Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ man iemācīs nohipnotizēt manus draugus, – paziņoja Džeks, pat nepaceldams galvu. Viņš bija iekārtojies pie televizora un, nogūlies uz vēdera, noņēmās ar kādu mazu datorspēli.

      – Es arī varu tev to iemācīt, draudziņ, – Džordžs iebilda. Paņēmis tējkaroti, viņš sāka to šūpot pirkstu galos.

      – Tev… nāk… miegs.

      Džordžs uzsita sev pa ceļgalu. Viņš bija no tiem, kuri jūsmoja paši par sevi.

      – Jā, kā tad, vectēv, – Džeks noteica.

      – Varu derēt, ka Elena šo joku vēl nekad nav dzirdējusi, – Saimons piezīmēja.

      – Džordž! – Morīna norāja. – Hipnotizēt cilvēkus noteikti nav tik vienkārši. – Viņa nemierīgi uzlūkoja Elenu. – Vai tad ne?

      – Drusciņ grūtāk, – Elena pasmaidīja. Franču sīpolu mērce bija pagatavota no sausā franču sīpolu zupas maisījuma, kas bija sajaukts ar skābo krējumu. Tas nekavējoties atsauca atmiņā skolas gadus.

      – Dažreiz pēc tam, kad esmu pārāk daudz saskatījusies televizoru, man rodas sajūta, ka esmu nohipnotizēta, – Morīna sacīja. – Man ir tāda sajūta, ka pamazām iznāku no miglas.

      – Patiesībā tas arī ir hipnozes paveids, – Elena piekrita.

      – Patiešām? – Morīna pārvaicāja, izskatīdamās apmierināta.

      – Elena palīdz cilvēkiem pārstāt smēķēt vai zaudēt svaru, – Patriks paziņoja. – Apmēram tā. Viņa palīdz ietekmīgiem uzņēmumu vadītājiem pārvarēt bailes no uzstāšanās publikas priekšā.

      Patriks vārds vārdā citēja vienu no Elenas brošūrām. Viņa pat nebija zinājusi, ka viņš to ir izlasījis.

      Elena juta, ka šodien abu attiecības bija sasniegušas nākamo līmeni: tās bija kļuvušas dziļākas, sarežģītākas, pamatīgākas. Šorīt mīlēšanās dušā bija izrādījusies tik neparasta, ka viņai nemitīgi gribējās kādam par to pastāstīt. Dārzeņu veikala pārdevējs bija saviesīgi apvaicājies: "Ko tad jūs šodien esat labu izdarījusi?", un viņai bija gribējies attraukt: "Nu, vispār jau es šorīt dušā izbaudīju īpaši patīkamu seksu! Paldies, ka apvaicājāties!" Pēc tam viņi bija atgriezušies gultā un parunājušies un Patriks bija atvainojies par savu rīcību un paskaidrojis, ka dažbrīd Saskija viņu tik ļoti sadusmo, ka viņam pat esot ienācis prātā apmeklēt psihoterapeitu.

      – Tātad jūs palīdzat cilvēkiem uzstāties publikas priekšā. Man darba dēļ bieži nākas runāt ar klientiem, – sacīja Saimons, kurš veidoja mājaslapas. – Es vienmēr domāju, ka it nemaz neuztraucos, bet tad notiek kaut kas dīvains. – Viņš piecēlās, lai to nodemonstrētu. – Kreisajā kājā negaidot iemetas krampji.

      Viņš sasita kopā ceļgalus.

      – Ha! – Patriks noteica. – Ar mani notiek tieši tāpat. Tikai man drīzāk ir tā. – Viņš piecēlās un viegli paraustīja kāju.

      – Jūs, zēni, izskatāties pēc Elvisa atdarinātājiem, – Morīna iespurdzās.

      Džeks bija apgriezies uz muguras, lai paskatītos.

      – Es gan lieliski protu uzstāties ar runu, – viņš paziņoja. – Man tā nemēdz gadīties. Vai tev tā mēdz gadīties, vectēv?

      Džordžs papurināja galvu.

      – Nē. Tev noteikti ir tādi paši tērauda nervi kā man.

      – Tērauda nervi, – Džeks klusi nomurmināja. – Man ir tērauda nervi.

      – Un kā ir ar jums, Morīna? – Elena apvaicājās.

      – Patiesībā uzstāšanās man ļoti labi padodas, – Morīna negaidīti paziņoja. – Es jau četrdesmit gadus mūsu tenisa klubā Ziemasvētku viesībās uzstājos ar runu. Parasti viss norisinās ļoti labi.

      – Mamma izstāsta kādu labu anekdoti, – Patriks pievienojās.

      – Lielākā daļa mammu neprot stāstīt anekdotes, – Saimons piekrita. – Mūsējā gan tāda nav.

      Abi vīrieši lepni uzlūkoja savu māti. Morīna staroja.

      – Dažreiz tās ir ļoti neķītras, – Džordžs iejaucās. – Mana sieva zina labas, neķītras anekdotes.

      – Nav tiesa, – Morīna iespurdzās.

      – Es arī gribu izstāstīt anekdoti! Tuk, tuk! – Džeks iesaucās.

      Pie durvīm kāds pieklauvēja. Visi sāka smieties.

      – Es vēl neizstāstīju to joku, – Džeks aizvainots iebilda.

      – Kāds pieklauvēja, kad tu pateici "tuk, tuk", – Morīna paskaidroja. – Mēs smejamies par šo sagadīšanos. Interesanti, kas tur varētu būt? Es nevienu negaidu. Vai jūs, zēni, kādu gaidāt?

      – Tas droši vien ir kāds reklāmas aģents, – Patriks ieminējās. – Varu saderēt, ka viņš mēģinās pierunāt tevi pāriet pie cita mobilo pakalpojumu sniedzēja.

      – Nu, nezinu gan, – Morīna noteica, pat nepakustēdamās, it kā viņiem patiešām vispirms vajadzētu atrisināt šo mīklu.

      – Varbūt tas ir kāds no tiem Jehovas lieciniekiem. – Arī Džordžs nekustējās ne no vietas.

      Kāds pieklauvēja vēlreiz.

      – Nekādi nespēju iedomāties, kas šādā laikā varētu nākt ciemos, – Morīna domīgi noteica. – Tik neparastā laikā. Tieši pirms vakariņām.

      – Oho! Ar mums vēl nekad nav noticis nekas tik neparasts! – Saimons iesaucās tik neviltotā pārsteigumā, ka Elena sākumā viņam pat noticēja. – Mēs dzīvojam bezdibeņa malā! Tas ir…

      – Aiziešu atvērt durvis. – Patriks ar plaukstām atbalstījās pret ceļgaliem.

      – Es atvēršu, – Džeks pielēca kājās un izskrēja no istabas. Varēja dzirdēt, kā atveras durvis, un tad atskanēja neskaidra sievietes balss.

      – Droši vien kāda skaista sieviete, kura izmisīgi cenšas mani atrast, – Saimons paskaidroja Elenai, aizlicis mutei priekšā roku. – Tā gadās bieži.

      – Vienīgi viņa sapņos, – Patriks iejaucās.

      Varēja dzirdēt, ka Džeks kaut ko aizrautīgi runā.

      – Manuprāt, viņš šim noslēpumainajam viesim stāsta savu anekdoti, – Saimons pasmaidīja.

      – Nu, man laikam patiešām vajadzētu… bet es nekādi nespēju iedomāties, kas tur varētu būt! – Morīna izgāja no istabas, kārtodama СКАЧАТЬ