Greizsirdīgs, karsts, bīstams…. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ es esmu iekšēji un kā es jūtos. Bet… – es apstājos, atgriežoties pie tējkannas, kas jau vārījās. – Viņš teica, ka arī man esot plusi, – es sagrābu pāris krūzītes, grasoties tās piepildīt ar verdošu ūdeni.

      – Labie punkti? Mm, – domāja Lizbeta, pieverot acis. – Sekss vai nauda? Abi taču ir labi.

      Liza vienmēr ir tāda. Visu, ko viņa saka, vislabāk sadalīt divās daļās, un es esmu pārliecināta, ka viņa to nedomā nopietni. Viņa vienkārši kā vienmēr cenšas mani uzmundrināt un parādīt, ka pasaule nav nemaz tik slikta un ka vienmēr ir izeja.

      – Viņš vispār neiedziļinājās sīkumos. Ļoti noslēpumains, – es iebēru krūzītēs vairāk cukura. Šobrīd man vienkārši vienalga par šo nolādēto diētu. Es šodien no stresa sadedzināju tik daudz kaloriju, ka varu dzert kafiju ar cukuru un iekost šokolādes tāfelītē veselu nedēļu. – Viņš teica, ka nekādas jūtas nav piesaistītas, tāpēc tas noteikti nav pirmais, par ko es priecājos.

      – Velns, it kā tu būtu piedzimis vakar, – sacīja Lizbeta, izmetot cigareti pa logu, tad nolēca no palodzes un apsēdās pie galda. – Tu pati teici, ka viņš teicis, ka viņam patīk tava āriene. Viss, kas vīriešiem ārēji patīk, es domāju vājāko dzimumu, viņi vēlas izdrāzt. Atcerieties to. Visi pārējie iemesli, līdz pat tam, kāpēc viņš tevi vēlējās, ir nebūtiski.

      Ko tas nozīmē, ka man sekss ar viņu ir jāuzskata par plusu? Ja viņš tā domā, tad viņš mani patiešām izsmēja, un man viņam ir sliktas ziņas. Kas attiecas uz naudu, man tā no viņa arī nav vajadzīga. Es neesmu īsti trūcīga. Es negribu sabojāt savu pasi un savu dzīvi. Es nezinu, kas viņš ir un ko viņš mēģina man iestāstīt.

      – Es atcerēšos, – es nolieku krūzi pie drauga. – Bet es negribu no viņa ne naudu, ne seksu. Pie velna ar šādām privilēģijām. Godīgi sakot, es tagad lūdzos, lai viņš aizmirst par mani vai arī aiziet uz šo ņurdošo tīmekļa vietni un atrod kādu, kas viņam patīk vēl vairāk, – tā bija taisnība, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas kratās līdz pēdējam. Es jutu, ka tas vēl nav beidzies. Es arī rupji izrunājos ar viņu tādā veidā, kas, iespējams, viņu vēl vairāk sadusmoja, un tagad viņš noteikti neatlaidīsies. Un arī ir iespējams, ka es esmu veltīgi nakruzhayutsya un viņš vienkārši nolēma spēlēt muļķi, kas viņam, gluži pretēji, nepatika tikšanās laikā, un viņš nolēma apvienot.

      – Nu, kādas vēl priekšrocības varētu būt? – Lizbeta izelpoja, piesitot pirkstiem pie galda. – Man nav ne jausmas. Kādam nolūkam viņam tu esi vajadzīga, es varu pieņemt, ka…“ „Nu, tā tas vienmēr ir, tagad viņš grasās iedziļināties visos iespējamajos variantos. – Varbūt pēc laulībām viņam pienākas kāds mantojums vai viņš grib kaitināt savu bijušo draudzeni, vai…

      – Labi, pietiek, – es pat negribēju par to domāt. – Man ir vienalga. Ja viņš vēl kādreiz man pietuvosies, es izsaukšu policiju, punkts. Viņam nav nekādu tiesību iejaukties manā personīgajā telpā, – es nervozi sacīju un sāku bakstīt pirkstiem pa galdu ar Lizbetu. – Sūdi, kas te par lielu problēmu, – es pasmaidīju. – Viņš vienkārši nespēja mani pierunāt parakstīt šo nolādēto lietu. Tā taču nav nekāda muļķība, tā ir laulība, pat ja tā ir fiktīva.

      – Bet viņš teica, ka ir kaut kas tāds, ko viņš varētu darīt, lai tu pārdomātu, – tas mani satrauca.

      Draudi? Iebiedēt? Es jau esmu izlēmusi, ko darīšu šajā gadījumā. Es izsaukšu šausmīgos policistus un ļausšu viņiem ar viņu tikt galā. Šādi piedzīvojumi vien man nav domāti. Es esmu vāja sieviete, un esmu pilnīgi spējīga lūgt palīdzību varas iestādēm.

      – Tu izskaties tā, it kā būtu nokavējusies uz treniņu, – es paskatījos uz savu pulksteni. Jā, es gribēju viņu aizsūtīt prom un palikt viena. Man vienīgajā brīvajā dienā vēl bija daudz darāmo darbu. – Es tev piezvanīšu vēlāk.

      – Ja dakteris nelaiks, zvani man. Mēs ar Maiku atbrauksim un ieskrūvēsim viņam smadzenes, – iedrošināja mani Liza, stingri paņemot manu roku savā.

      Nē. Maiks ir pēdējais, kas viņai vajadzīgs. Viņš mīl viņu līdz sirds dziļumiem, bet viņš ir skarbs puisis. Visus sit ar nūju. Tas ir nemitīgs adrenalīna uzplūds. Divas reizes gandrīz iekļuva kriminālajā noziegumā.

      – Es varu iztikt bez Maika,» es klusiņām teicu. – Starp citu, pasveicinies ar viņu no manis, – es pieklājīgi teicu, lai viņš par mani neko sliktu nedomātu. Labāk lai es ar viņu draudzējos.

      Pēc ģenerāltīrīšanas un tās pašas ģenerālveļas mazgāšanas es beidzot varēju vismaz uz brīdi apsēsties un paēst. Nevienu reizi nepieskārāmies klēpjdatoram, tikai ņirgājos uz to. Baidījos to pat atvērt, lai gan man vajadzēja ieiet un izdzēst to pa velnu. Es negribu, lai tur būtu jebkāda informācija par mani. Galu galā es biju muļķe, ka rakstīju tīru patiesību bez izsmērētiem pseidonīmiem un viltojumiem. Līdz vēlam vakaram es neuzdrošinājos ieiet vietnē.

      Ieliecu klēpjdatoru guļamistabā, atvēru to un nogrūdos uz gultas ar vēderu uz leju. Ātri pieslēdzos tīklam un gaismas ātrumā sāku šķirstīt visu informāciju par sevi un, galvenais, bildes. Es ātri piesitināju ar pirkstiem pa tastatūru, jo pēkšņi sarosījos kā bailēs no paziņojuma, kas man pienāca no šīs nolādētās vietnes.

      No viņa. Nekad nebiju bijusi tik gļēva, pirms atveru kādu ziņu. Gluži pretēji, man vienmēr bija paticis pievērst uzmanību, saņemt ziņas un tērzēt. Bet ne ar viņu. Es skaļi noklikšķināju uz baltās aploksnes, bet vēl neuzdrošinājos to lasīt. Es saspiedu acis.

      – Tas nav svarīgi, – viņa strauji atvēra acis, lasot ļoti dīvainu ziņu, gluži kā viņš.

      – Kas nav svarīgi? – Es ātri uzrakstīju.

      – Tavi dzēsumi, – un kāpēc es zināju, par ko viņš runā? – Tas patiešām nemainīs to, kas tevi gaida. Es nedraudu, lai jūs zinātu.

      Tagad es esmu vislielākais gļēvulis. Es sakostu labās rokas īkšķi, līdz tas sāpēja, un atgriezos pie tastatūras. Es nespēju aprakstīt, kas šobrīd notiek manā dvēselē.

      – Parunāsim normāli. Lūdzu, – jā, – es plānoju ar viņu normāli aprunāties un pārliecināt viņu atstāt mani mierā.

      – Kur mums vajadzētu runāt?

      – Šeit, nekādā gadījumā. Es nevaru doties uz vēl vienu randiņu ar viņu. Mēs runāsim šeit un tikai šeit.

      – Tu taču saproti, ka mums tik un tā nāksies tikties. Es nesaprotu, bet lai viņš turpina rakstīt. – Es nepazīstu cilvēkus, kas ir precējušies aizmuguriski.

      Viņš atkal to dara. Mēs nevaram normāli sarunāties.

      – Es atkārtošu vēlreiz, tiem no jums, kas ir patiešām stulbi. Tā nenotiks, jo es jau esmu precējusies. Tas ir tāds banāls meliņš, kādu es izdomāju. Stulba, es zinu, bet man vajadzēja kaut kādu argumentu, pat ja tas nebija patiess.

      – Arī tavi meli neko nemainīs. Es varētu teikt, ka zinu par tevi visu, bet es to nedarīšu. Es skatos uz vīrieti, Eileen, un varu pateikt, kāds viņš СКАЧАТЬ