Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ sagriezās uz kurpju papēžiem un grasījās doties atpakaļ. Pēkšņi Ņina šausmās iekliedzās un satvēra Ērnija roku tā, ka visa viņas roka sastinga un sāka ļoti sāpēt.

      Toms pagriezās atpakaļ un jautājoši paskatījās uz Ņinu:

      – Kas tas ir, dārgais, vai tu kaut ko iedomājies? Ejam ātri prom no šejienes. – Toms aplika roku ap Ņinas plecu, velkot viņu sev līdzi, bet viņa šķita sakņojas uz asfalta un turpināja kliegt.

      – Tom, paskaties uz augšu. – Ernijs jau bija pamanījis, par ko Ņina kliedz.

      – Ak, oho… – Tagad to pamanīja arī Toms. «Un es biju pārliecināts, ka tas ir viltots, izdomāts šausmu stāsts, lai piesaistītu tūristus…

      Pa slīpa jumta grēdu ar sarūsējušiem traipiem, no viena skursteņa uz otru staigāja basām kājām spokaina sieviete garā, veclaicīgā naktskreklā.

      Kad viņa sasniedza vidu, viņa pagriezās pret viņiem. Labi, ka viņas acis bija ciet un zods bija piespiests pie krūtīm. Viņas garie, plīvojošie mati karājās no pleciem, sadalījās pa vidu. Acīmredzot kundze devusi mājienus, ka dzīves laikā cietusi no staigāšanas miegā.

      Viņa lēnām pacēla rokas, izplešot tās uz sāniem. Tos vicinot, viņa pacēlās, protams – lejā. Viņa krita lēni un skaisti, griežoties it kā palēninājumā, un beidzot izpletās uz asfalta elegantā teatrālā pozā, lai skatītāji varētu redzēt viņas diezgan skaisto seju un kailos ceļgalus.

      Pagulējis tur īsu brīdi, spoks pazuda.

      «Un viņa ir skaista…» Ņina ar dīvainu sajūsmu secināja joprojām trīcošā, nedaudz aizsmakušā balsī.

      – Tu esi daudz labāks! – Toms atcirta. «Ejam prom no šejienes, es domāju, ka mums visiem šodien pietiks iespaidu.»

      Ņina lēnām gāja uz priekšu, ik pa brīdim atskatīdamās. Tagad viņa turēja Ernija roku, to nesaspiežot.

      «Vienkārši apsoliet par to nestāstīt Dālijai.» – Toms diskrēti piemiedza Ērnijam, atgādinot, ka Ņinai pagaidām nevajadzētu stāstīt pārāk daudz.

      Ņina tomēr atkal apstājās, rādot ar pirkstu uz šīs nu jau citas, gluži modernās mājas jumtu. Šoreiz viņa nevis kliedza, bet smējās.

      Arī Toms un Ernijs apstājās un paskatījās uz jumtu. Viņu jaunā draudzene, ar rokām paceļot svārkus, dejoja stepa deju.

      «Parastiem spokiem nav paraduma pamest ēkas, kurās viņi dzīvo,» Toms noteica tādā tonī, it kā viņš savas skolas audzēkņiem pastāstītu kādu vēsturisku faktu. «Tas ir kaut kāds… traks spoks,» viņš rezumēja.

      Pa to laiku spoks uztaisīja vairākas piruetes, it kā dejodams solo numuru baletā, un, paņēmis skriešanas startu, nolēca no jumta ar galvu uz leju, kā iesācējs peldētājs no baseina malas. Ienirusi asfaltā, dāma kritiena vietā atstāja tumšu pēdu, kas, protams, izskatījās pēc izlietām asinīm.

      «Viņa noteikti flirtē… tikai ar kuru no mums…» Toms skaļi domāja, skatīdamies uz traipu.

      «Varbūt viņa saprot, ka tu esi uz kaut ko spējīgs… savā ziņā…» Ērnijs ierosināja. – Vai spoki kādreiz ir mēģinājuši ar jums sazināties? – viņš jautāja tieši.

      «Vecā pilī bija viens interesants incidents,» atzina Toms.

      «Esmu pārliecināts, ka arī tā bija «dāma», " Ērnijs iesmējās.

      – Tev ir pilnĪga taisnība. – Toms arī pasmaidīja.

      – Un ko tad tu izdarīji?

      – Tātad, es uzzīmēju vairākas rūnas. Tas viņai palīdzēja mazliet nomierināties… vai pareizāk sakot, mazliet nomierināties…

      – Ā… vai tu tagad nevēlies darīt to pašu? «Tev vienmēr visās kabatās ir krīta gabaliņi,» Ērnijs ieteica.

      Toms iebāza garos pirkstus džinsu kabatā un patiesībā izvilka krīta gabalu.

      Apkārt vietai uz asfalta viņš uzzīmēja kaut ko, kas atgādināja kompasu – apli, kas bija apzīmēts ar dažāda izmēra rūnām.

      – Dusi mierā, mazulīt [8]. – Toms nospieda rokas no krīta, viņa kontūras pazuda no asfalta līdz ar traipu.

      «Es nezinu, kā viņa turpinās vadīt savu dzīvi pēc nāves, bet viņa noteikti mūs vairs nevajās.»

      «Es tev ticu,» Ērnijs sacīja, lai nomierinātu Ņinu, kura pasmaidīja tā, it kā viņu patiesi uzjautrinātu viss notikušais, taču joprojām izskatījās bāla.

      – Vietējie apskates objekti ir brīnišķīgi. Bet tagad mums tiešām ir jāiet,» Toms sacīja, it kā Ērnijs būtu uzstājis uz pastaigu pa vēsturiskām vietām.

      «Es jums piekrītu,» Ērnijs atbildēja ar mierīgu smaidu.

      [1] Vai jūs pasniedzat veģetāro ēdienkarti? (piem.)

      [2] Es gribētu tasi tējas (piem.)

      [3] Trīs gabalus, lūdzu (piem.)

      [4] Paella (piem.)

      [5] Es to ņemšu (piem.)

      [6] Kāds ir šī restorāna īpašais ēdiens? (piem.)

      [7] Vietējais vīns (piem.)

      [8] Atpūties mierā mazulīt (Angļu.)

      5.NODAĻA. Mašīna pāri saviem līdzekļiem un vikingu kaujas dziesma

      – Tas nedod nekādas privilēģijas. Bet par ātrgaitas ceļu var samaksāt,» kreklā un biksēs tērptais jaunietis pieklājīgi paskaidroja, pamanot, ka Toms ar interesi skatās uz «skaisto» automašīnas numura zīmi, kuru Ernijs, šķiet, iemīlēja no pirmā acu uzmetiena.

      Tumši sarkanais, spīdīgais jaunais divdurvju Mercedes kabriolets izskatījās patiešām pievilcīgs. Tomēr Ērnijs neuzskatīja, ka īrētā automašīna atvaļinājumam ir tā vērta, lai par to tērētu gandrīz visu savu brīvo naudu.

      – Es gribu noīrēt šo mašīnu uz nedēļu. Un jā, es gatavojos maksāt par šoseju. – Toms uzmanīgi un maigi izbrauca ar pirksta galu pa mersedesa vējstikla kontūru.

      Ērnijs neviļus nosvilpa. Kreklā un biksēs tērptais jaunietis savai reakcijai nepievērsa ne mazāko uzmanību – viņš aizvilka Tomu pie letes, lai aizpildītu dokumentus.

      Kamēr Toms aizpildīja nomas līgumu un maksāja par pakalpojumiem, Ernijs un Ņina sēdēja Mercedes aizmugurējā sēdeklī. Tas izrādījās ārkārtīgi ērts un elastīgs, uz tā pat vairākas reizes uzlēca, kā uz batuta, kamēr neviens viņu virzienā neskatījās.

      – Piesprādzējieties, puiši, mēs ātri iesim. – Toma acis dega, viņš noteikti ne СКАЧАТЬ