Greizsirdīgs, karsts, bīstams…. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ slota visu izlabos? – Liza nopriecājās, paņemot pušķi rokās. – Viņš iztērēja daudz naudas savai mīļotajai, – turpināja Līza, sarkastiski smaidot un skatoties uz pušķi savās rokās. Tas ir skaists pušķis, un viņa pati no sevis taisās muļķe. – Man vajadzētu ar šo pušķi iesist tev pa seju. Tajā ir ērkšķi, – viņš piedraudēja.

      Viss, kas man bija jādara, – jānostājas malā un jātur mute aizvērta. Maiks uz mani raudzījās, bet es tikai paraustīju plecus. Es jutos tā, it kā es būtu grasījusies to zaudēt.

      – Nāc, Liza, – mierīgi sacīja Maiks, ar pirkstu bīdams pa viņas roku. – Es atvainojos. Ja gribi, es piezvanīšu un atvainojos tavam tētim. Tomēr šaubos, vai viņš man tagad atbildēs. Viņš, iespējams, jau ir apstājies pudelēs un zaudējis samaņu. Apskrējis ar to pašu pudeli, un viņam tā nevajadzētu darīt.

      – Tu atvainojies, – Lizs sūkstījās, raugoties uz viņu. – Es tev nepiedošu. Ej prom. Tā ir nožēlojama atvainošanās. Tas izskatās ļoti nedabiski, – viņa turpināja izdarīt spiedienu, un viņa baidījās pateikt kaut vārdu. «Es galu galā varu izskatīties vainīga.

      – Es plānoju atvainoties kārtīgi. Dosimies mājās, un es pienācīgi atvainosies,» viņa teica daudznozīmīgi un ne bez ņirgāšanās. Liza atkal bija dusmīga. Vau, spriedze starp viņām bija neticama. – Tev patiks, Liza, – viņš kā kaķis aplaizīja lūpas.

      – Tu vulgārs blēdis, Maiks, – viņa ar roku trāpīja viņam pa plecu. Un tad viņa iesita viņam vēlreiz un vēlreiz. – Kāpēc tu tāds esi? Kāpēc tu tāds esi?! – viņa zināja, ar ko spēlējas. Tas nebija kaķis maisā.

      Maiks kādu brīdi stāvēja, smaidot un griežot galvu no vienas puses uz otru. Viņš smējās un skatījās uz viņu tik dīvaini.

      – Stjuarte, tu esi izlutināta, – Maiks smējās, un man uz lūpām neviļus parādījās smaids. – Man bija domātas vakariņas. Ko jūs domājāt? – Es rotaļīgi noliecu galvu uz sāniem.

      – Ahahahaha… – es nespēju savaldīt smieklus. Droši vien es arī esmu izlutināta meitene, jo domāju kā Liza. Un tas arī izklausījās pēc Lizas.

      – Ļoti smieklīgi, Eileen, – Liza pagriezās pret mani. – Un tu, pat nevajag izlikties. Tu nevari mani apmānīt. Tu taču nevēlējies tikai vakariņot. Tu vienkārši centies mani izjokot, – Liza sūkstījās, rādīdama uz viņu ar pirkstu. Bija smieklīgi redzēt apmulsumu viņas sejā. – Starp citu, kas būs vakariņās? Man ir apnikuši makaroni ar sieru, – un man arī, ja godīgi.

      – Lai ko tu gribētu. Tātad, vai mēs iesim? – Godīgi sakot, es gribēju, lai viņa saka «jā». Viņa nevarēs ilgi uz viņu dusmoties. Patiesībā viņam savā ziņā bija taisnība, un viņš viņu aizsargāja. Neatkarīgi no kā tas bija. – Klopfer, tu taču negrasies raudāt, vai ne? – Maiks man pamirkšķināja.

      – Nē, – es pamāju ar roku, neslēpjot savu baltiem zobiem rotāto smaidu. Es maigi satvēru Līzi aiz pleciem un pievilku viņu pie sevis. – Brauksim prom no šejienes. Es dodos apciemot vecākus. Man jau vajadzētu doties ceļā. Man negribētos atgriezties naktī.

      Maiks uzmeta man piesardzīgu skatienu.

      – Tātad tu paliec tur, – teica Maiks man. – Tu atceries mūsu sarunu šorīt. Pie taviem vecākiem būs drošāk. Tavs tēvs ir bijušais policists.

      Jā, viņš ir ļoti modrs. Viņš ir viens no tiem likumpaklausīgajiem pilsoņiem, kas vienmēr ir labā pusē. Viņš ir pārāk taisns, un tas kaitina manu mammu. Es nedomāju, ka viņam patiktu, ja es apprecētos ar slepkavu. Dievs, par ko es domāju?

      – Viss būs labi, Maiks, – es klanījos, joprojām dusmīga, ka viņš man nav pastāstījis par saviem pieņēmumiem. – Ko tu domā, Liza? Vai tu viņam piedosi?

      Līza smagi nopūtās, piegāja pie manis un cieši mani apskāva. Acīmredzot viņa grasījās aiziet kopā ar viņu, par ko es priecājos. Viņi abi ir pelnījuši viens otru.

      – Turēties, – viņa paglaudīja mani pa plecu, pievēršot līdzjūtīgu skatienu. – Es tev piezvanīšu šovakar vai rīt, – Liza smaidot teica.

      Es pavadīju puišus un sāku gatavoties vecākiem. Es nolēmu viņiem piezvanīt pirms tam, gadījumam, ja viņiem būtu vēl kāds skandāls. Mamma bija priecīga mani dzirdēt. Viņa vienmēr ir pie telefona, viņa jau divus gadus ir mājsaimniece. Tēta apdrošināšana un pensija visu sedza. Viņi visu laiku ir zem viena jumta, taču viņu ceļi krustojas reti. Tagad es stāvu vecāku mājas priekšā un saprotu, ka tik milzīgā mājā nav grūti viens otru nepamanīt.

      Mamma gatavo vakariņas, bet tētis sēž viesistabā uz krēsla un lasa avīzi. Viņi joprojām ir no tiem cilvēkiem, kas skatās televizoru un lasa papīra avīzes.

      – Mamma… tētis… – es skaļi saucu, kad viņi abi nepamanīja manu klātbūtni, jo visā mājā skanēja nolādētais televizors. – Es esmu mājās, – es vienmēr tā teicu, un es to daru joprojām.

      – Lin, – mamma nometa nazi uz galda, ātri noslaucīja rokas priekšautā un pieskrēja pie manis, lai mani apskautu. «Tu ne mazliet neesi mainījusies. Joprojām tāda pati. Vājas grumbiņas un ne viens vien sirms matiņš. Viņa nekad mūžā nebija krāsojusi matus. Viņai tikko apritēja četrdesmit. Tētis arī nav tālu atpalicis no viņas. Uz četrdesmit piecu gadu sliekšņa. Viņi joprojām ir jauni. – Tētis, šķiet, nedzird,» es nopriecājos, saprotot, ka man nāksies iet un izslēgt televizoru.

      – Es tevi dzirdu, – es dzirdēju aiz sevis tēva balsi. Nedaudz dzīves nomocīts, bet joprojām smaidošs. Tā, kā manā priekšā patika izlikties, ka viss ir perfekts. -Eileen, mēs ar mammu jau sen tevi gaidījām. – Vasara. Vasara, vai viss ir gatavs?

      – Jā. Piecas minūtes, un mēs varam apsēsties, – teica mamma, aizskrienot uz virtuvi.

      Tētis nolēma vēl vienu izglītojošu sarunu un noskaidroja, ko es esmu iecerējusi un visu pārējo. Protams, es viņam visu izstāstīju un nestrīdējos. Mamma kā parasti bija sagatavojusi gardas vakariņas. Pirms vakariņām mēs lūdzāmies, kā to darījām vienmēr, kad dzīvoju šeit. Es to jau sen nebiju darījis.

      – Pastāsti man par to, Eileen, – teica tēvs, kad mēs pārgājām pie ābolu pīrāga deserta. – Vai jūs kādu atradāt? Tu pārcēlies ne velti. Tev noteikti vajag vairāk privātuma, tā bija taisnība. Taču tas nenozīmēja, ka es grasījos doties ārā. Es dzīvoju tāpat kā agrāk, tikai viena. Es nedz guļu ar puišiem, nedz eju ārā no rīta, nedz daru kaut ko traku. Bīstamība un jebkāda veida risks mani neuzrunā.

      – Nav neviena, tēt, – es sāku ēst savu pīrāgu karoti pēc karotes. – Tas viss ir infantils joks. Atceries, ka bērnībā es teicu, ka vēlos bruņinieku uz balta zirga, – es pasmaidīju. – Nu, visi apkārt esošie puiši nemaz neizskatās pēc zirgiem, – mamma pasmējās par manu apgalvojumu.

      – Arī tu tā saki, Lin,» teica mamma. – Tev veiksies labi. Es arī agri apprecējos. Es nepabeidzu studijas un daudz ko dzīvē palaidu garām, – tāpēc viņa atkal to pieminēja. Visi sasprindzinājās, un zvana klusums neko labu neliecināja.

      – Neuztraucieties. СКАЧАТЬ