Ienīstu. Gribu. Mīlu. Jolanta Auziņa
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Ienīstu. Gribu. Mīlu - Jolanta Auziņa страница 6
Es palielinu pirkstu spiedienu, vairāk apļveida kustību.
Atkal un atkal. Atkal un atkal, izzīmējot vēlamos simbolus uz jutīgās ādas.
Viņa stingrais dibens manās rokās. O, jā. Man vienmēr patika tajā iekniebt nagus, kas vienmēr paātrināja viņa jau tā trako ritmu.
Divu pirkstu iegremdēšana iekšā.
– Srāga! – es čukstu, ar muti ķerot gaisu, sajūtot savu iekšējo karstumu, mīksto miesu. Un izdziest ar vēl vienu konvulsīvu atvilkumu. Es glāstu savu klitoru, izsmidzinot sulas. Un atkal iekšā. Mani ceļgali saliecas, un ar katru jaunu kustību es arvien mazāk un mazāk jūtu grīdu zem savām kājām.
– Ahhhhhh… – es stenēju, bet sakodusi lūpu, savaldīju sevi, paātrinoties.
Es uzņemu ātrumu, gluži kā Griša no atmiņām manas aizvērtās acs priekšā. Es gandrīz jutu, kā viņa pirksti ieurbjas manos augšstilbos. Tālumā es dzirdēju skaļus šļakstus, viņa rūkšanu. Pilnīgā pilnība. Es aizvien vairāk un vairāk vicinos, ar otru roku saspiežot viņa krūti, savelkot krūtsgali. Stingri, nebūt ne maigi, atkārtojot to, kā viņš rīkojas ar manu ķermeni. Un es mīlēju viņa metodes līdz pat kliedzošam neprātam.
Mana vēdera lejasdaļa sasprindzinājās arvien vairāk, elektriskā strāva ceļoja no pirkstu galiem uz pirkstgaliem un plaukstām, koncentrējoties pašā visuma centrā, tad spridzināja mani no iekšpuses uz āru. Satricinot manu ķermeni, pārklājot smadzenes ar baltu eiforijas segu, izsaucot gandrīz vai kliedzienu, ko cenšos savaldīt, cieši saspiežot žokļus un aizspiežot acis.
– Mm-mm!
Un vienīgais, kas skanēja manās ausīs, bija viņa stenēšana, kad viņš nāca. Un viņa beigas vienmēr bija iespaidīgas. Viņš ar zobiem iekost man kaklā un iebāzt manī līdz pēdējam pulsam, līdz pēdējai spazmai. Un tad vēl vienu. Un vēl pāris reizes, pagarinot manu baudu. Un tikai tad viņš iznāca un ar skaļu izelpu nokrita man blakus.
Mēģinot atvilkt elpu, es noslīdēju lejup pa sienu un apsēdos uz grīdas. Baltie punktiņi vēl aizvien drudžaini lēkāja man acu priekšā, un sirds plosījās krūtīs. Es melotu, ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad masturbēju ar viņa tēlu galvā. Bet man šķiet, ka pēdējo reizi es to darīju pirms vairākiem gadiem. Un es nekad… nekad neesmu to izbaudījusi tik ļoti kā tagad. Jo tēls ir svaigs. Tāpēc, ka šodien viņš atkal iededza manī šo uguni ar savām acīm. Lai gan es to ienīdu.
Tu esi muļķe, Taņa! Tavas atmiņas tev neko labu nedos! Tas tikai pasliktinās situāciju, jo es atkal gribu viņu. Es vēlos viņu pa īstam.
Es izkāpju no dušas, apģērbos un nogūlos uz gultas.
Es nolemju piezvanīt meitai. Viņai ir telefons, un, paldies Dievam, es varu viņai piezvanīt jebkurā laikā. No Romas ir trīs stundu starpība, tāpēc vēl nav par vēlu. Ir tikai septiņi vakarā…
Telefona klausulē atskan meitas priecīgais pīkstiens, un es plaši pasmaidu.
– Ciao figlia!
– Mammina! * – izsaucas Mia, un es, dzirdot viņas šādu uzrunu, uzreiz vēl vairāk izkaltu. Šķiet, ka es to nebiju dzirdējusi jau sen! Mia zina krievu valodu, bet, tā kā mājās sarunas pārsvarā nenotika tajā, viņa labāk runā itāļu valodā. – Jūs jau esat šeit?!
– Es atlidoju pagājušajā naktī, – es aizkaitināta saraucu degunu, – atvainojos, ka uzreiz tev nepazvanīju. Mammai šeit ir daudz darāmā! – Man kļūst kauns meitas priekšā. Vakar ar šo dzīvokli un viesnīcu. Šopēcpusdien viss iegrimis domās un raizēs par gaidāmo tikšanos ar draugu un… Es pakratīju galvu un ar smaidu pajautāju: – Ko tu dari, mīļā?
– Es kolekcionēju rotaļlietas. Lolita atbildēja, kamēr es kolekcionēšu, man nekādas multfilmas! – Mia aizvainota iesmūkšķ telefonā.
Nu, kas ir Lolita, man ir ļoti interesanti!
– Kāda Lolita? – piesardzīgi jautāju.
– Tā ir mana auklīte! Bet dažreiz viņa guļ mana tēva guļamistabā…
Kurva Čeburāška! Ko, pie velna, viņi tur dara?!
Es izelpoju un mēģinu mierīgi uzdot jaunu jautājumu, kaut arī degu dusmās!
– Bērniņ, vai tavs tētis šobrīd ir ar tevi?
– Nē, viņš joprojām ir darbā. Šorīt viņš teica, ka atgriezīsies tikai pēc trim dienām.
Velnišķīga elle! Viņš atstāja savu meitu ar kādu Lolitu!
– Vai bez tevis un Lolitas mājās ir vēl kāds? – Es sakostu zobus.
– Nē, mēs esam vieni! Mammu, man ar viņu ir tik jautri! Mēs visu dienu spēlējāmies un tad ēdām saldējumu! Man ļoti patīk Lolita!
Viņas vārdi iedzelž man sirdī. Man sāp.
Kamēr es sēžu šeit, nespēdama skūpstīt un apskaut savu meitiņu, trakojot no ilgām pēc viņas, viņš atnes mājās kādu mopsi un atstāj ar to Miju!
– Es tik priecājos, ka tev ir tāds draugs! – bet es saku šos vārdus telefonā tikpat priecīgi kā mana meita. Es nevaru parādīt savas patiesās emocijas, jo viņa ir tikai maza meitenīte. Viņa nevar zināt par visu to postu, kas notiek apkārt. Vai arī par kurvām, kas karājas ap tēti par viņa naudu.
– Māmiņ! Man tik ļoti, tik ļoti tevis pietrūkst! Un es tevi ļoti, ļoti mīlu! Kad tu atgriezīsies no komandējuma?
Viņas vārdi vēl ciešāk saspiež manu sirdi, un man no acīm izplūst asaras.
Ne tagad! Ne viņas priekšā!
Es atvelku telefonu no auss un dziļi ieelpoju, nomierinot sevi.
Iztīrīju rīkli un atkal paceļu tālruni.
– Mana mīļākā, mazā Mia! Es arī tevi tik ļoti mīlu un man tevis tik ļoti pietrūkst! Es apsolu, ka drīz tevi redzēšu! Tiklīdz mamma pabeigs visus savus darījumus Krievijā, viņa noteikti tūlīt atbrauks pie tevis!
– Labi, mammu!
– Tas ir viss, bērniņ! Ej skaties multfilmas un ej gulēt! Un atceries, ka mamma tevi nav pametusi un ļoti tevi mīl.
– Es zinu, māmiņa. Labas nakts.
– Saldu sapņu, bērniņ… – Es aizcepinu acis un, kad otrā pusē atskan īss pīkstiens, ļaujos asarām aizplūst.
Dievs, man tik ļoti viņas pietrūkst. Dievs, man viņas tik ļoti pietrūkst. Man jāstrādā vismaz trīs mēnešus vienā un tajā pašā darbā, lai saņemtu Miju. Es nevaru izturēt tik ilgu šķiršanos. Ja pēc trim dienām es jau sabruku, es nezinu, kas notiks tālāk.
Tiesa ir atļāvusi man ar viņu tikties bez laika ierobežojumiem. СКАЧАТЬ