Laika cilpa. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tu viņu vilki? – Deniss vēlreiz jautāja. – Droši vien ļoti smagi!

      "Tas nav īstais vārds," Vitja sacīja un nogurusi paraustīja plecus. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc, un pilnībā paļāvās uz Katju. Viņa acīmredzot kaut ko zināja un, tā sakot, bija “vietējā”. Vietējais vietas un, vēl svarīgāk, laika izpratnē. Varbūt kastē ir kāda svarīga lieta, ko viņi iedos padomju armijai un tas palīdzēs mūsējiem pēc iespējas ātrāk uzvarēt? Vai, piemēram, bez šīs ierīces vācieši nespēs pielādēt lielgabalu, pārraidīt svarīgu ziņu – taču nekad nevar zināt, jebkura sabotāža frontē pret ienaidnieku viņu tā vai citādi sabojās. Viņš to saprata un, protams, tāpat kā visi padomju skolēni, par to lasīja grāmatās un skatījās filmās.

      "Tas ir nepieciešams," Vitja nomurmināja. Deniss šķita apmierināts ar šo atbildi.

      Pēc Gulivera Katja atdzīvojās. Viņa piecēlās no kastes, izstaipījās, noelsās un tad pēkšņi teica:

      – Ak, sasodīts… es aizmirsu savu velosipēdu aiz tavas mājas… Man būs jābrauc atpakaļ.

      Viņa pēkšņi sastinga, klausījās, mazliet pagriezās vienā virzienā, tad otrā. Vitja kļuva piesardzīgs, taču, lai kā viņš centās, viņš neko nedzirdēja, izņemot tālo kanonādi un vēja troksni.

      – Paķert to! – Ketija skarbi teica, uzrunājot kādu nezināmu. – Ātri, ātri! Viņi noteikti ir atklājuši, kas pietrūka!

      Ļena bezpalīdzīgi pagriezās un paskatījās uz Vitju. Viņas acīs bija bailes.

      – Petka, savāc konservus! – Vitja čukstēja. – Pasteidzies! – un sāka krāmēt kabatās aukstās kannas. Katrā varēja ietilpt ne vairāk kā viens, un drēbes uzreiz kļuva neticami smagas un neērtas.

      – Ņemsim! – Katja pavēlēja.

      Deniss paskatījās uz Vitju. Kopā viņi satvēra kasti no abām pusēm, un Katja to pacēla no priekšpuses.

      Mēness, kas lūkojās ārā caur ātri lidojošiem mākoņiem, nepārtraukti apgaismoja viņu saspringtās sejas. Apkārt šalcošais mežs šķita nereāls, nereāls un tāpēc vēl biedējošāks. Pēkšņi viņus sasniedza dūšīgs kliedziens, tad vēl viens, un kļuva skaidrs, ka viņi noteikti vajā. Vitja juta pukstēšanu ausīs, un kļuva neticami grūti elpot. Sasodītā kaste pārvērtās par čugunu – bet Katja spītīgi gāja, pareizāk sakot, pat vilkās, jo kastes apakšējā daļa atsitās pret viņas kājām.

      Un tad caur vēja troksni manas ausis iecirta dusmīga, sava veida lauzta, klakšķoša suņu riešana.

      "Mammu…" Līnas balss trīcēja. – Mammīt, man ir tik bail no suņiem…

      Vitai bija iespēja sastapties ar aitu suņiem, kas sargā dārzeņu noliktavu, un viņš atcerējās šo izbraukumu visu mūžu – bet tas bija mājās, un šeit nebija kur paslēpties.

      Deniss, aizelpas, ik pa brīdim palūkojās apkārt – zobi klabēja, bet ne no aukstuma, kā varētu domāt, bet gan no bailēm un spriedzes.

      Katja nedaudz samazināja ātrumu, caur nāsīm iesūca mitru vēso gaisu, paskatījās pār plecu un viņas acis dzirkstīja. Tajā brīdī viņa izskatījās pēc kaut kādas raganas – acīs dejoja ļaunprātības dzirksteles, un tas nez kāpēc Vitai lika justies labāk, it kā viņš būtu pieskāries degošajai naida ugunij un no tās uzlādējies.

      – Ātri, uz straumi! – Viņa pēkšņi mainīja virzienu un ievilka pulku biezoknī – tik necaurejams un ērkšķains, ka bija gandrīz neiespējami paiet. Elastīgie zari skropstas manu seju, adatas skrāpēja vaigus, cenšoties iekļūt manās acīs. Uz viņa rokām nebija palikušas nekādas dzīves vietas – tās visas bija sagrieztas un caurdurtas, ērkšķi izsūkušies pa biksēm, nokasīti un ierakti ādā. Atdalījums klusi un izmisīgi spītīgi devās uz priekšu. Suņa riešana aiz viņiem viņus mudināja, dzenāja, vēnās dauzījās bailes – vieni milzīgā mežā, karā, un aiz muguras bija slepkavas, kas bija gatavi uz visu.

      "Šeit jums ir Zarnitsa," nodomāja Vitja, kļūstot vēsākai. "Visreālākā lieta, kāda jebkad bijusi." Un, kad viņa kājas pēkšņi nolaidās, viņa ķermenis slīdēja pa slapjo zāli, viņš satvēra kasti kā glābšanas līdzekli, neiedomājoties, kas viņus sagaida tālāk.

      Tā nu viņi pieci, pat nepaspējot saprast un apzināties notiekošo, iebrauca taisni straumē.

      Manas pēdas uzreiz iegrima ledainā ūdenī līdz ceļiem, bet kaste pēkšņi kļuva vieglāka un, sākumā nogrimusi gandrīz pusceļā, uzpeldēja augšup, lēnām ripodama no vienas puses uz otru.

      Katja paskatījās uz viņiem un vainīgi nomurmināja:

      – Citas izejas nebija. Suņi noteikti iznāktu pie mums. Un lēni iet uz leju ir pārāk ilgi.

      Vitja paskatījās uz viņa kājām. Kaut kādas zāles tumši kāti savija viņa bikses un, lēnām šūpodamies, stiepās gar straumi. Ūdens bija ļoti auksts, viņš lieliski saprata, ka šādi viņi ilgi neizturēs.

      Labi, ka mamma to neredz, viņš nodomāja.

      "Tur ir mūsu māja," Katja norādīja kaut kur pa kreisi. "Un jūs mani tur satikāt," viņa pamāja uz maigi slīpo krastu, kas tumsā izskatījās pilnīgi nepazīstams. "Jūs, protams, varat iziet tieši šeit, bet viņi redzēs mūsu pēdas." Tāpēc kādu laiku, varbūt piecsimt metru, būs jāstaigā pa ūdeni. Pieturieties savā starpā, dažreiz te ir bedres.

      Viņa paņēma kasti aiz pārnēsāšanas dēļa un gāja uz priekšu – tā peldēja viņai blakus, kā pieradināta.

      Vitja sajuta Ļenas roku, ledainu un kaut kā savītu. Meitene trīcēja kā lapa. Viņas seja bija pilnīgi balta.

      "Mums jāiet," viņš klusi teica.

      Viņa pamāja.

      – Den, kā tev iet?

      Deniss neatbildēja, tikai pakratīja zodu, sakot, ejam jau.

      Petja pacēla aizmuguri. Visi dzirdēja viņa kluso basa balsi:

      "Tētis man teica, lai no rīta aplej sevi ar aukstu ūdeni." Un es turpināju domāt, kur tas varētu būt noderīgi? Nu… tagad ir skaidrs, kur.

      – Tu tagad slapināsies? – Deniss trīcošā balsī jautāja.

      "Es domāju, ka ar to man pietiks uz visu atlikušo dzīvi."

      "Un man patīk auksts ūdens," Ļena klusi sacīja. "Tas kaut kā īpaši tīrs."

      Patiešām, kad Mēness izrāpās no aiz mākoņiem, straumes dibens parādījās līdz pēdējam olim un zāles stiebram, un dažreiz, burtiski uz brīdi, no zem kājām izlauzās mazas zivtiņas sudrabainā mugura un uzreiz pazūd tumsā.

      Katja gāja pa priekšu un pastāvīgi atskatījās, nerunājot ne vārda. Varētu domāt, ka viņa nemaz nejuta aukstumu, bet Vitja zināja, ka viņa ir tieši tāda pati kā viņi, tikai vairāk sagatavota. Lai gan viņam nebija ne jausmas, kā tam sagatavoties. Ja vien jūs neievērojat Petkas tēva padomu. Bet tagad bija par СКАЧАТЬ