Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Ienīstu. Gribu. Mīlu - Jolanta Auziņa страница 7
– Vai tu mēģini mani apreibināt? – Es smejos, skatoties uz brūno šķidrumu.
Anja klusībā ielej alkoholu glāzē un pievelk to vēl tuvāk man.
– Dzer! Es redzu, cik slikti tu jūties.
Es piekrītu, piekrītu, un izdzeru to vienā glāzē.
– Nu, pastāsti man, – apsēžas un mans draugs uz augstā krēsla man blakus.
– Mēs ar Dimu pirms mēneša izšķīrāmies, un tiesa Miju atstāja pie viņa. Viņš iesniedza tiesai pierādījumus par manu neuzticību, foto......
– Tanja! – mans draugs mani pārtrauc šokēt.
– Klusu! – es viņai pieklusinu. – Vispirms klausies mani! Tu neko nezini par manu dzīvi.
– Labi, turpini, – viņa nopūšas, liekot roku zem galvas.
– Viņš arī mani krāpa, ja tas tev palīdz justies labāk. Viņš to sabojāja pirmais. Drāzās ar kurvām, neslēpjot to. Man neatlika nekas cits, kā meklēt simpātijas sāņus. Tu taču zini, ka es bez tā nevaru iztikt. Tāpēc es nolēmu turpināt savu dzīvi, kā to darīju agrāk, meitas dēļ. Taču, tiklīdz viņš mani pieķēra, viņš iesniedza šķiršanās pieteikumu. Viņš man neko neatstāja. Viņš man atņēma visu, arī Miju…" Es saraucu degunu un ielejos sev vēl vienu brendiju. – Viņa pusē bija augstākās klases juristi un netīrumi. Un es esmu bez normālas dzīvesvietas, bez darba, un es esmu "kurva"… Tā tas ir! – Es izdzeru dzirkstošo šķidrumu un dusmīgi nolieku glāzi uz galda virsmas.
– M-da… Un jūs vēlaties iesūdzēt tiesā savu meitu, es pareizi saprotu?
Es apstiprinoši piekrītu.
– Es gribu tev lūgt palīdzību, – es klusu saku, skatoties Aņai acīs. – Tu un tavi vecāki. Palīdzi man ar šo lietu, lūdzu… Man nav palicis daudz naudas, bet es samaksāšu! Es to nopelnīšu un atmaksāšu! Tikai palīdziet man atņemt meitu, es jūs lūdzu… – acīs atkal ieplūst asaras. Kas ar tevi notiek? Parasti es neesmu asaru cienītāja, bet, kad esmu iegrimusi visā šajā, es nespēju tās savaldīt. Un tad vēl alkohols. Es ātri noslauku mitrumu no sejas.
– Labi, nerunā, – Aņa līdzjūtīgi apskalo manu roku. – Protams, mēs tev palīdzēsim! Kāda ir problēma, Taņa? Un tev nevajag nekādu naudu. Bērni ir svēti, es nevaru to tā atstāt!
– Es tikko zvanīju meitai, – es sāku aizrīkoties no vārdiem. – Šķiet, viņš ir atvedis uz māju vienu no savām kurvām. Kāda Lolita sēž kopā ar Miju, kad viņš, pēc meitas teiktā, trīs dienas nebūs mājās… Tas ir fucked up, Anya! – Es gandrīz nopriecājos, bet atturējos, ar pirkstiem saspiežot deguna kociņu.
– Tieši tā… – mana draudzene smagi nopūšas un pēc neliela klusuma jautā: – Tātad… es saprotu, ka tev tagad steidzami jāatrod darbs?
– Si. Man vajag darbu un normālu dzīvesvietu. Vismaz divistabu, lai Mijai būtu sava istabiņa, – es klusu saku un nobeidzu no rīkles atlikušo armēņu konjaku.
– Un kur, jūs domājat, jūs dosieties?
– Es vēl nezinu. Man Romā bija sava skaistumkopšanas studija, bet tas blēdis pārdeva arī to. Es esmu lieliska grima māksliniece. Domāju, ka man būs jāiet uz skaistumkopšanas salonu…
– Klausies! – pēkšņi mana draudzene gandrīz uzlēca uz vietas. – Jūs nezināt, bet Grišai ir fitnesa klubu tīkls…
– Karims palīdzēja? – Es pasmaidīju, es joprojām nesaprotu, kāpēc man vajadzīga šī informācija.
– Nē, tu būsi pārsteigts, bet viņš pats to izdarīja! Viņš toreiz atteicās no Karima palīdzības. Viņš sāka ar parastu sporta zāli, un drīz pēc trim gadiem viņam bija pirmais fitnesa klubs. Tagad viņš pilsētā ir atvēris jau trešo.
– Wow. Labi viņam.
– Un jaunajam fitnesa klubam viņam ir vajadzīgs menedžeris! – Anja priecīgi saka, un tad es beidzot saprotu, uz ko viņa vēlējās norādīt, un tas liek man apstulbusi iztaisnoties.
– Ē… Nekādā gadījumā! Vai tu esi traka, lai ierosinātu šādu lietu?!
Kā viņai vispār varēja ienākt prātā šāda doma?!
– Bet kāpēc ne?! – Mana draudzene nemaz negrasās nomierināties. – Tā ir laba alga un lielisks amats, – un viņa pacēla īkšķi uz augšu, lai tas būtu svarīgi.
– Es nevaru viņam strādāt, Aņja, kas ar tevi nav kārtībā? Un es par to neko nesaprotu!
– Nu, skaties, – plecus parausta viņas draudzene. – Tava meita tagad ir trīs tūkstošus kilometru no tevis. Un tiesai būs labāk, ja tu būsi pazīstama fitnesa kluba vadītāja, nevis grima māksliniece kādā nezināmā salonā. ....
– Tu taču zini, uz ko spiest, vai ne? – Es nopūšos. – Labi! Pat ja es piekritīšu, tad Griša, esmu pārliecināta, un neklausīs. Viņš mani ienīst!
Anja pēkšņi izstiepj lūpas viltīgā smaidā.
– Un es tā nedomāju! Dusmojas uz tevi – jā, apvainojas – jā, bet nīst. Es domāju, ka viņš joprojām tevi mīl.
Vārds "mīl" liek manai sirdij izdarīt kūleni.
– Pfft, – es pārmetu acis. – Kāpēc tu tā domā? Viņš ir precējies un mīl savu sievu. Un savus bērnus… Viņš jau sen mani ir aizmirsis!
Man tā izžūst kakls! Nav palicis neviens zirgs!
– Nu, pirmkārt, viņš ar viņu apprecējās tikai tāpēc, ka Alīna kļuva stāvoklī. Pirms tam, cik man zināms, viņiem bija atklātas attiecības, un, cik zinu, tās nemaz nesmirdēja pēc mīlestības. Un, otrkārt, viņiem joprojām nav bērnu. Toreiz grūtniecība tika pārtraukta, un pēc tam viņi nevar ieņemt.....
– Ak… – kļūst pat skumji, jo es atceros, kā Griša mīlēja bērnus. Viņš par to runāja. Un arī atceros īsu brīdi, kad viņš ar mani runāja par bērniem. Tad šī saruna man šķita tikai jautra spēle. Puisis un meitene, uz brīdi izkļuvuši no sava ierastā bezgalīgas atsvešinātības dzīvesveida, kas tikko piedzīvojuši kopīgu drāšanās orgasmu un sapņo par bērniem un lielu māju ar suni. Tad es smējos un spēlēju līdzi, un tad es atkal biju uz viņa ķermeņa, vai drīzāk uz tā, kas atradās zem jostasvietas. Tikai tad es sapratu, ka varbūt viņš nejoko.
– Jā, – pieskaras Aņa. – Un par Grišu neuztraucieties, atstājiet to Karīmam.
– Ugh! – Es pavisam sašutusi berzu pieri. Nevaru iedomāties, ka es strādātu viņa labā…
Tajā brīdī virtuvē ienāk Karims.
– Vai СКАЧАТЬ