Greizsirdīgs, karsts, bīstams…. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Es nekad nebiju apmeklējusi iepazīšanās vietnes, bet apmēram pirms pāris mēnešiem es izveidoju lapu vienā no populārākajām vietnēm. Neko darīt. Tas gan droši vien ir meli. Patiesībā es gribēju atrast kādu manai dvēselei tuvu cilvēku, protams, vīrieti. Man ir daudz draudzenēm. Rakstīja vienu perversi vai pristareli jēri, kas ir noguruši no ģimenes dzīves un vienkārši vēlas labi pavadīt laiku ar kādu, kas ir jaunāks par viņu sievām. Ielieciet vietnē pāris manu fotogrāfiju. Protams, kur es esmu parādē un mazliet fotošopa krāsām, gribējās izdaiļot dzīvi. Es neuzskatu sevi par neglītu, bet arī par skaistuli. Krāsoti blondi mati, pelēkas acis un vidējs augums. Pavisam nesen pārkāpu divdesmit un tikai tagad atcerējos, ka nekas nopietns, ka man bija un nebija, un laiks iet un jaunība nav mūžīga. Bija muļķīgi doties meklēt kādu paziņu internetā, bet vēl muļķīgāk būtu meklēt kādu starp vietējiem džekistiem.

      Tomēr es atradu savu upuri. Vai drīzāk viņš atrada mani. Viņa fotogrāfija iepriecināja mani un uzsmaidīja manā sejā. Pievilcīgs kā ellē un atbilstošs vecumam. Manuprāt, vīrietim vajadzētu būt vismaz piecus vai septiņus gadus vecākam par sievieti. Manuprāt, tas ir harmoniski. Viņš atbilst maniem kritērijiem. Viņš uzrakstīja un uzreiz piedāvāja tikties bez kilometriem sarakstes. Manam sirdsmieram viņš piedāvāja izvēlēties tikšanās vietu. Tas beidzot izkausēja ledu. Viņa taktiskums un runas maniere bija ļoti pievilcīga. Un viņa balss ziņa izkausēja manu sirdi. Viņa samtainā humānā balss bija gluži tāda pati kā viņa izskats. Varu droši apgalvot, ka šis vīrietis man patika jau no pirmās fotogrāfijas un ziņojuma. Es piekritu ar viņu satikties, ne mirkli nedomājot.

      – Eileen, tev šeit ir randiņš? – Mēs iegājām vietējā noplukušajā bārā, lai gan daudzi cilvēki domāja, ka tas ir superklubs, tikpat labs kā centrs, bet tā nebija. Mani vecāki šeit iepazinās pirms daudziem gadiem, tāpēc man tas šķita nostalģiski. Mani šeit vienmēr vilināja.

      Jā, es nolēmu paņemt līdzi draugu, tikai gadījumam. Viņa vienkārši stāvēs kaut kur malā, un pati bija ieradusies šeit. Viņa nevar noticēt, ka tas ir puisis no bildes, kurš nāk mani sagaidīt. Ziņkārīga kā ellē.

      – Viņš man teica, lai es pati izvēlos tikšanās vietu, – es teicu. – Kur man vajadzēja viņu aizvest? Uz parku? Nē. Es šeit jūtos ērti.

      Nezinu, vai viņš šeit kādreiz ir bijis. Cik es zinu, viņš ir no citas pilsētas, bet es centīšos izturēties tā, it kā būtu skaistākajā vietā pasaulē. Par laimi, šeit gandrīz nav dzērāju. Ir pirmdiena.

      – Starp citu, tu izskaties lieliski, – teica mans draugs. – Ne sliktāk kā tajā bildē, ko viņš redzēja, – viņa teica, cenšoties panākt, lai es izskatītos tikpat labi kā tajā fotogrāfijā. Jo es zinu to vilšanos. Mans brālis reiz devās uz šādu randiņu. Izrādās, tas bija gandrīz akls randiņš. Meitene nebija no fotogrāfijas, viņa bija no kāda cita. Nē, tā bija viņa. Tikai plus 20 kilogrami. Ko es varu teikt, Photoshop dara brīnumus.

      – Ceru, ka arī klātienē viņš nav sliktāks, – mēs ar draugu stāvējām pie bāra un gaidījām. Mums bija atlicis vēl pusstunda laika. Bijām ieradušies agri.

      Nezinu, ko es gaidīju no šī randiņa. Nebija paredzēts nekas izsmalcināts. Es neesmu tik naiva. Bet es gribēju satikt un aprunāties ar kādu, kas man patīk, un tad viss bija atkarīgs no manis.

      – Ja kas, es būšu šeit, un es būšu savā mašīnā, ja kaut kas ies greizi. Es atnākšu un sitīšu viņam pa galvu. Lizbeta vienmēr ir tāda. Mēs esam kā māsas, un viņa ir mana māsa. Mēs kopā uzaugām, dzīvojām pāri ielai. Tagad viņa dzīvo pie sava drauga, kuru izvilka no geto apkaimes un ielika darbā. Viņa ir iemesls, kāpēc viņš pārtrauca dzert. Viņi šķiet laimīgi.

      – Jā, viņi ir. Es tevi iesaistīšu šajā lietā, un mēs viņam kopā iemācīsim mācību, – es teicu. Tikai jokoju. Ja man tas nepatiks un būs tipiski uzbudinātu vīriešu runas, es piecelšos un aiziešu prom. Es vienkārši nesamierinos ar ainas izraisīšanu.

      – Lai gan, spriežot pēc viņa bildes… – Lizbeta izstiepās, izsmejot mani. – Tā vietā, lai pamanītu, kāds viņš ir dīdītājs, tu vienkārši svīst un skaties uz viņu kā uz dīkdieni, – viņa sacīja, nekurnēdama smieties.

      Es esmu kā visas meitenes, es pievēršu uzmanību izskatam un visiem tiem atribūtiem. Bet tomēr izskats nav mana galvenā prioritāte. Ja es uzzinu, ka puisis ir pilnīgs blēdis, pat ja viņš ir trīskārt izskatīgs, es vienkārši dodos garā pastaigā. Arī mans tētis bija izskatīgs, un mana mamma iemīlēja viņa šarmu un viņa zilo acu dziļumu. Tagad viņi dzīvo un cieš, vai nu no mīlestības, vai no izmisuma. Viņi nevar viens no otra atrauties. Manā priekšā viņi izliekas, ka viss ir kārtībā, bet es redzu, ka tā ir muļķība.

      – Tu sevi tiesā? – Es atcirtu, pasmaidot savam draugam.

      – Klusē, Eilēna, – Lizbeta iesita man pa plecu. – «Es tevi tikai brīdinu, ’mazais’, kā tas var būt, un tas ir atkarīgs no tevis. Es pieskatīšu tavu nepilngadīgo pakaļu.

      Viņa ir trīs gadus vecāka par mani un izliekas, ka viņai ir trīsdesmit. Šādās reizēs es vienkārši pārmetu acis un izbeidzu sarunu par šo tēmu. Lizbeta nespēja pretoties pāris tekilas šāvieniem. Es arī gribu vienu. Bet viņa nolēma, ka pirms randiņa nevajadzētu dzert. Tā ir slikta forma vai kaut kas tamlīdzīgs.

      Kad viņš ienāca šajā mazliet noplukušajā istabā, es viņu uzreiz atpazinu. Jā, viņš bija tas puisis no bildes, un varbūt pat vēl labāks. Lizbeta pabakstīja mani pa plecu, un es aizgāju prom. Man šķita, ka bija vērts viņu satikt, jo viņš, iespējams, šeit bija pirmo reizi.

      Puisis bija pusgalvu garāks par mani, ar kraukļa spārnu krāsas matiem un dzeloņainām acīm. Tās sauc par hameleonu acīm. Ne pelēkas. Ne zaļas. Vai varbūt abas. Nevarēja noteikti nosaukt šo krāsu. Es arī nevarēju nepamanīt, ka viņš bija labi uzbūvēts un ar jaukām sejas iezīmēm.

      Es pietuvojos viņam pietiekami tuvu, lai pēc viņa acu skatiena varētu spriest, ka viņš mani atpazina. Nezinu, cik ilgi pagāja, pirms mēs abi izrunājāmies, bet man tas šķita kā mūžība.

      – Eileen? – Droši vien nolēma pārbaudīt manu identitāti. Kāpēc, tādu kā es ir tūkstošiem.

      – Jā, tas esmu es, – es īsi pasmaidīju un uz mirkli paskatījos uz savām kājām. Ko man vajadzēja teikt? Man nevajadzēja pacelt roku un iepazīstināt ar sevi.

      – Labs vakars, – puisis izstiepa roku, un man neatlika nekas cits, kā tikai pasniegt viņam savu. Viņš maigi to paspieda un atlaida.

      Es neviļus pagriezu galvu pret Lizbetu, kura nemitīgi raudzījās uz mums. Viņš izdarīja to pašu, un Lizbeta ātri vien novērsās.

      – Tu atnāci kopā ar draugu? – Un no kurienes, pie velna, viņš to zināja.

      – Nu… jā, – es atbildēju kaut kā nedroši, pat vainīgi. Bet kāpēc? Kāda liela problēma? Varbūt viņa bija šeit tikai kā kompānija, lai mani uzmundrinātu. Viņš jautāja tā, it kā es būtu izdarījusi kādu noziegumu.

      – Vai randiņam vajadzētu nozīmēt kopīgu pastaigu ar draudzenēm? – Puisis jautāja plakani, galvu nedaudz noliecis uz sāniem. Viņš iebāza rokas bikšu kabatās un skatījās uz mani ar neizteiksmīgu skatienu.

      Padomā par to. Viņam tas, šķiet, nepatika. Labi, Eileen, nevajag pazust.

      – Es viņu nevedīšu, – es sakrustojos ar rokām uz krūtīm. – Kāpēc, vai ir kāda problēma? – Puisis apskatīja mani no galvas līdz kājām un pasmaidīja.

      – Nekādu problēmu, – viņš pakratīja galvu, sākot apstaigāt istabu. – Jauka vieta, – viņš sacīja, viņa intonācijai nesakrītot ar vārdiem. – Vai mēs apsēdīsimies?

СКАЧАТЬ