Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve - Edgars Auziņš страница 5

Название: Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve

Автор: Edgars Auziņš

Издательство: Автор

Жанр:

Серия:

isbn:

isbn:

СКАЧАТЬ sāksies iekāpšana. Toms uzlēca uz vietas: viņa telefons vairākas reizes pēc kārtas spēcīgi vibrēja. Tas notika, kad viņa sieva Daļa nedaudz zaudēja savaldību. Toms dziļi ievilka elpu un izlasīja ziņas. Ātri uzrakstījis kaut ko atbildi, viņš izslēdza telefonu un ielika to ceļojuma somas iekšējā kabatā.

      – Tom, vai esi pārliecināts, ka tev tas tūlīt jāizslēdz? – Ērnijs uztraucās.

      «Tā vai citādi, es joprojām esmu laipni gaidīts.» Pāris stulbi ziņojumi neko neatrisinās.

      – Nu, kā jūs zināt… kas, ja nav noslēpums, notika? – Ērnijs gandrīz čukstus jautāja.

      «Mūsu mantojums… uzkrita… nokrita no… nu… tas tagad atrodas Dālijas pagalmā…» Toms beidzot čukstus paskaidroja, cik vien spēja.

      Nina skaidri sāka kaut ko aizdomāties. Atkal saraukusi pieri, viņa nopietni vēroja Ērniju un Tomu, skatoties pāri solfedžo skolotāja plecam, kurš bezrūpīgi šķirstīja žurnālu ar skandāliem un jokiem.

      – Mēs gribam palīdzēt Daliai ar ziediem pagalmā! – Ērnijs jautri meloja, smaidīdams no visiem trīsdesmit diviem.

      – Labi. – Pretēji Ērnija cerībām Ņina «aprija» šo atjautīgo muļķību un izņēma no pleca somas žurnālu ar tamborētiem rakstiem.

      Toms noslīdēja lejā no krēsla, izstiepa savas garās kājas tā, lai tās izlīstu no krēsla apakšā nākamajā rindā (par laimi, tagad neviens tur nesēdēja), un salika rokas uz krūtīm, aizverot acis. Viņa vaļīgie mati karājās pār krēsla atzveltni kā vilnas šalle, ko uz krēsla bija atstājusi kāda vecmāmiņa.

      – Es esmu līķis. Mana sieva mani nogalinās,» viņš lemti čukstēja.

      Ērnijs maigi iespieda viņam sānos ar elkoni.

      – Beidz, tu vienmēr samierinies.

      – Vai mums būs laiks iedzert kafiju? – Toms tagad apsēdās un meklēja automātu ar karstu kafiju. «Es biju šausmīgi noguris un izsalcis, kamēr jūs un es… nonācām šeit.»

      «Ja tikai mūsu jaunais draugs nepaliks izsalcis,» čukstus sacīja Ērnijs.

      «Ak, nesaki man…» Toms atkal noslīdēja lejā, aizverot acis, it kā viņš būtu aizmirsis par kafiju.

      Ērnija telefons vairākas reizes pēc kārtas skaļi vibrēja.

      «Dālija,» Toms lemti noteica.

      Ērnijs klusi iesmējās, lasot dažus spēcīgus vienzilbiskus izteicienus spāņu valodā.

      «Pastāstiet viņai, ka es viņai sūtu franču skūpstu un Andalūzijas rožu pušķi.»

      «Toms sūta franču skūpstu un Andalūzijas rožu pušķi,» Ērnijs paklausīgi atklāja.

      «Idiota,» Daļa atbildēja mazliet mierīgāk.

      «Es domāju, ka viņa jums gandrīz piedeva.»

      «Paziņojums par iekāpšanu lidojumam uz Madridi! Paziņojums par iekāpšanu lidojumam uz Madridi!

      Ņina un solfedžo skolotājs ielēca savās vietās, skatīdamies no žurnāliem.

      Izspiedušies cauri «zarnai», kas veda no ēkas uz rampu, visi beidzot atradās mazajā, bet ļoti mājīgajā minilidmašīnas salonā un ieņēma vietas.

      Ērnijs un Ņina sēdēja perfekti, atzveltnes bija nedaudz noliektas, un Toma saliektie ceļgali balstījās uz blakus esošā krēsla priekšā. Kad tajā sēdošā meitene nolēma apgulties, viņš sāpēs saviebās.

      – Vai vēlaties, lai mēs maināmies? – Maza auguma, līdzjūtīga solfedžo skolotāja piedāvāja Tomam palīdzību.

      – Paldies. – Toms pārcēlās uz krēslu, kurā sēdēja Ērnijs, un uzreiz atkal sarāvās: arī viņa bijušais kaimiņš kaimiņš nolēma apgulties.

      «Atliecies, es šeit iederos,» Ērnijs piedāvāja palīdzību.

      – Ko es darītu bez tevis?

      Toms ieslēdza telefonu un sāka kaut ko cītīgi meklēt.

      – Nu, cenas… Es izputēšu. Man vajadzēja likt vairāk uz kartes.

      – Ko tu dari?

      – Pērku Andalūzijas rozes ar piegādi, kas vēl!

      «Un man likās, ka tu… tā tēlaini izsaki.»

      – Ar Daļu nevar runāt tēlaini, viņa pati diezgan labi «izpauž sevi»…

      – Neuztraucieties, es arī paņēmu naudu. Turklāt… kā pēdējo līdzekli mēs varētu pārdot daļu no tā, ko esam mantojuši, – Ērnijs čukstus pabeidza.

      Toms ar plaukstu uzsita pa pieri.

      «Es par to pilnīgi aizmirsu, domājot par to, kādu skandālu Daļa varētu izraisīt, kad mēs ieradīsimies… ko es darītu bez jums!»

      Beidzot visi izslēdza telefonus un piesprādzējās – lidmašīna gatavojās pacelšanās brīdim.

      Pirmo reizi mūžā Ērnijs lidoja kaut kur citur, nevis caur burvju portālu – sajūta bija jauna un patīkama. Ņina satvēra vēderu un saviebās. Ērnijs katram gadījumam pasniedza viņai papīra maisiņu, taču viss izdevās un drīz vien viņa mierīgi aizsnauda, atspiedusi galvu pret viņa plecu.

      Solfedžo skolotājs čaukstēja kaut ko, kas ietilpa viņa vecmodīgās jakas iekšējā kabatā.

      – Vai jūs vēlētos riekstu rituli? – viņš čukstus jautāja Ernijam un Tomam.

      – Nē, nē, paldies, es gribu pistācijas. – Pa eju viņiem piepeldēja stjuarte, ripinot sev priekšā ratus ar dzērieniem un uzkodām. Toms piecēlās, elastīgi un klusi izstaipījās kā kaķis, kurš bija nolēmis nozagt desas gabalu no vakariņu galda, un paķēra no ratiem nelielu maisu, kad meitene apstājās apmēram trīs metrus no tiem: viņa rokas, tāpat kā kājas., bija ļoti garas.

      – Un tu? – solfedžo skolotāja pārsteigta jautāja Ērnijam, stingri pārliecināta, ka maizītes, ko cep viņa sirdsdāma, mīl visi apkārtējie tikpat ļoti kā viņš pats.

      – Man būs Pepsi un krekeri. Paldies, varbūt vēlāk,» Ērnijs pieklājīgi atteica.

      Terēze, kas dzīvoja vienā ēkā ar Tomu, patiešām cepa lieliskas rullīši, taču pēdējā gada laikā Toms un Ērnijs bija to apēduši pārāk daudz, un tagad viņi vienkārši nevarēja tos redzēt.

      Terēza nebija daudz vecāka par Tomu un uzskatīja viņu par burvīgu. Viņai nebija ne jausmas, ka Tomam ir ģimene. Tomēr neviens par to nezināja, izņemot Ērniju, Ninu un Po kungu, runājošo kraukli, ko izaudzināja Toms. Toms nevarēja paskaidrot kaimiņam, ka viņa sieva, meita, mazmeita un znots dzīvo Spānijā, kur viņš parasti dodas it kā nelegāli caur maģisku portālu. Un Toms nolēma iepazīstināt savu patiešām СКАЧАТЬ