Pūķa ēna. Dārgumi. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ no Solijara. Tur ir melnas sievietes. Un ne no Berštonas, tur… Nirfs tur tagad vada, tas izsaka visu. Vai Drakendorts, vai Kirfarongs, vai ne? – viņš pagriezās pret mani.

      Nepazīstamie vārdi lika man acis izlīst no galvas.

      – Un šis Zinborro grāfs, vai viņš ir nieris vai arkls? – Sarunu uzmanīgi aizvedu līdz jēdzieniem, kas mani interesēja.

      Vīrieši atkal saskatījās.

      – Kā tad grāfs var būt arkls, nyera? Tas nekad agrāk nav noticis! – smirdīgais vīrietis pretīgi iesmējās.

      Tik ļoti, ka viņš pat sāka raudāt. Ogre arī pasmaidīja. Trakā māja!

      – Es jums saku, nevis vietējais! – Es sadusmojos.

      – Njēra, visos Reačos, ko viņi sauc par grāfiem žūriem, vai tiešām tavā ir savādāk?

      – Vai varbūt es nemaz neesmu ārpus robežām?

      – Nu kur vēl? – Smirdīgais ar elkoni iedunkāja ogrēnim sānos, turpinot izklaidēties.

      – Tiešām, no Nirfgarda? – viņš pārstāja smaidīt, un man tas nemaz nepatika.

      5. nodaļa. Maģija nav zizlis

      Mani ceļabiedri uz mani vērīgi un piesardzīgi skatījās, un tomēr es nolēmu riskēt:

      – Ko darīt, ja tas tiešām tā ir?

      Smirdīgais nolēca un gandrīz nokrita no kastes. Ogrēnieši viņu izglāba, satverot aiz apkakles. Tajā pašā laikā viņš kaut kā nobijies paskatījās uz mani, lai gan kāpēc tik lielam puisim būtu jābaidās?

      Pamatojoties uz tik vardarbīgu reakciju, es secināju, ka es nedrīkstu būt niķīgs. Viņi viņiem nepatīk un baidās no viņiem atšķirībā no Nyers. Es jau nojautu, ka šī uzruna šajās daļās bija cieņpilna un pieņemta.

      – Jā, es jokoju! Tev vajadzēja redzēt savas sejas! – es smējos skaļi un skaļi.

      Vīrieši kaut kā uzreiz atslāba.

      – Nu, tu, Nyera, esi nerātna meitene! – ogrēnietis pamāja ar galvu.

      – Es gandrīz nomiru no bailēm! – Smirdīgais izdvesa. "Es domāju, ka nāve mums ir atnākusi."

      Un es domāju, ka viņi ir tik lētticīgi. Ko darīt, ja es tiešām būtu šis nirfeat? Un kāpēc viņi no viņiem tik ļoti baidās?

      – Vai tu jau esi redzējis nirfeats? – ar patiesu interesi jautāju, cerot, ka pļāpīgais Smirdīgais tūdaļ to visu izklās.

      – Noteikti! Bet Dragon Progenitor bija žēlsirdīgs. "Viņi mūs neaiztika," viņš kaut kā ne pārāk informatīvi atbildēja.

      – Kāpēc viņi ir tik biedējoši? – uzdevu galveno jautājumu.

      – Nu kā ar to, nyera? Viņi ir burvji, viņi pazīst Haosu, "paskaidroja ogrēnietis, pilnībā izpūšot manu prātu.

      "Un viņiem ir visdažādākie radījumi." Viņiem patīk nogalināt un spīdzināt cilvēkus, tā ir aizraušanās! Kāds kā tu, šķietami skaista sieviete, varētu mums to noorganizēt šeit…

      "Un lūžņus viņi nebūtu atraduši," pavisam nopietni piebilda ogrēnietis.

      Vai šie lūžņi ir no viņa? Kas ir šīs nirfas?! Burvji? Haoss? Kas tā par zinātnisko fantastiku, tava māmiņ?! Neviļus es paskatījos uz zobenu, kura rokturis joprojām bija satverts manā labajā rokā.

      Varbūt šie divi ir kaut kādi lomu spēlētāji? Vienkārši viņi šeit spēlē spēli, tāpēc viņi iejutās lomā. Un viņi mani pieņēma kā savējo? Esmu dzirdējis par tik spītīgiem cilvēkiem. Vasiļina stāstīja…

      Bija daudz vieglāk noticēt šādam skaidrojumam nekā zvaigznēm, ko redzēju aptumšotajās debesīs. Šādu debesu uz Zemes noteikti nebija, ja vien es, protams, neatrados otrā puslodē. Taču uzreiz divi pavadoņi deva mājienu, ka noteikti neesmu otrā puslodē, bet, visticamāk, tomēr kādu vielu ietekmē. Ak, Valečka-Valjuša, kāpēc tu man iedevi tik izvēlīgu dzērienu?

      Nolēmis pagaidām neņemt visu uz ticību, es jautāju:

      – Kur mēs vispār ejam?

      – Mēs zinām, kur! Uz grāfa Zinborro pili! – Smirdīgais viegli atbildēja.

      "Mm," es skepsi dungoju.

      Bloķēt! Protams. Bet varbūt vismaz tur atradīsies adekvāti cilvēki. Ne visi spēlē lomu tik labi kā šie.

      Man šausmīgi trūka informācijas, bet diez vai es saņemšu jēgpilnus paskaidrojumus no saviem šaurajiem ceļa biedriem. Uzmanīgāk aplūkoju Ogri, cerot, ka viņa platie pleci un dīvainā seja ir tikai prasmīga pārvērtība. Slaveni cosplayeri* pat to nedara. Labi, varbūt viņš lēnām atlaidīs mani, un mēness kļūs par vienu, un šis puisis saruks.

      Atlaidusi situāciju, es nedaudz atslābu un sāku skatīties apkārt. Bet tiklīdz es pagriezos un paskatījos uz meža ceļu, man bija viss. Aiz muguras mežs bija pilns ar kaut kādām gaismām. Viņi kustējās, kustējās aiz kokiem, pamazām panākot ratus. Daži jau peldēja paralēli, braukšanas virzienā.

      – Puiši, kas tas ir? – piesardzīgi jautāju.

      – Ak, cik slikti! – Smirdīgais satraucās.

      – Sūna, visa tava pļāpāšana! "Mums bija jāsteidzas," sašutis bija ogrēnietis. – Kaut es varētu sasniegt ciemu…

      Viņš nosita pātagu, un flegmatiskais vērsis rikšoja ātrāk. Visi piesardzīgi pagrieza galvas, un kaut kā nebija laika runāt, bet, tiklīdz viņi apklusa, mežs piepildījās ar skaņām. Šurkstēšana, čaukstēšana un daži nezināmas izcelsmes kliedzieni. Šausmīgi! Es jutos kā bērns, kurš baidās no briesmoņiem zem gultas. Tiesa, tā vietā zem manis bija čīkstoši rati, no kuriem es nekad neuzdrošinātos nokāpt.

      Kāds muļķis! Šie vīrieši droši vien zināja, ka jums nav kur bēgt, tāpēc viņi nesteidzās panākt. Bet kas būtu noticis, ja es nebūtu melojis?

      – Pagaidām vieglprātīgie neuzbrūk. Viņi medī tikai tumsā… – Smirdīgais žēlojās, nevarēdams atrast sev vietu.

      "Tas ir dīvaini, ka viņi ieradās šeit un veselā barā." "Tas nav normāli," ogrēnietis sarauca uzacis un mudināja vērsi, taču viņš joprojām centās piebremzēt, it kā nebaidīdamies. "Jūs nemaz nevarat redzēt ceļu." Negriezies, iededz laternu. Kur tu liki amuletus?

      Smirdīgais atdzīvojās un pēkšņi sastinga, ieplestām acīm skatīdamies uz savu biedru.

      – Pametu darbā…

      – Kur pie velna?! – ogrēnietis rūca.

      – Tātad tas notiek. Atceries, bija liela kņada… – viņš pakratīja galvu.

      Ogre СКАЧАТЬ