Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ka mēs esam uz Mēness, cik viņš ir gudrs.

      Ērnijs dzirdēja soļus, un tad skaņas apklusa.

      – So-o-om?!

      Nav atbildes. Skaidrs, ka gaisa burbuļi atkal ir atdalījušies.

      «Kur tu esi aizgājis?» – Ērnijs izmantoja ziņnesi, arī viņa viedtālrunis atrada internetu.

      «Kur tu esi aizgājis?» – uzreiz parādījās ziņa no Ņinas.

      «Viens no Toma vecajiem paziņām mums sarīkoja nelielu ekskursiju, mēs drīz būsim tur,» Ērnijs klaji meloja. – Vai tev viss kārtībā?»

      «Apmeklējiet lidmašīnu,» Toms atbildēja.

      «Es domāju, ka jā, bet nāc ātri, šeit kļūst pārpildīts,» likās, ka Nina kaut ko nojauš.

      «Es atgriezīšos, tiklīdz varēšu, skūpsti,» Ērnijs mēģināja viņu nomierināt.

      «Kad tu to saki, tas nozīmē, ka esat ierauts citā piedzīvojumā,» Ņina nolēma viņu piespiest pie sienas.

      «Tas ir labi, tiešām, neuztraucieties.»

      «Tu staigā?! «Nāc ātri,» Toms steidzināja Ērniju.

      Apstaigājot lidmašīnas spīdīgo asti, Ernijs pamanīja zilganu sfēru, kas tagad atrodas šasijas zonā.

      Pienācis tuvāk, viņš ieraudzīja Tomu tupus un uz kaut ko skatījās, saraucis pieri.

      Ērnijs arī apsēdās blakus Tomam, lai viņi atkal dzirdētu viens otru.

      Ērnijs beidzot ieraudzīja, uz kā balstās šasija – milzīgu, antīka izskata kaltas dzelzs lādi, kas bija klāta ar svaigas zemes gabaliem, it kā tā tikko būtu izrakta no šīs pašas zemes.

      – Oho! «Es nekad neko tādu neesmu redzējis nevienā muzejā,» Ērnijs bija pārsteigts.

      – Un jūs to neredzēsit. Šādas lādes sargā profesionāli rūķi, un viņi zina, kā to izdarīt, pieņem manu vārdu.

      – ES tev ticu. Vai viņš nāca mums līdzi? Uz tā ir svaiga augsne.

      «Tas nemaz nav svaigs, tikai primitīva ilūzija.» – Toms pamāja ar pirkstiem un nogāza «zemes kamolu», kas izrādījās tikai putekļu receklis, kas uzlidoja un uzreiz pazuda bez pēdām. «Tas ir bijis šeit, kopš mans vecvectēvs to man novēlēja.»

      – Dīvaini, ka pirmie astronauti vai kāds mēness roveris tam nav paklupis…

      «Galvenais ir tas, ka mūsu lidmašīna tam saskārās.» Un šīs lādes turētājs spēj to pasargāt no nejaušām sadursmēm ar astronautiem un Mēness roveriem, tāpēc esiet mierīgs.

      Toms ar klikšķiem turpināja gāzt netīrumus no krūtīm.

      Vāka mala bija inkrustēta ar lieliem dārgakmeņiem, Ernijs nezināja visus vārdus: sarkanais, iespējams, bija rubīns, zaļganais bija tirkīzzils un sīkās «zvaigznītes» gar malu, no kurām atspīdēja zilgana gaisma. visos virzienos, iespējams, bija dimanti. Savukārt pašā centrā, kur savijās metāla jostas, bija tukšs ovālas formas dobums, no iekšpuses nokrāsots zilā krāsā.

      Toms ielika mēness akmeni dobumā, un no vāka plūda zila migla. Vāks nedaudz pavērās un bija vairāk miglas. Ērnijs tajā noslīka, neko neredzēdams.

      Tomēr viņš skaidri dzirdēja dažas biedējošas skaņas, kas radīja vibrāciju. Viņš jau gatavojās kārtējai teleportācijai, bet pēkšņi Toms smagi nošķaudīja un migla kaut kur pazuda.

      Lādes vāks tagad bija atmests atpakaļ.

      Puse no lādes bija piepildīta ar dārgakmeņiem, sarežģītām rotaslietām un senām zelta monētām, otra puse bija piepildīta ar grāmatām, kas sakrautas divās kaudzēs.

      Dārgumu kalnā saritinājies gulēja rūķis.

      Viņš krāca tik skaļi un skaļi, ka Ērnijam šķita, ka no šīs krākšanas dreb ne tikai krūtis un lidmašīna, bet viss Mēness.

      «Mums viņš steidzami jāpamodina, pretējā gadījumā mūsu dabiskais satelīts, kas pie velna, pametīs orbītu.» – Toms acīmredzot piekrita Ernija viedoklim.

      Toms satvēra rūķi aiz pleca un maigi pakratīja. Nekas nav noticis. Toms kratījās stiprāk – krākšana tikai pastiprinājās. «Celies!» – Nevarēdams to izturēt, Ērnijs iesaucās rūķītim tieši ausī, bet, diemžēl, krākšana neapstājās.

      – Pagaidi, es domāju, ka šī ir dienasgrāmata. – Toms paņēma grāmatu ar lentes grāmatzīmi virsū.

      – PAR! Es atpazīstu sava vecvectēva rokrakstu! – Toma seja staroja. Viņš priecājās kā bērns, kurš dārzā atradis «dārgumu», ko kā bērnu pārsteigumu paslēpis vectēvs.

      Ērnijs paskatījās dienasgrāmatā. Tievās, nodzeltējušās lapas bija pa diagonāli uzskribelētas ar dažiem skribelēm, kas neskaidri atgādināja rūnas.

      Toms tos bez grūtībām atšifrēja.

      «Šeit teikts: lai pamodinātu rūķi, izraujiet no viņa bārdas garākos matus.»

      – Kā es varu saprast, kurš no tiem ir garākais: viņi visi saritinās.

      Ērnijs domīgi aptaustīja rūķa bārdas matiņus, kamēr viņš turpināja krākt, kratīdams visu apkārt.

      – Kā būtu, ja vienu paturētu un pārējo saīsinātu? – Ērnijs ierosināja.

      – Tu esi ģēnijs. Ko mēs darīsim, lai to saīsinātu?

      – Te ir kaut kāds nazis. – Ernijs pamanīja vidēja izmēra lādes apakšā nazi ar zeltītu, ar safīriem rotātu rokturi.

      «Mums vienkārši jāatgriež tā, kā tas bija: mēs vēl neesam noslēguši mantojumu.»

      – Mēs?

      – Tu arī esi mantiniece. Vismaz šis akmens tā domā.

      «Es saprotu,» Ērnijs neiedziļinājās detaļās. Tikmēr viņa telefons aktīvi vibrēja.

      «Kāpēc es nevaru jums piezvanīt?» – Ņina atkal kļuva noraizējusies.

      «Mēs atrodamies lidojumu vadības nodaļā, šeit ir sarežģīta radioiekārta,» Ernijs teica pirmo daļēji sakarīgo muļķību, kas ienāca prātā, labi, ka meitenes reti saprot tehnoloģijas. «Mēs drīz būsim tur, neuztraucieties.»

      «ES cenšos. Starp citu, nosēšanās aizkavējas, kā mums teica, tehnisku iemeslu dēļ.

      «Redziet, nav par ko uztraukties.»

      Ar vienu roku Ernijs drukāja ziņas, ar otru viņš turpināja turēt krākošā rūķīša bārdu, kuru Toms nikni zāģēja ar nazi.

      – Ļauj СКАЧАТЬ