Greizsirdīgs, karsts, bīstams…. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Domāju, ka man vajadzētu aiziet, – Maiks pēkšņi teica mierīgi, it kā piespiežot sevi nomierināties, un devās uz izeju. Dažas sekundes vēlāk es metos viņam pakaļ. Es zināju, ka šis nav īstais brīdis, bet man vajadzēja viņam kaut ko pajautāt.

      Nebija viegli viņu panākt. Viņš ir garš, un viņa kājām jābūt garām. Es ātri uzmetu sev virsū jaku un aizskrēju lejā. Izskrēju no iebrauktuves un atradu Miku smēķējošu blakus soliņam.

      – Maiks. Atvainojos, – es piegāju pie puiša. Man vajadzēja tagad mierināt savu draugu, bet man vajadzēja uz brīdi iztaujāt Maiku.

      – Neuztraucieties, – Maiks izelpoja, atliecoties uz soliņa. – Tev to nevajadzēja redzēt, Klopfer. Atvainojos.» Cik jauki no viņa puses atvainoties. – Es teicu patiesību. Esmu diezgan pārliecināta, ka viņš gribēja viņai iesist. Viņš ir sapucējies. Sūro alkoholiķis, – dusmīgi sacīja Maiks, aizdedzinot otro cigareti.

      – Arī tu agrāk dzērāji, un tev nebija viegli, – es paskatījos uz netīro bruģi. – Bet es redzu, ka tu ar to tiek galā, – es paskatījos uz viņu, skatoties uz netīro asfaltu. Viņam pat ir kaut kāda izglītība. Viņam ir tikai divdesmit pieci gadi.

      – Pat nesalīdzini mani ar savu tēti, – Maiks pasmaidīja. – Atšķirībā no manis viņš dzīvoja normālā ģimenē, nevis bērnunamā, kur tev nav citas izvēles kā pusi dzīves socializēties ar zvēriem, – es zināju viņa dzīvesstāstu. Tas ir skumji. Taču viņš, šķiet, ir izturīgs un tic labākajam.

      – Ne man spriest par tevi, Maiks, – es piekodināju. – Es gribēju ar tevi aprunāties, – es teicu. – Pagājušajā naktī mēs īsti nerunājām. Tu man nekad nestāstīji, ko zini par šo puisi. Nu, vai tu atceries?

      – Jā. Man tam nebija laika. Līza mani sadusmoja, un es nolēmu tikt prom no turienes, – paskaidroja Maiks. – Lai vai kā, es negrasījos neko teikt. Līzas un tavas drošības labad es negrasos neko teikt. Tā ir labāk. Jo es zinu, ka, ja es tev pateikšu, tu pateiksi viņai. Viņai nav jāzina.

      – Dod man vismaz mājienu. Kas, pie velna, viņš ir? – Es vēl vairāk uztraucos. – Vai es tiešām esmu tik lielās nepatikšanās? Es domāju, viņš man vakar vakarā atkal draudēja. Pagājušajā naktī viņš man atkal draudēja, piespiežot mani piekrist kļūt par viņa viltus sievu, – es saraucu acis. Man nepatika teikt vārdu «viltus sieva».

      – Liza man teica, – Maiks pieskārās, veltot man nopietnu skatienu. – Es ceru, ka tu neesi no tām stulbajām kucēm, kas domātu, ka viņš tevi mīl un tikai cenšas tevi iegūt sev.

      Es neesmu tāda stāstītāja. Man prātā uzplaiksnīja kaut kas tāls. Varbūt sekss, bet noteikti ne mīlestība. Viņš taču teica, ka viņam patīk mans izskats. Tā teica Liza.

      – Nē, protams, ka nē.

      – Tev taisnība, Klopferi, – Maiks apstiprinoši klanījās. – Viņš acīmredzot meklē trauku, ar ko nodarboties. Nav šaubu, ka tu būsi starp tiem, ja pierakstīsies, – es domāju. – Un tikai tāpēc, ka viņš teica, ka tu viņam patīk, neļaujies apmānīt. Katras attiecības starp vīrieti un sievieti ir saistītas ar seksu. Es esmu pārliecināta, ka viņam tas ir normāli. Es esmu pārliecināta, ka viņam tas ir labi. Es esmu pārliecināta, ka viņam tas ir labi. Es esmu pārliecināta, ka viņam tas ir labi. Viņam tas šķiet smieklīgi, bet man ne tik smieklīgi. – Turklāt tev ir jauks dibens. Tāpēc es neesmu pārsteigts, ka izvēlējos tevi, – Maiks pasmaidīja, izmetot cigareti atkritumu tvertnē.

      – Maiki! Tu esi nepanesama, – es nopriecājos.

      – Es saku, kā ir, – Maiks pakratīja galvu. – Tas būtu pamošanās, ja man nepatiktu tava pakaļa. Tas pats par sevi saprotams, – es izstiepu rokas sev priekšā. – Tā nu sanāk, ka es esmu šausmīgs vienmuļnieks, – Maiks skumji pasmaidīja.

      – Tas ir lieliski. Es apsolos, ka parunāšu ar Līzi par tevi, un es izrēķināšos ar tevi, cik vien spēšu, ja tu vismaz dosi man kādu padomu par manu lietu. Godīgi sakot, man ir bail, – es atzinos puisim, vērojot līdzjūtīgo skatienu viņa sejā.

      – Vienkārši palieciet mājās. Neej ārā, ja vien tev nav nepieciešams, – ieteica Maiks. – Varbūt viņš atradīs kādu citu. Bet, ja tu pazudīsi, mēs anonīmi dosimies uz policiju un pastāstīsim viņiem par to.

      – Izplūc to, Maiks, – es nopurināju kāju. Man tas nav vajadzīgs.

      – Labi, Klopfer. Man jāiet uz maiņu, – puisis piecēlās no soliņa un lēnām devās ārā no pagalma. – Pastāsti Lizai, ka, ja viņa šovakar neatnāks, es viņai....No, neko viņai nesaki, – viņš atturējās no draudiem. Tas, šķiet, ir progress.

      – Labi, Deiviss, – es pasmaidīju un devos uz ieejas durvīm. Ar vienu no viņām biju sarunājies, un tagad man vajadzēja viņu nomierināt. Man bija arī pagatavot brokastis, izgludināt drēbes un noķert metro. Tas ir tā vērts.

      Nodarbība bija tik interesanta, ka es pat aizmirsu par sevi. Problēmas un rūpes pazuda otrajā plānā. Liza šodien bija atcēlusi savu maiņu un palika pie manis. Man bija jāsteidzas pie viņas. Es negribēju viņu atstāt vienu pārāk ilgi. Ejot pa universitātes lieveņu, es gandrīz izmetu telefonu no rokām, kad tas ievibrēja. Kāds zvanīja. Man bija tik slikti no šiem anonīmajiem zvaniem. Un tas viss tikai tāpēc, ka biju pārāk slinks, lai kontaktos ierakstītu dažus pazīstamus cilvēkus.

      – Es klausos, – man bija tik neērti runāt. Man rokās bija mācību grāmatas, somā – soma un maiņas kurpes.

      – Tu taču grasies man pastāstīt, vai ne? – Tas bija viņš. Un viņš atpazina mana telefona numuru. Viņš ir tik ātrs.

      – Es tev pateikšu, nē, – es atcirtu. – Es nebaidos no taviem tukšajiem draudiem, – es atmetu zvanu. Lai viņu sūda. Viss, ko viņš prot, ir runāt. Man ir apnicis no visām šīm runām.

      7.nodaļa. Iespējamā patiesība

      Liza kā parasti sēdēja pie loga, bet viņa nesmēķēja. Šķiet, viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi cigaretes. Tā būs labāk. Viņa ir nervoza, bet es domāju, ka varēšu tikt galā arī bez šīm lietām. Kaut kā domāju, ka viņa jau būs aizgājusi, kad es atgriezīšos, bet viņa droši vien bija pamatīgi sašutusi uz Maiku. Viņa uzreiz pat nepagrieza galvu pret mani. Viņa bija aizdomājusies. Es nolieku iepirkumu maisiņu uz galda, un tikai tad viņa saraustījās.

      – Sveiki, – viņa izkliedza. – Es padomāju un… Atvainojos par šo ainu, – Maiks jau bija atvainojies, un ar to man pietika. Viņi man nav sveši. Maiks mani reiz izglāba no garnadžiem, un Liza mani nepameta, kad es salauzu kāju. Es viņiem esmu parādā pateicību, tā teikt.

      – Ak, nāc, – es atvairīju roku, sākot izņemt saturu no somas. – Es nopirku tev šokolādes tāfelīti ar ķiršiem, tieši tādu, kādu tu mīli. Izdzersim tēju, – es nolēmu viņu uzmundrināt ar pievilcīgu piedāvājumu. – Vai Maiks zvanīja? – nejauši pajautāju viņai, un viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pieminējusi velnu. – Viņš nožēlo grēkus, un es domāju, ka jums abiem СКАЧАТЬ