Lelle. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Lelle - Edgars Auziņš страница 6
Meistars uztvēra audzēkņa apstulbušo skatienu un priecājās:
– Pierodi. Tieši tā viņi atgriežas no Grani. Kurš vēl šis ir?! – viņš ieraudzīja meiteni guļam uz akmeņiem.
«Un tas ir viss,» Mariuss pamāja ar roku uz radījumu, kas atlaida zobus. – Zirgs aizgriezās un tika nogalināts tepat, aplī. Viņš izmeta meiteni, un… lūk, viņš ir. Vispirms viņš nomira, bet pēc tam augšāmcēlās.
Vairāk nepaskatīdamies uz nelaimīgo jaunavu, meistars Turvons piegāja pie zirga. Viņš nobrauca ar roku gar kaklu, it kā jūtot gaisu. Viņš nomurmināja kaut ko līdzīgu «nu, labi», atbildot uz kārtējo ļaunprātīgo šņācienu. Un tad… meistara Turvona un zirgu radījuma skatieni saskārās, un Mariusam šķita, ka pāris mirkļos šie abi paspēja viens otram pateikt tik daudz – ar visas nakts vārdiem nebūtu pieticis. saruna!
«Mans students ir drosmīgs,» mentors iesmējās. – Nejēdzīgs, bet drosmīgs. Tas nav audzināts radījums vai pat uzpūsts gars. Tas ir – iepazīsties, jaunais cilvēk! – Senais iemiesojies. Pareizāk sakot, Senais atrodas uz iemiesošanās robežas.
– D-sens?! – Mariuss nožāvājās. Nav tā, ka viņš vispār nebūtu dzirdējis par vecajiem dieviem, bet, Lielais redz, viena lieta ir klausīties visdažādākās pasakas, un pavisam cita lieta ir tos satikt patiesībā! Un kā viņi visi vēl ir dzīvi?! Lai gan… vai tas viss? «Um-mm…» Mariuss ievilka. – Sveicināti, priecājos iepazīties un tas viss, bet, saimniek, kas meitenei vainas? Vai viņai ir iespējams pieskarties? Vismaz pārvietojiet to no šejienes un pārbaudiet, vai es neesmu smagi ievainots. Palīdzība…
Vienalga, sens vai nē, šis radījums kliedza – ērzelis!
«Es jums parādīšu,» mentors smagi nopūtās. – Kā pārbaudīt, vai šī joprojām ir dzīva un inteliģenta meitene, nevis radījums no bezdibeņa, kas viņā ievācies.
Un viņš to parādīja. Četras reizes, līdz Mariuss saprata un paguva to atkārtot. Un zirgs, sens vai nē, noņurdēja, šņāca un kopumā visos iespējamos veidos izrādīja savu nicinājumu.
Ceturtajā pārbaudē meitene atvēra acis, un uzreiz kļuva skaidrs, ka viņa nav nekāda būtne un kopumā nav bīstamāka par jēru. Tiesa, mentoru nevainīgās meitenes skatiens neskāra.
– Paskaties un atceries, student, tieši tā viņi uz tevi skatīsies, pirms aprīs tavu dvēseli. Patiesi bīstamais nekad nešķitīs biedējošs. Tie, kas baidās tikt aprīti, ir nobijušies.
«Bet tas bija aizvainojoši,» meitene pēkšņi ierunājās. – Dvēseļu ēšana nav mana lieta. Labāk pacienā viņu ar sviestmaizi.
Balss Mariusam šķita pazīstama, bet intonācija… Kad viņš pēdējo reizi dzirdēja šo brīnišķīgo, zvana maigo balsi… kad tas bija? Apciemot kādu, bet pie kura? Tātad, tad šī balss nepavisam nebija tik pārliecināta, jautra un pat, iespējams, agresīva, bet tieši otrādi, tā izraisīja žāvas un izmisumu. tieši tā! Nomākts! Tas pats…
– Virita degli Bornio! – Mariuss izpļāpājās. Un kādi dēmoni, brīnās, atnesa šo biklo lelli šurp?!
Virita sastinga, nolieca galvu, it kā klausītos. Viņa pamāja ar galvu:
– Nē. Ja vēlaties savu Viritu, es varu mēģināt viņu izspiest un izdzert, bet… Nē, tas ir maz ticams. Atvainojiet. Smalka vijolīte dziļā noģībumā.
– Kur – ģībonis? – jautāja Mariuss. Tas izklausījās ārkārtīgi stulbi, bet meitene saprata. Un viņa pat atbildēja, uzsitot sev pa pieri:
– Kaut kur šeit, droši vien. Bet kā es tajā nokļuvu, tas ir jautājums! Un kurš, es jautāju jums, atbildēs manā vietā?
«Es neko nesaprotu,» Mariuss atzina.
«Tas būtu kaut kas saprotams,» meistars Turvons satvēra meiteni zem rokām un nolika uz kājām: «Beidz sēdēt šeit.» Iesim uz māju un tur parunāsim. «Un es jums atvēršu logu, manas savrupmājas nav paredzētas zirgiem,» viņš necieņā teica Senajam. – Un vienīgie kārumi ir burkāni. Vai man tev nevajadzētu piedāvāt sienu?
Godīgi un atklāti sakot, meistara Turvonas «savrupmājas» nemaz nebija paredzētas viesiem, īpaši meitenēm no dižciltīgām ģimenēm. Torņa pagrabā, tajā pašā, kur nekromants uzņēma retus viesus, bija virtuve. Rupjas akmens sienas, primitīvs pavards, kurā pēc vēlēšanās varēja apcept veselu stirnu, plaukts ar vienkāršu māla trauku, milzīgs galds, vairāki tupus ozolkoka ķebļi. Durvis uz pieliekamo, caurums pagrabā. Virita deglia Bornio, ko Mariuss atcerējās, būtu baidījies te skatīties ar acs kaktiņu, nemaz nerunājot par mierīgu ienākšanu. Un meitene, kuru mentors bija nosēdinājis uz ķeblīša pie ugunskura, ar interesi paskatījās apkārt un apstiprinoši paziņoja:
– Šeit ir skaisti. Atmosfērisks. Pie šāda galda runa nav par sviestmaižu košļāšanu, bet gan par gaļas pildīšanu.
«Atnes gaļu, student,» meistars pavēlēja. – Vispirms atveriet logu. «Tā tas ir,» viņš pamāja ar roku uz vietu, kur aiz mākoņainā stikla rēgojās tumšā zirga purns. – Un pat nedomā par to, kā viņam iedot burkānu!
– Un kas?
– Jā, tāpat kā mums. Vienkārši nolieciet to uz paplātes, lai būtu ērti ēst ar zirga purnu.
Man bija jāatmet ziņkārība un jādara tas, kas studentiem ir jādara meistara vadībā – tas ir, «gatavo, atnes, pasniedz» (un paldies, ka mentors Turvons iztika bez pēdējā «izkāp»! ). Kūpināta brieža gaļa, svaiga ciema maize (tieši vakar aizskrēju pie maiznieces!), putojošs alus mucā – īsti dzīres. Lai gan ne gluži tāds cienasts, kāds būtu jāpasniedz dižciltīgai jaunavai. Bet viesis ēda un dzēra ar redzamu baudu – un ar tādu pašu redzamu manieres trūkumu. Droši vien bija labi, ka īstā Virita atradās kaut kur ārā un pati savā galvā noģību. Citādi es atkal būtu paģībusi, pa īstam.
«Tātad, mūsu mīļais un līdz šim bezvārda viesis…» Meistars Turvons iesāka, kad Mariuss nolika gardumus un apsēdās pretī meitenei.
– Kāpēc tas ir bezvārda?! – līdz galam nenoklausījusies viņa kļuva sašutusi. – Mani sauc Natālija. Jā, Nataša.
– Tas ir jūsu pasaules, jūsu bijušā ķermeņa nosaukums. Un jūs, ļaujiet man pateikt, esat tikai dvēsele. Pirms jauna iemiesojuma dvēseles aizmirst savu iepriekšējo dzīvi.
– Es neko nezinu, es visu atceros. Un vispār kaut kāda «jauna iemiesošanās»?! Jūs, kā es saprotu, mani izvilkāt šeit, iespraudāt kāda cita ķermenī, kas, starp citu, ir pieaugušais un diezgan aizņemts. Nav gatavs jaunai dzīvei! Nemaz nerunājot par to, ka es kaut kā palaidu garām vecās beigas! Jūsu darbs?
– Nav mans. Personīgi es tevi ne no kā neizvilku un nekur nebāzu, – Turvons īgni iebilda. Zirgs ņirgājoties СКАЧАТЬ