Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ atspīdums no viņas sejas un ledainā plauksta viņa plaukstā vēstīja, ka viņa joprojām ir tuvumā. Divas reizes viņa paklupa un nokrita, kļūstot gandrīz pilnīgi slapja. Deniss un Petja palīdzēja viņu pacelt – viņi atņēma viņai konservus un kaut kā to vilka.

      – Šeit! – Katja apstājās, norādot uz krūmiem un tumšo eju starp tiem. – Ejam ārā.

      Ar pēdējiem spēkiem, čīkstot zemē, viņi uzkāpa krastā un kopā izvilka kasti, kuru tagad bija kļuvis gandrīz neiespējami pacelt. Būda no šejienes nebija redzama; No bezspēcības un noguruma Vitja acīs sariesās asaras.

      Viņa rokas pārstāja trīcēt – viņš vienkārši tās nejuta, tāpat kā pārējā ķermeņa daļā.

      – Paķer, paķer! – Katja nikni čukstēja, un viņam gribējās visu nomest, apgulties uz slapjās zemes un gulēt, skatoties uz melnajām debesīm. – Neguli! Mazliet vairāk! Nāciet, jūs esat pionieri! Puiši! “Viņa teica vēl kaut ko par karu, par fašistiem un to, ka drīz mēs uzvarēsim, un tad viņi kopā dosies uz atrakciju parku, nopirks katrs desmit saldējumus un brauks, līdz nokritīs karuselī. Bet tas notiks vēlāk, lai gan ļoti drīz, bet, lai tas nāktu, tas notiks drīz, jums ir jāpārvar sevi tieši tagad, paņem kastīti, kādu konservu un iet atkal.

      Kad viņi atradās apmēram divdesmit metru attālumā no strauta, Katja atgriezās, ar rokām pacēla sadrupinātu zāli un niedres un aizsedza pēdas.

      "Tagad mēs varam doties," viņa teica.

      Vitja aizvēra acis un satvēra atvilktnes rokturi.

      Kad viņš tās atkal atvēra, tās jau atradās netālu no mājas, pie pašām kāpnēm.

      Viņš domāja būt laimīgam, bet nespēja.

      Viņi četri ievilka kasti mājā – tad viņš paņēma Ļenu aiz rokas un pieveda pie plīts – tā vēl bija silta. Ar plaukstām atspiedušies pret raupjo sienu, viņi stāvēja, baidīdamies kustēties, līdz viņos sāka atgriezties dzīvība.

      Katja pamodās pirmā. Viņa negribīgi attālinājās no plīts, novilka slapjās drēbes, paliekot tikai T-kreklā un garās, melnās apakšbiksēs, kas izskatījās pēc karavīra apakšbiksēm.

      Lai gan mājā gandrīz nekas nebija redzams, Vitja kautrīgi novērsa skatienu no plikajām kājām, tomēr likās, ka viņa neko nemanīja. Vai arī viņa izlikās nemanām.

      – Ātri, puiši, izģērbieties, pirms plīts atdziest, vajag izžāvēt drēbes. Mēs nevarēsim iekurt krāsni ar jauno – vācieši uzreiz redzēs dūmus.

      Vitja paskatījās uz Ļenu. Viņa stāvēja nekustīgi, un šķita, ka nav iespējams viņu atraut no plīts. Tad viņš uzmanīgi pieskārās jakas apkaklei, nolaida vienu viņas roku un sāka to vilkt nost. Līna padevās bez skaņas.

      "Ļaujiet viņam uzkāpt uz plīts," sacīja Katja. "Tur joprojām ir silti."

      Vitja novilka Ļenas jaku, novilka sporta jaku – viss bija slapjš un auksts un apstājās neizlēmībā. Viņš nevarēja meitenei novilkt bikses.

      "Ļaujiet man palīdzēt," Katja ar vieglu kustību pagrūda viņu malā. – Pa to laiku izkārto savas slapjās drēbes.

      – Ja nu vācieši? – Petja izsprāga.

      – Ātri pakariet!

      Vitja sāka pakārt Ļenas drēbes un ar acs kaktiņu pamanīja, ka Deniss mājas stūrī atrod kādu segu un pasniedz to Katjai. Viņa ietina Lēnu no galvas līdz kājām un palīdzēja viņai uzkāpt uz plīts.

      "Sasildieties," viņa pavēlēja.

      Ļena nepretojās.

      Tur, stūrī, Deniss atrada vairākas vecu vīriešu bikses, kreklus, džemperus un kaut kādu aitādas mēteli. Novilcis drēbes, viņš neapšaubāmi uzvilka šo veco lietu un pamāja draugiem.

      – Nāc, uzvelc drēbes, uzreiz kļūs siltāks.

      – Ja nu ir… zirnekļi? – Vitja jautāja.

      – Kā tu vēlies.

      Vitja izģērbās un ar riebumu skatījās uz izstieptajām drēbēm. Viņa smaržoja pēc putekļiem, sviedriem un stipras tabakas, un viņa izskatījās tā, it kā būtu jau gadu sēdējusi atkritumu tvertnē – dažkārt pa ceļam uz skolu viņš pamanīja bikses vai džemperi, kas karājās no netīrās tvertnes. Bet nebija ko darīt. Zobus sakodis, viņš iebāza kājas plašajās biksēs, nodrebēdams, uzvilka T-kreklu un virsū – vecu biezu džemperi, kožu sagrauztu un caurumu pilnu. Un tikai tad, kad kļuva silts, viņš pēkšņi nodomāja, ka būs labāk ar vabolēm un zirnekļiem, naktstauriņiem un pat pelēm kabatās, bet siltumā – un pateicīgi domāja par cilvēku, kurš reiz to visu nesa.

      Petja vēl piecas minūtes sēdēja slapjās drēbēs, bet tad, it kā apņēmies, pie sevis pamāja ar galvu un uzvilka nobružātās drēbes.

      "Kas…" viņš teica, kad sajuta siltumu. – Varbūt tas nav tik modē, bet tas ir sezonā.

      Vitja pasmaidīja.

      “Ikviens, kurš valkā Adidas, būs slapjš kā…” Deniss nepabeidza savu ekspromtu, skaidri norādot uz Petita treniņtērpu.

      – Viņš būs slapjš kā garā laiva! – Katja pēkšņi teica.

      Viņi visi kopā smējās.

      Katja izņēma no krūtīm saliekamo nazi un iegrieza konservos. Pa būdu izplatījās gaļas smarža – tik aromātiska un garšīga, ka Vitja gandrīz noģību.

      Pakratījusi galvu, Katja atvēra vēl vienu burku.

      – Mēs ietaupīsim naudu. Nav zināms, cik ilgi mums te būs jāsēž.

      Deniss sniedzās somā un izvilka ceturtdaļu novecojušas maizes un dakšiņu.

      Viņš salauza maizi piecās daļās, katra no tām ieguva ļoti mazu gabaliņu.

      Tik gardu sautējumu Vitja sen nebija ēdusi. Konservam virsū bija redzama baltu tauku kārta, to nebija īpaši daudz, un pirms tam viņš būtu vienkārši izmetis šo pretīgo lietu miskastē, bet tagad viņš par to pat nedomāja; mazs novecojis maizes gabaliņš, sautējums likās dievišķi garšīgs.

      Ar Denisu un Petju viņi burku sadalīja vienādi. Gaļa ļoti ātri beidzās. Vitja ar nožēlu domāja, ka nav iespējams prasīt vairāk.

      Spriežot pēc Petijas sejas, viņam bija līdzīgas domas.

      "Es nekad nedomāju, ka konservi var būt tik garšīgi," sacīja Deniss.

      Petja pamāja.

      – ES arī. Visu laiku šie tauki tika izmesti.

      "Es arī," sacīja Vitja. "Es īsti nesapratu, kas to ēd."

      Viņi paskatījās uz tukšās burkas dibenu un uzsmaidīja viens otram.

      – Varbūt СКАЧАТЬ