Lelle. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Lelle - Edgars Auziņš страница 5
Zeme zem mūsu kājām neatvērās, pērkons no debesīm neizlauzās. Vai nu viņi viņu nedzirdēja, vai arī pieņēma piedāvājumu – izdomājiet! Bet neatkāpties? Virita ar konvulsīvu nopūtu spēra pēdējo soli, norāva no plaukstas apsēju un piespieda ar asinīm notraipīto plaukstu pie baltā akmens.
– Klausies, Senais! Izpildi pieprasījumu, nosaki cenu, pieņem solījumu!
Meža troksnis kļuva tāls, klusums skanēja ausīs, vienu brīdi likās, ka Senā nav atnākusi, kā solīja vecās grāmatas, bet viņa pati ir iekritusi citā pasaulē, kur dzīvo aizmirsti dievi un dēmoni.. Bet pēkšņi klusumu pārtrauca smiekli. Pilnīgi cilvēciska, tik parasta, ka Virita nolēma, ka tā ir viņas iztēle. Vai arī kāds šeit ir ielīdis pēc viņas?
Pārsteigta no šīs biedējošās domas, meitene pagriezās. Kaut vai tiešām redzētu, kas varētu slēpties starp kokiem biezajā krēslā? Nez kāpēc tas, ka viņi varēja viņai sekot, izspiegot, bija biedējošāk nekā tikšanās ar Seno. Bet tad uz baltās plātnes parādījās cilvēka siluets. Vispirms – spokaina figūra, it kā izlieta no pelēkas pirmsausmas miglas, tad migla ieguva krāsas un seju. Zaļais mednieku uzvalks, plati pleci un spēcīgs rumpis, sarkanīgi blonda bārda un līdz pleciem gari mati, izmisīgi zilas acis kļuva blīvākas un kļuva īstas… Virita paskatījās uz vīrieti – trūkst vārdu, ļoti pievilcīgs, bet a ļoti parasts cilvēks, nevis kaut kāds dēmons. Ja kādu šādu satiekat gadatirgū, galvaspilsētas ielās vai pat karaļa pilī, varat uz viņu paskatīties, taču jums nebūs aizdomas, ka nekas nav kārtībā.
Viņš arī paskatījās uz viņu, uzmanīgi, novērtējoši, bet viņa skatiens viņu nebiedēja. Citi pielūdzēji uz to skatījās daudz sliktāk – it kā būtu medījums, kaut kāds medījums: vai nu nošauj, vai pagaidām lai lido, nākamajai reizei nobaro gaļu…
Vecajās grāmatās viņi rakstīja – piedāvā dāvanu, un, kad atnāks Senais, nosauc savu vēlmi un prasi, kā būs jāmaksā. Bija pienācis laiks runāt, bet Viritai šķita, ka zem intensīvi zilā skatiena zaudēja mēli. Tikai viņas rokas sastinga, vaigi dega, un kauns iespiedās arvien sāpīgāk – it kā viņa kaut ko darītu nepareizi, bet viņa nezināja, kas tas ir. Un tajā brīdī, kad klusums kļuva pavisam neizturams, viņam blakus pēkšņi parādījās Senais, satvēra viņu aiz zoda, pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs. Viņa pirksti bija cieti un karsti, pieskāriens bija uzmanīgs, un viņa skatiens bija smags un tumšs, kā pagraba velves.
«Viņi nāca pie manis pēc varas.» Par bagātību. Par veiksmi. Pat sievietēm, lai gan tas ir stulbi. Bet es nesaprotu, ko tu jautā. Ko tu gribi no manis, mirstīgais bērns?
«Palīdziet,» Virita čīkstēja.
– Tas ir skaidrs. Kurš? Ko tu gribi?
– Es negribu precēties! – meitene šņukstēja. – Tam, kuru tēvs izvēlējās! Viņš ir biedējošs!
– Biedējošāks par mani? – Senais iesmējās, un mežs atbildēja ar plaukstošu atbalsi, pūču dūkoņu un, šķiet, tālu klints kritienu. «No kura mirstīga cilvēka jūs baidāties vairāk nekā no manis?»
Šeit, iespējams, vajadzēja vai nu galīgi nobīties un iegrimt dzīvību glābjošā ģībonī, vai arī sākt pazemojoši atvainoties. Bet Viritai likās, ka striķis zem astes!
– Laulība, ziniet, ir uz mūžu! – viņa izbļāva. – Ar jums viņi raksta grāmatas, mēs varam vienoties, un pat ja nē, sliktāk nebūs.
– Kādas tās ir grāmatas?
– Dienasgrāmatas… Piezīmes no mana vecvectēva, dižciltīgā Rejasa del Bornio.
«Ak, šis…» Senais atkal iesmējās, bet tagad šķita, ka viņa smiekli atskanēja straumes skaņa pār akmeņiem un zirgu nagu klabēšana. – LABI. Tātad jūs vēlaties mainīt savu saderināto – vai ne?
«Jā-jā…» Virita gribēja teikt «iespējams», viņa pati nezināja, vai vēlas vēl vienu saderināto vai pat brīvību no biedējošas laulības, vai varbūt kaut ko citu, neskaidru, viņai ne līdz galam skaidru. Bet kaut kādā nezināmā veidā izrādījās, ka atbilde varēja būt tikai «jā» vai «nē».
– Kā tu maksāsi?
Un atkal gribēju atbildēt «nezinu», jautāt, kāds maksājums būtu piemērots Senatnei, bet tas iznāca pret manu gribu:
– Jebkas!
Zilas acis uzmirdzēja triumfā.
«Aiziet,» Senais pavēlēja. – Viss būs.
Viņa pati nesaprata, kā Virita pamodās seglos – un tik tikko paguva būt pārsteigtam, tiklīdz viņas tukšajā galvā iešāvās nepārvarama doma: «Ko es esmu izdarījis!» – Kaštans mežonīgi noņurdēja un, iespējams, ar Lielā žēlastību, pacēlās auļos, nesaskrienoties ar svaiņiem. Steidzoties, neizceļot ceļu, pārbiedētā jātniece spēja noturēties tikai ar pēdējiem spēkiem. Pēkšņi naksnīgā meža necaurredzamajā tumsā uzplaiksnīja gaisma, pat ne gaisma – tikko manāms atspulgs. Un Virita, baidīdamās, ka Kaštane aiznesīs viņu pagātnē un beigās nejauši vienkārši salauzīs viņam kaklu, izmisīgi kliedza:
– Glāb-ē-ē!!!
Stulbi. Protams, neviens viņu neglāba, bet Kaštans šķita vēl vairāk saniknots, lai gan daudz vairāk! Un kāpēc viņa tika atvesta pie šī Senā?! Kādas muļķības man ir saskārušās! Virita bija pārliecināta, ka pārdzīvo savus pēdējos mirkļus, kad putojošais zirgs viņu iznesa… kaut kur. Tumšā torņa masa pazibēja no sāniem, priekšā spīdēja mēness gaismas atspīdumi kā viļņi uz dīķa, lai gan tur noteikti nebija ūdens, un Kastanis, sēkdams, iekrita šajos atspīdumos, metot nost jātnieku.
Viņa vairs neko neatcerējās.
Viesi no aizrobežas
Pirms zirgam piedāvāt burkānu,
pārliecinies, ka viņš nav kanibāls!
Kastaņu zirgs, kas pirms brīža bija pilnīgi un neapšaubāmi miris, piecēlās kājās, pamāja ar galvu un degošām acīm skatījās uz Mariusu. Melnās krēpes pacēlās kā mākonis un tā arī palika. Kažoks kļuva tumšāks: tas bija līcis ar sarkanu nokrāsu, gluži kā nogatavojies kastaņs, bet tas kļuva brūns, piemēram, izžuvušas asinis. Acīs parādījās nāvējošs zaļgans mirdzums.
Un pats ļaunākais ir tas, ka Mariusam nebija ne jausmas, kas tas par būtni un ko no tā sagaidīt. Meistars Turvons ne par vienu nerunāja tā.
Lai ko jūs teiktu, cēlai audzināšanai ir savas priekšrocības. Es izmisīgi gribēju atteikties no visa un bēgt, bet mentora dvēsele joprojām klīda aiz Robežas, kas nozīmēja, ka viņam bija jāpaliek savā vietā un jāuztur kontakti. Neatkarīgi no tā, kas notiek. Pat ja vesels ganāmpulks СКАЧАТЬ