Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ par ko ir runa.

      – Jā, Anya. Mums vajag aprunāties privāti, – es viņai klusi atbildu, un draudzene saprotoši klanās.

      – Šovakar paliec pie mums, ir brīvas istabas. Nebrauc uz viesnīcu. Mēs pavadīsim viesus, noguldīsim bērnus gulēt un apsēdīsimies, lai visu mierīgi pārrunātu, labi?

      Pēc mirkļa pārdomu, es piekrītu. Labāk šeit nekā tukšā viesnīcā. Man tiešām par to ir jārunā. Un noskaidrot, vai mans draugs var man palīdzēt pēc iespējas ātrāk.

      – Es grasos atkāpties. Kur ir tualete? – jautāju pēc tam, kad noslaucīju rokas ar salveti. Tā kuce ar sašķeltajiem galiem noplūca sāpi. Jāatvēsina.

      – Ienāc mājā, ej uz virtuvi un tad pa kreisi, ieraudzīsi durvis, – paskaidro man mans draugs.

      Es piekrītu un pieceļos.

      – Labi, es būšu turpat.

      Es aizeju no galda un dodos uz norādīto vietu.

      Atradu!

      Viņi ir uzcēluši lielu māju. Te varētu apmaldīties. Ieeju iekšā. Ieslēdzu auksto ūdeni, samērcēju rokas un klusi paplaku vaigus.

      Šī krāsotā vistiņa mani izvilka ārā. Un Griša visu laiku nenovilka manu smago skatienu. Vai viņš bija par mani aizmirsis? Vai viņš atcerējās? Tagad, protams, es saprotu, ka tad es kļūdījos, aizbraucot. Bet vai viņš gribēja šo informāciju? Toreiz viņš mani ienīda. Vai viņš joprojām mani ienīst?

      – Uf…" Es pāris reizes dziļi ieelpoju un atveru durvis.

      Tikai mani uzreiz satver spēcīgas rokas un iestumj atpakaļ. Viņš apvij savu plaukstu man ap kaklu un spēcīgi piespiež mani pie durvīm.

      – Kāpēc tu atgriezies?!

      4. nodaļa

      – Kāpēc tu atgriezies?! – Viņš rēca man sejā, stāvot pār mani kā mežonīgs kunkulis.

      Atcerējos, ka pat papēžos mēdzu būt viņam līdz pleciem, bet tagad viņš gadu gaitā it kā bija kļuvis vēl garāks. Spēcīgāks. Perfekts ciets ķermenis, nemainīga stīdziņa, pelēkzaļas acis. Viņš bija kļuvis vecāks. Un seksīgāks! Velns! Un šis ķermenis tagad cieši piespiežas man pretī, saspiežot manu kaklu. Tas mani ienīst.

      – Nepieskarieties man! Atlaid mani! – Es sūkstos atpakaļ, ieurbdama nagus viņa rokā.

      – Kas, kur nu, piedauzies. Kas, kur nu vēl. Tu. Tu esi šeit?! – Viņš ir vīrietis, – es dusmīgi saku, izrunājot katru vārdu un vēl ciešāk saspiežot pirkstus pret viņa ādu.

      Man sāk pietrūkt gaisa.

      Es iesperu viņam pa seju.

      – Ceffo!

      Kotovs satver manas rokas un piesit tās virs galvas. Es mēģinu izlauzties, vicinādamies, stumdīdams viņu ar ceļgalu, bet bez rezultātiem. Ne viens vien muskulis blēža sejā nesatraucas pret maniem niknajiem mēģinājumiem. Tikai viņš elpo tikpat smagi kā es.

      – Tā nav tava lieta, kāpēc es esmu šeit! Tā nav tava darīšana! – Es atkal dusmīgi sūkstījos, bet tad pamanīju viņa sejas izteiksmi. Actiņas bija paplašinājušās, viņa acīs mirdzēja neprātnieka spīdums. Viņš apstājās pie manām lūpām. – Un tik un tā, – es izstiepu muti indīgā smaidā. – Vai tu esi aizmirsis, ko man teici, kad mēs tikāmies pēdējo reizi? – Es ļoti labi atcerējos katru viņa vārdu. Viņš droši vien bija aizmirsis. – Ka tu man vairs nekad nepieskarsies.

      – Skurvīga kuce! – Viņš noplūda naidīgus spļāvienus praktiski man uz lūpām, tad atlaida manas rokas un atgrūda mani, izlidojot pa durvīm.

      – Jā… vecmāmiņa, Kotovs! – Es mēģinu atvilkt elpu. Un ne jau no tā, ka viņš man saspieda kaklu, bet gan no tuvības ar viņu.

      Satriekta par notikušo, es berzu sev kaklu un tad rokas. Tu, pakaļknābis! Aplūkoju savu kaklu spogulī. Uf, vismaz es neko neredzu. Viņš zina, kā mani satvert, neatstājot pēdas, bet tomēr sāp. Bastards!

      Es aizeju no tualetes un dodos atpakaļ uz verandu. Tieši tad es sadzirdu un ieraugu, ka Griša un Alīna no visiem atvadās. Aizbraucam? Tieši tā! Ejiet prom!

      Kad pāris Karima pavadībā dodas izejas virzienā, Aņa pieiet pie manis.

      – Taņa, vai ar tevi viss kārtībā? – satraukta jautā draudzenei.

      – Jā, ar mani viss kārtībā, – es klanos un nevērīgi sakārtoju matus. – Kāpēc?

      – Kad tu aizgāji, arī Griša iegāja mājā. Un, kad viņš atgriezās, viņš bija dusmīgs un lika Alīnai ātri pulcēties mājās. Viņš bija kopā ar tevi? Kas notika?

      Kā es negribu stāstīt par "incidentu" Anya …

      – Nē, es viņu neredzēju. Es iznācu no tualetes un taisnā ceļā šurp, – un es beigu beigās meloju, cenšoties izlikties pārsteigta.

      – Ak… Nu labi, tad labi, – mana draudzene māj ar galvu un, smaidot, paņem mani zem elkoņa. – Ejam. Tu vēl neesi nogaršojusi jēra gaļu. Karims to lieliski pagatavo.

      * * *

      Drīz vien pārējie aiziet. Anya aizved mani uz viesu guļamistabu. Viņa iedod man dvieli un drēbes, lai es varētu gulēt, un aizsūta mani dušā, kamēr viņa iet ievīstīt savus zēnus.

      Viņu dēli ir tik mīļi! Melnmataini un brūnām acīm. Man šķiet, ka viņi salauzīs ne vienas vien meitenes sirdi, kad izaugs. Vecākajam dēlam Ajazam ir četrarpus gadi, jaunākajiem dvīņiem – Danisam un Iljasam ne tik sen apritēja gads. Un kā viņa tiek galā ar trim?

      Es atceros savu grūto laiku ar Miju. Es biju viena. Dima vienmēr bija darbā. Vecvecāku nebija tuvumā. Tikai nesen Razumovskis pārcēla vecākus uz Romu. Un es nekad neatpazinu aukles. Es nevarēju uzticēt savu meitu svešiniekam. Lai gan tagad, esmu pārliecināta, Mija ir aukles aprūpē, tāpēc man vēl vairāk sāp sirds.

      Man vienai ar viņu bija grūti! Un tagad trīs!

      Es ieeju dušā, ieslēdzu karsto ūdeni un svētlaimīgi izelpoju. Man gribas tvaicēties. Ārā kļuva arvien vēsāks, un es savā kleitā biju sasalusi.

      Atceros tumšo skatienu un ķermeni ēdošās zosādas. Verandā Griša skatījās uz mani ar kodīgu naidu. Ar dedzinošu nepatiku.

      Bet, kad viņš stāvēja tik tuvu man vannas istabā un es varēju ielūkoties viņa acīs, es noķēru tik pazīstamā iekāres mirdzumā. Viņš mani savulaik tracināja. Viņa neapturamā iztēle un nenogurstošais potenciāls. Mēs ar viņu nodarbojāmies ar seksu vairākas reizes pēc kārtas. Praktiski nepārtraukti. Un mums nekad nebija gana. Un katru reizi tas bija satriecoši. Neatkārtojams.

      Un tieši tad manā sāpīgajā galvā uzplaiksnīja sen noglabātās atmiņas. Un tas jau deg man starp kājām.

СКАЧАТЬ