Lelle. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņš, iespējams, būtu tas, kurš varētu visu izskaidrot.» Vai ar viņu vispār ir iespējams runāt? – Mariuss bezcerīgi jautāja. Šķiet, ka atbilžu uz saviem jautājumiem un skaidru, meistara nekromanta cienīgu skaidrojumu vietā viņš saņems neglītu tirgus ķildu. Bet divas dvēseles vienā ķermenī – pēc visiem kanoniem pilnīgs nekārtības! Un kaut kas ir jādara lietas labā. Un kam tas būtu jādara, ja šis negods uzkristu uz viņu galvām kopā ar viņu mentoru? Tas Senais arī ir nesaprotams. Jo vairāk Mariuss uz viņu skatījās, jo mazāk viņš izskatījās pēc leģendu šausmām. Lai gan ne velti mentors saka, ka patiesi bīstamas lietas neizskatās biedējošas…

      «Es saucu dvēseli, kas varētu kļūt par Viritas degli Bornio neredzamu aizbildni,» meistars lēnām runāja, savijot pirkstus slēdzenē. Viņas tēvs uzstāja uz pastāvīgu aizsardzību un noteikti prasīja sievišķā principa garu, lai saglabātu savas nevainīgās meitas godu un pieticību. Un šim garam vispār nevajadzēja aizņemt savas palātas ķermeni!

      – Un viņam bija arī kaut kas jāspēj aizsardzībā? – Natālija izsmejoši jautāja. – Nu, es tevi iepriecināšu, kaut kas nogāja greizi.

      Viņa padzēra alu, uzsita krūzi uz galda, pielēca un piegāja pie Senā. Viņa satvēra garo zirgaste.

      – Stab, zirg, tas biji tu, kas visu sakārtoji! Un neskatiet man šeit tukšas acis, tu neesi kaķis no «Šreka»!

      Zirgs nobolīja acis un apgūlās, un loga atvērumā parādījās miglaina vīrieša figūra. Tas bija piepildīts ar krāsu un dzīvību – un tagad uz palodzes sēž visparastākā laupītāja izskata skapītis: mežzaļā uzvalkā, apaugusi ar bārdu un gariem kušķiem, izņemot varbūt tīru un ķemmētu. Nebija ne miņas no pārpasaulīga spēka, kā tas pienākas Senam cilvēkam, un cēluma un autoritātes, vēl jo mazāk; Īsāk sakot, ja jūs šādi parādīsieties kādas dižciltīgas ģimenes mājā, viņi jūs nelaidīs tālāk par pagalmu.

      «Es vienreiz īsi paskaidrošu,» viņš ātri sacīja. – Meitene Virita ieradās pie manis ar lūgumu un solīja samaksu. Maksājums būs mans iemiesojums. Man vajag zirgu, līdz es iegūstu pietiekami daudz vitalitātes. Arī vīrietis būtu nācis augšā, bet tuvumā neviena nebija,» viņš ļauni pasmīnēja. «Mums no jums neko nevajag, mēs šeit nokļuvām nejauši.» Un tu, – zilās acis skatījās uz Viritu-Natāliju, – turiet mēli. Nevajag meklēt vainīgos tur, kur viņu nav. Labāk noskaidro, kāpēc meitenei bija vajadzīgs aizbildnis.

      – Ko viņa tev prasīja? – nē, no kurienes šī citpasaules dvēsele no tik lielas nekaunības?! Mariuss, stāvēdams tik bīstamā tuvumā būtnei ar dievišķu spēku un spēku, būtu runājis ar viņu pieklājīgāk!

      – Tā ir viņas darīšana, ja vēlies, pajautā viņai.

      – Skaidrs, ka uzņēmums garantē konfidencialitāti. Klausies… nu, pagaidi, kā tevi sauc? Nav zirgs, tiešām.

      – Varat viņu saukt par Seno.

      «Kad viņš iemiesosies, viņš saņems jaunu vārdu, bet tagad patiesībā viņš maz atšķiras no bezvārda dvēseles,» mentors klusi paskaidroja.

      «Atmiņa un spēks, tas nav tik maz,» iebilda Senais. – Un es atgriezīšu nosaukumu tā sākotnējā. Es viņu atceros, cilvēki ir aizmirsuši.

      – LABI. Tātad, kas mums ir,» meitene pagriezās, sakrustojusi rokas uz krūtīm. – Mani, tas ir, manu dvēseli, saucu, lai es ar neredzamu garu sargātu bailīgo vijolīti. Violeta izrādījās ne tik bailīga, viņa aizbēga naktī zirga mugurā un bez sargiem, kaut ko lūdza Senatnei un pretī apsolīja palīdzēt viņam iemiesoties. Šīs palīdzības rezultātā Senais pārcēlās uz beigtu zirgu, bet es uz vijolīti, kas abi nebija nodrošināti. Vai es kaut ko palaidu garām?

      «Vēl ne,» Mariusam nez kāpēc šķita, ka Senais bija atklāti uzjautrināts. Katrā ziņā viņš ar jautru interesi paskatījās uz meiteni. Vai nu viņš gaidīja, kad viņa izdarīs kaut ko bezdievīgu, vai arī pats izdomāja kādu netīru triku.

      «Tad paskaidrojiet man to, dārgais Senais zirgs.» Vai jums nav svarīgi, ka jūsu pagaidu ķermenis ir nedaudz miris?

      – Jā, tam nebija laika nomirt. Zirga gars aizlidoja, es paliku. Jūs nevarat pārvērst dzīvu radību par nedzīvi dažos mirkļos.

      – Skaidrs, ka klīniskā nāve un ātra reanimācija. Un cik ilgi tev būs šādi jāstaigā? Un pats galvenais – ko tad? Kā izskatīsies šis jūsu it kā iemiesojums?

      Senais paraustīja plecus.

      – Tiklīdz es sakrāšu pietiekami daudz spēka, es vienkārši pārbūvēšu savu ķermeni no šī uz savējo. Vai es tomēr esmu Dievs, vai arī izgāju pastaigāties?

      – Vai vēlaties būt pieklājīgs vai godīgs? – meitene nošņāca. – Tagad jūs diezgan konkrēti izgājāt pastaigāties. Kāds dievs tu esi? Nu, es domāju, kuru? Vai priekš kam?

      – Briežu baļķa dievs, protams. Ja vēlaties, es jums vēlāk parādīšu altāri. Vai arī palūdziet, lai Virita parāda, viņa tur bija. Vai visu svarīgo jau esi pajautājis? Vai esat pievērsies tukšai zinātkārei?

      – Galvenais jautājums beigās. Es arī gribu iemiesoties. Kaut kā nav silti sēdēt kāda cita ķermenī. Jūsu metode acīmredzami nav piemērota, bet vai ir kāda cita metode?

      Mentors iesmējās un pēkšņi jautāja:

      – Kā tu domā, student, vai man palīdzēt meitenei atrast ķermeni vai ļaut viņai sēdēt šajā cēlajā lellē?

      Tiklīdz es iedomājos šo svešo nekaunību, ko nesaista kāda cita ķermenis, mani uzreiz pārņēma priekšnojautas drebuļi. Lai gan Virita ar tādu papildinājumu nav dāvana!

      «Es pat nezinu, kas mani biedē vairāk,» Mariuss nomurmināja.

      Aci pret aci kāda cita galvā

      Pieņemot ielūgumu apmeklēt, pārliecinieties, ka varat doties prom jebkurā laikā!

      Protams, Ancient One metode Natašai nederēja. Pat ja viņa pēkšņi atklāja dievišķās spējas pārveidot kāda cita ķermeni pazīstamā un pazīstamā, ko viņai darīt ar likumīgo īpašnieku? Dumjā Viritai bija tīri cilvēciski žēl. Es sevi iekļāvu tādā juceklī, es sevi iekļāvu pilnīgā bardakā.

      «Ei,» Nataša garīgi sauca, «kur tu esi? Vai esat atjēgušies? Vai jūs klausāties, ko viņi saka?

      Es jutu vāju līdzskaņu reakciju un, šķiet, pilnīgu nevēlēšanos sazināties un vispār izkļūt, vismaz svešinieku priekšā. Nu, meitenei ir taisnība šajā jautājumā, labāk ir nopietnas sarunas aci pret aci, pat savā galvā un ar savu vājprātu.

      Tad viņa noķēra to pa auss kaktiņu: «Palīdzi man atrast ķermeni, vai ļaujiet viņam sēdēt…» un apgriezās tik pēkšņi, ka gandrīz nokrita. Senais uzreiz izmantoja iespēju beigt sarunu un atgriezās pie zirga – nu, tas ir saprotams, izrādās, ka viņam tagad izdevīgāk ir sēdēt mēmā, bet dzīvā ērzelī, tas ir, uzkrāj spēkus, nevis iznieko to. Bet tas brīnums ar personālu, kas viņu šurp СКАЧАТЬ