Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve - Edgars Auziņš страница 6

Название: Lidmašīna līdz mēnesim un gandrīz normāla dzīve

Автор: Edgars Auziņš

Издательство: Автор

Жанр:

Серия:

isbn:

isbn:

СКАЧАТЬ bija atstājuši aiz muguras ziemeļu ainavu ar tikko uzplaukušām lapotnēm, drūmiem akmeņiem, aukstiem ezeriem un svina mākoņiem, kas, šķiet, stiepās no pasaules malas, cenšoties uz visiem laikiem bloķēt sauli, kas beidzot bija sākusi sildīt cilvēkus no visas pasaules.. Tagad mākoņi bija viegli un rotaļīgi, kā jauni jēri, kas skrien tālu lejā pa ziedošu kalnu nogāzēm ar augstu zīdainu zāli. Vēl stunda vai divas, un jūra pie apvāršņa kļūs zila…

      Ērnijs aizvēra acis, un jūra sāka čaukstēt; viņš pielika plaukstas pret smidzinātāju, smejoties par to, kā jūras putas pielipa pie basām kājām, līdz šņākošos «zābakus» aizskaloja jauns vilnis.

      4.NODAĻA. Vietējā virtuve un ekstravagantais spoks

      Liels, spēcīgs vilnis pēkšņi iekoda Ērnijam potītēs. Viņš zaudēja līdzsvaru un instinktīvi nolika plaukstas uz priekšu, gatavojoties ienirt sāļajā aukstajā ūdenī. Bet tā vietā viņš maigi atsita pieri pret kaut ko cietu, beidzot pamostoties: viņu lidmašīna bija veiksmīgi nolaidusies. Šoreiz Spānijas lidostā, un viņš atbalstīja pieri uz Toma sēdekļa, kurš, trieciena pamodināts, uzlēca uz vietas.

      «Paņemiet vismaz tēju līdzi un iedzeriet tēju!» – Pie izejas no lidostas solfedžo skolotāja Tomam tomēr pasniedza veselu riekstu rullīti, mīļi ietītu sniegbaltā papīrā un skrupulozi sasietu ar kādu skaistu bizi. – Tiekamies festivālā! – Toma nedaudz uzmācīgais kolēģis beidzot atvadījās no viņiem, ienirstot taksī.

      – Oho, joprojām ir silti… kā viņa to dara? – Toms iesaiņoja kulinārijas šedevru ceļojuma somas brīvajā nodalījumā.

      «Varu derēt, ka tā ir maģija,» Ērnijs nespēja pretoties.

      Toms izlikās, ka neko nedzird.

      – Kā būtu ar nelielu pastaigu pa galvaspilsētu? Neteikšu, ka esmu liels šīs pilsētas pazinējs, bet varu parādīt pāris jaukas vietas. Ko tu domā?

      – Ejam uz!

      – Ejam uz!

      Ērnijs un Ņina atbildēja gandrīz vienlaikus.

      – Vai mēs nekavēsimies mājās? Dālija, iespējams, nebūs ļoti priecīga, uzzinot, ka mēs kavēsimies,» Ērnijs bija noraizējies.

      – Muļķības, tikai stunda, tad ātri iesim, brauksim pa šoseju ar vēju! – Toms aizdegās. Viņš jau metās uz eju, vilkdams aiz sevis somu, Ērnijs un Nina tik tikko spēja sekot viņam līdzi.

      Toms iegriezās kādā alejā. Uz senas vienstāvu mājas, krāsotas ar baltu un koraļļu krāsu, virs ļoti senām durvīm, kas izgatavotas no veca lakota koka, bija zīme, kas pīta ar savvaļas vīnogu kātiem, veidojot nosaukumu, kas sastāv no koka burtiem, kas izskatījās kā slikti bijuši sabojāts dažu laikapstākļu katastrofu dēļ, grūti noteikt, gandrīz neiespējami.

      – Lieliski, šī vieta joprojām ir dzīva! Ejam uzkost, es esmu izsalcis kā vilks, un tu?

      – Tom, vai esi pārliecināts, ka tā ir laba ideja? Varbūt apsvērsim kādu restorānu uz galvenās ielas? – Ērnijs ierosināja.

      – Biju šeit, vieta ir lieliska! Bija pavasaris, mēs bijām jauni un bezrūpīgi… – Toms iegrima atmiņās, uz īsu brīdi aizmirstot par bada sajūtu. Bet viņa vēders skaļi norūca. – Man riebjas centrālās ielas, tās ir tik… trokšņainas…

      – Labi, labi, iesim. «Nina acīmredzot nolēma, ka vieglāk būs vienoties ar Tomu, nekā mēģināt viņu pārliecināt.

      Iestāde, kā Ernijs paredzēja, neattaisnoja Toma cerības (vai atmiņas). Ne pārāk tīri galdauti «dekorēja» lētos plastmasas galdus. Uz grīdas, kas klāta ar nolietotu linoleju, šur tur bija izlijušas vīna peļķes, kas izdalīja jūtamu smaku.

      Toms, Ernijs un Ņina paņēma vistīrāko, vienīgo līdzeno galdu stūrī pie loga, ko rotāja putekļains mākslīgais zieds.

      Resnā viesmīle priekšautā no lēta auduma nosvieda uz galda ēdienkarti, kas bija kaut kas līdzīgs laikrakstam.

      «Man likās, ka es šo vietu atceros pavisam savādāk,» Toms kautrīgi atzina savu kļūdu.

      «Toreiz droši vien bija savādāk, viss mainās,» Ērnijs viņu mierināja. – Nu labi, dzersim kafiju, ēdīsim paelju…

      Blakus viņu galdiņam zīmīgi parādījās liela viesmīle, kas klusi skatījās uz griestiem, no kuriem karājās zirnekļu tīkli.

      «Sirven ustedes comida vegetariana?» [1] – Toms neapdomīgi iesāka dialogu.

      Ērnijs aizsedza seju ar rokām.

      Viesmīle neatbildēja, tikai grimasēdama paskatījās no griestiem uz Tomu un viņa garo bārdu.

      «Me gustaría una tasa de té [2],» Ernijs nolēma glābt situāciju. Sieviete kaut ko uzrakstīja savā piezīmju grāmatiņā. «Tres piezas, por favor [3],» Ērnijs turpināja skaidrot, cik vien labi varēja, pabāzdams trīs pirkstus uz priekšu.

      Šķita, ka viesmīle viņu saprata. Ēdienkartē, kas atgādināja avīzi, viņš atrada viņam labi zināmo vārdu «paella» [4] un norādīja uz to ar pirkstu.

      – Es paņemšu šo [5]. Trīs gabalus, lūdzu.

      «Qu plato de casa hay en este restaurante?» [6] – Toms atkal ielauzās dialogā.

      Ērnijs atkal aizsedza seju ar rokām.

      «Vino de la casa,» viesmīle atcirta.

      Ņina kliedza, bakstīdama dakšiņu kaut ko slidenā: vietējā paelja, kā izrādījās, tika pasniegta ar gliemežiem. Ērnijs rūpīgi izmakšķerēja no Ņinas šķīvja visus gliemežus un, ietinot tos salvetē, nolika uz galda malas.

      Padzēruši tēju, kas Ernijam par pārsteigumu izrādījās garšīga un stipri pagatavota, viņi samaksāja un atstāja «romantisko» kafejnīcu.

      – Vai vēlaties redzēt spoku māju? – Toms šķielēja, skatoties kartē telefonā. «Tas nav tālu, tikai dažus kvartālus no šejienes.»

      «Es domāju, ka mums ir pienācis laiks doties prom,» Ērnijs atgādināja Tomam.

      – Un es gribu! – Nina negaidīti skaļi un uzstājīgi paziņoja.

      – Dāmas vēlme ir likums! – Toms dažos soļos līdzīgi leoparda lēcieniem, kas grasās apdzīt spēli, šķērsoja kvartālu un jau spieda luksofora pogu, ar žestu pasteidzinot atpalikušo pāri.

      Pēc nepilnām desmit minūtēm viņi patiešām bija klāt. Tieši pāri ielai viņiem stāvēja slavenā rāpojošā māja.

      Tomēr tas izskatījās nedaudz rāpojoši tikai tāpēc, ka neviens to nebija labojis ļoti ilgu laiku. Māja bija maza, bet divstāvu. Tas izskatījās pēc pagaidu mājokļiem okupantiem vai kā mājas, ko rūpnieki uzcēla saviem strādniekiem. Uz sienām bija pelējums ar nolobītu, izbalējušu krāsu un rūsu uz slīpā jumta.

      «Man likās, СКАЧАТЬ