoto ceļu uz tupu pili, kas izskatījās kā kaut kas tieši no fantāzijas attēla, es jau zināju, ka grāfam ir mājkalpotāja, kas šeit visu vadīja. Man vajag, lai es viņai patiktu, un tad viss būs labi. Taču nav izredžu, ka viņai tas patiks, jo es esmu no Kirfarongas, tāpat kā Zinborro bijusī sieva. Tāpēc mans turpmākais liktenis maniem ceļa biedriem šķita ļoti neapskaužams.

      Koma nav koma, miegs nav sapnis, bet es asiņoju, ja man sāp. Sāp, ir СКАЧАТЬ