Laika cilpa. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Laika cilpa - Edgars Auziņš страница 2
Protams, iekšā nevarēja būt neviena. Viņš visu dienu strādāja burtiski aiz sienas un nedzirdēja nevienu skaņu.
Viņš pienāca tuvāk un atkal klausījās.
Viņš nedzirdēja nekādus soļus, nekādu darbību, kas liecinātu par cilvēka – šajā gadījumā potenciālā zagļa – klātbūtni. Bet cits
KLAC
lika viņam tā nodrebēt, ka viņš ar pieri atsitās pret durvju rāmi.
Kirils asi nospieda rokturi un atvēra durvis.
Istabā bija piķa melns, un viņam uzreiz neizdevās orientēties. Pēc pāris sekundēm viņš paskatījās uz priekšu un pa kreisi, uz istabas stūri. Tur uz liela koka galda stāvēja ierīce, kas atgādināja rakstāmmašīnu. Tās vāks bija atlocīts atpakaļ, un tastatūra ar lielajiem taustiņiem kvēloja blāvi dzeltenā gaismā.
Viņš atcerējās, ka dienas laikā mēģinājis ieslēgt ierīci un acīmredzot aizmirsis izņemt kontaktdakšu no rozetes.
Uzsitot sev pa pieri, Kirils ātri devās uz galda pusi, bet pusceļā sastinga savās pēdās.
KLAC.
KLAK, KLAK.
KLAK, KLAK.
KLAC.
KLAK, KLAK, KLAK…
Ierīce sāka darboties ātri, it kā baidoties, ka Kirils aizies.
Tie nebija tikai taustiņsitieni. Kāds mēģināja nosūtīt ziņojumu.
1. nodaļa
1941 gads
"K… kas tev tik ilgi prasīja," Petja jautāja, klabēdams zobus tik stipri, ka šī skaņa pat apslāpēja vēja gaudošanu melnā meža lidojošajos zaros. Šķirstot nokritušās priedes zarus, viņš kādu brīdi ielūkojās draugu sejās, cenšoties saprast, vai viss ir kārtībā, vai vajag uzreiz šaut – vienalga kur, ja vien tālu. Taču visapkārt kā mūris bija augstas priedes un nebija kur skriet.
Ketija nolaida kasti ar iztukšota balona elpu, apsēdās uz tās, noslaucīja sviedrus, gribēja kaut ko atbildēt, bet tikai pamāja ar roku – un arī tad šis vilnis drīzāk bija pilnīgi izsmelta cilvēka žests.
Viņas labā roka ļengani karājās gar ķermeni, un burkas krita uz mīkstās zāliena – apaļas, lielas un spīdīgas. Katja paskatījās uz viņiem, it kā nesaprastu, kas notiek.
Ļena noelsās un uzreiz izlēca aiz augošas priedes saknes, kas naktī atgādināja kaut kādu mītisku briesmoni ar milzu taustekļiem. Vitja domāja, ka sāks vākt kannas, bet tā vietā viņa apskāva meiteni un sāka glāstīt viņas muguru, kaut ko čukstot viņai ausī. Tikai tad viņš pamanīja, ka Katjas pleci nedaudz trīcēja, un tieši tajā brīdī viņš juta šausmīgu nogurumu. It kā vesels milzīgs kalns būtu nokritis no pleciem un nokritis zem kājām smagu skārda kārbu veidā.
"Es domāju… es domāju, ka neteikšu," Ketija tik tikko dzirdami šņukstēja. – Tas bija ļoti… ļoti grūti.
Ļena uz brīdi paskatījās uz Vitju, iespējams, gribēja jautāt, kāpēc viņš nepaņēma vismaz pusi no konserviem, bet, kad viņa ieraudzīja viņu guļam uz otras kastes malas, viņa klusēja.
– Tu to izdarīji. "Tu esi lieliska," Ļena noglāstīja Katjas muguru. "Mēs jūs gaidījām tik ilgi, mēs jau sākām uztraukties un gribējām doties tajā virzienā, kur jūs devāties." Bet mēs tomēr nolēmām šeit pagaidīt. Grūtākais ir gaidīt. Nākamreiz noteikti brauksim kopā. Tajā pašā laikā viņi būtu atņēmuši vairāk.
Šķita, ka Katja viņā neklausījās, taču, spriežot pēc nemanāmajām rokas kustībām, viņa piekrita. Protams, ja viņi būtu kopā, viņi būtu nozaguši trīs vai pat četras kastes ar konserviem. Bet briesmas ir daudz lielākas.
Vitja paskatījās uz viņa rokām. Viņa plaukstas sāpēja no daudzajām šķembām – tikai tagad viņš sajuta to dzirksteles uz plaukstām, pirkstiem un plaukstu locītavām. Protams, Katja pieņēma vairāk svara. Viņa nesa kasti ar konserviem, lai gan Vitja nesaprata, kāpēc – viņš joprojām bija mierīgā un ērtā nākotnē, kur jebkurā brīdī ap pulksten divdesmit diviem var skriet uz lielveikalu un nopirkt visu, ko vēlaties – pat maize, pat kartupeļi, pat ne visai labi, vismaz… viņš domāja par saldumiem un pēkšņi atcerējās, ka sporta jakas kabatā zem jakas bija ielicis lielu “Guliveru”.
Uzmanīgi attaisījis slēdzeni, viņš aptaustīja cietu taisnstūri.
"Urā! Vietā, nav pazudis!” – viņš gandrīz iekliedzās. Tūlīt, it kā atjēdzies, vēders sāka rūgt. Tikai tagad Vitja saprata, cik izsalcis viņš ir. Viņa rokas sāka trīcēt, un bija vajadzīgas milzīgas pūles, lai apturētu trīci.
Vitja izņēma konfekti, īsi paskatījās uz smaidošo milzi un pasniedza to Ļenai.
– Lūk, paņemiet to pusi un pusi ar Katju.
Līna pārtrauca savu kluso monologu, sastinga un pagriezās. Vitja uztvēra viņas pateicīgo skatienu.
– Paldies, Vit.
Viņa paņēma konfekti un uzmanīgi, kā kādu dārgakmeni, to izsaiņoja.
Brūnais taisnstūris izskatījās tik apetītlīgs, ka Vitja steidzās novērsties.
– Katja, iekost.
Ketija nereaģēja, bet, kad Ļena nolika konfekti sev zem deguna, viņa sarāvās, nošņāca, lūpu kaktiņi nedaudz pacēlās – un viņa uzmanīgi iekoda. Viņa mazliet košļājās un pagriezās pret Ļenu.
– Mammīt… cik garšīgi! – teica Katja. Sārtums pamazām atgriezās viņas sejā. – No kurienes tu to ņēmi?
Ļena pamāja uz Vitju.
– Viņam bija daži rezervē.
– Kas ir kastē? – viņam blakus parādījās Deniss, kurš šķita svaigāks un dzīvespriecīgāks par pārējiem. Viņš notupās un, neskatoties uz brillēs pazudušo lēcu, sāka lasīt melnos uzrakstus, kas bija rakstīti tieši uz dēļiem.
«Īpaša ārstēšana. Nemetiet. Nevajag sist. Paliec sauss”.
“Īpaša piesardzība. Nemetiet. Nesitiet. Glabāt sausā vietā"
"Mēs tam vēl neesam izgājuši cauri… šķiet, ka tas kaut ko saka par piesardzību, jūs nevarat to mest." Un arī ar sīkiem burtiem, – viņš teica, šķieldams.
– Kristāls, vai kā? – izlauzās no Petijas, kura, tumsā pieķērusies pie zariem, beidzot izkāpa aiz priedes saknes.
Ieraudzījis pa zemi izmētātas skārda bundžas, СКАЧАТЬ