Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Ienīstu. Gribu. Mīlu - Jolanta Auziņa страница 3
Ir pulksten trīs naktī, man uz pieres okeāns un uz kājām pūsles.
Es nometu drēbes un vispirms ieeju dušā.
– Ak, jā!" es svētlaimīgi izelpoju, stāvot zem vēsa ūdens.
Vismaz mazgājos normālā vietā. Gandrīz. Izrādās, ka arī aizvērtām durvīm ir savas priekšrocības!
Pēc procedūrām, nemanot kaut ko uzvilkt, ieslīdēju taisnā ceļā mīkstajā gultā. Izplešu rokas un aizsedzu acis. Man patīk gulēt kailai. Taču es to darīju reti, kad Dimas naktī nebija mājās. Pēc šī šļupiena viņš beidzot zaudēja tiesības pat tikai paskatīties uz šo radību!
Es ietinos sniegbaltā, mīkstā segā un, pirms vēl paspēju par kaut ko padomāt, aizmigu.....
3. nodaļa
Pēkšņi pamostos, kad vēdera lejasdaļā mani pārņem krampji, starp kājām – Atlantijas okeāns.
Man miegā bija orgasms?!
Svētā sūdi! Un no kā?
Spēcīgas rokas, pelēcīgi zaļas acis, tērauda vēdera dobuma kubi, asi un mežonīgi grūdieni visā garumā… Ak nē! Ne viņš!
Tas ir tas, ko ar mani izdarīja lidojums uz Krieviju. Sen jau nebiju redzējusi tādu sapni, kurā būtu bijis viņš. Agrāk tas bija biežs viesis manā prātā, bet laika gaitā tas izplēnēja.
Un tagad tas atkal ir sācies! Es viņu vēl pat neesmu redzējusi, un viņš jau ir manā galvā!
Es ātri izmetu no galvas visas nevajadzīgās lietas un pasūtīju brokastis savā istabā.
Es melošu, tas nestrādā ātri, bet es joprojām, kamēr ēdu, ar garīgo slotaskātu izdzenāju to uzlecošo tēlu. Tad sociālajā tīklā atrodu Anijas telefona numuru.
Ceru, ka draudzene mani neaizsūtīs.....
– Sveiki!" – klausulē sadzirdu viņas maigo un dzīvespriecīgo balsi, un man uz sejas izplešas smaids.
– Anjut, sveiki!
– Um… Tanja? – viņa neizpratnē izstiepjas.
– Razumovskaja Tanzila Tolgatovna. Viņa ir tā pati! – Es nozīmīgi izdaru. Plašs smaids nenoklīd no viņas sejas. Dievs, kā man tevis pietrūka…
– Uf-f… mēs jau sen neesam zvanījuši, Tanja… – mana draudzene pārtrauktu izelpo, un fonā atskan bērnu čīkstēšana, ko viņa uzreiz izkliedz. – Ayaz!… Atlaid brāļa matus! Ayaz, min kemgә әyttem?!
Kad kliedzieni kļūst klusāki, es vainīgi saku:
– Jā… Atvainojos, ka bieži tevi nesaucu.....
– Nav vajadzības, – viņa mani pārtrauc. – Es to saprotu. Tagad katram ir sava dzīve.
– Ānija, – es uz mirkli sakopoju drosmi. Es nezinu, vai mana draudzene vispār piekritīs. Varbūt viņa pat negrib mani vairs redzēt. – Man ar tevi vajag tikties un parunāties. Tas ir ļoti svarīgi!
– Tu esi šeit?!
– Jā. Es šobrīd esmu viesnīcā.
– Ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah! Jūs esat šeit! Beidzot! – viņa apstulbina mani ar savu priecīgo saucienu. Es nebiju gaidījis šādu reakciju. Taču mana draudzene, šķiet, neuztur aizvainojumu, un tas liek man justies mazliet labāk. – Kāpēc tu neesi savā dzīvoklī, bet viesnīcā?! – Tagad es dzirdu, kā viņa plaši smaida.
– Tas ir garš stāsts, es tev pastāstīšu, kad satiksimies, – es viņai atcirtu. – Tātad, kas notiek? Vai jūs varat tikties ar mani šodien? Es pats varu atbraukt pie tevis. Man ar tevi tiešām ir ļoti svarīga saruna!
– Protams, Tanja! Nāc pie manis! Es tev atsūtīšu īsziņu ar adresi. Šovakar pie mums mājās ir sapulce. Tas būs pārsteigums visiem! – Anja priecīgi čivina, un es sastingstu.
– Erm… Tu saki, visi? – Es jautāju vēlreiz, lai pārliecinātos.
– Nu, jā, – draudzene sākumā nesaprot manu izmainīto noskaņojumu. Bet uzreiz nopūšas, nojautusi. – Ak, tu uztraucies par Grišu. Taņa, viņš ir precējies, tu to nezināji? Un vēl nav zināms, vai viņš ar sievu varēs atbraukt.
Pie vārda "precējies" krūtīs iezirdzās. Bet es to piedēvēju vecumam.
– Es nezināju… Labi! – Es piekrītu, sakustēdama sevi. – Izmetiet to. Es būšu tur pēc pāris stundām!
Mēs atvadāmies, un es sāku staigāt pa istabu, berzējot pieri.
Kas notiek, Tanja? Uzvelc savu pakaļu un ejam! Viņš noteikti, simtprocentīgi jau sen tevi ir aizmirsis! Viņš ir precējies un, iespējams, viņam ir bērni. Un tiešām, cik labi, ka visus septiņus gadus es nelaidu vaļā un neaizgāju ne uz vienu viņa sociālo tīklu profilu. Sirds problēmas būtu sākušās ātrāk, ja es to būtu darījusi.
Pareizi!
"Viņam nerūp ne tu, ne tavi sapņi par viņu. "Lai tas viss ir! Tavs mērķis ir Mia! Un nē, Griša tevi neizvedīs no sliedēm!" – Es prātīgi dodu sev saprātīgu pātagu, riņķojot pa istabu.
Es arī domāju, ka esmu viesnīcā, šķiet, uz visu nedēļas nogali. Pirmdien man būs jādodas pie notāra, lai pasūtītu jaunus dokumentus. Es esmu ievainots! Tā ir pēdējā mana nauda! Kāda izšķērdība!
Es jau stundu domāju, ko ģērbties. Es gribu parādīt, ka nemaz neesmu centusies, bet gribu izskatīties satriecoši. Jūs nekad nezināt.
– Bellissimo!" * – es šmaukstu savam atspulgam, pagriežoties spogulī un aplūkojot dzimušo tēlu. Es pat nespēju noticēt, ka pasaulē eksistē tāds skaistums.
Arī kleita ir jauka. Īsa, pieguloša, kā otra āda, debeszilā, ar caurspīdīgām piedurknēm – laternām, kas lieliski izceļ manas ne mazās.... krūtis.
Tieši tā, kā man patīk.
Es sasēju savus karameļkrāsas, spīdīgos matus zemā ponijā. Rokassomiņa. Stiletto papēži. Braucam! Tas ir tik jauki, ka ir gandrīz vasara! Ārā ir silts, un šis skaistums nav jāslēpj zem drēbju slāņiem......
Kad, pateicoties navigatoram, saprotu, ka mēs ar taksistu drīz ieradīsimies pie Salihovu mājām, mana nervozitāte pieaug. Ak, tas nav labi.
Ņemies savaldīties, vājprātiņ!
Pat ja viņš ir tur, viņam pašam ir jāuztraucas. Vismaz man ir bijis laiks garīgi sagatavoties iespējamai tikšanās reizei, bet viņš noteikti negaida, ka šodien mani redzēs. Esmu pārliecināta, ka mans draugs nevienam nav teicis, ka esmu ieradusies.
СКАЧАТЬ