Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      Neuzvilkusi naktskreklu, Elena izkāpa no gultas un paraustīja vannas istabas durvis. Tās bija vaļā. Dārdēja duša.

      Tvaiki bija tik biezi, ka gandrīz neko nevarēja redzēt.

      – Vai tu grasies man pievienoties? – no dušas atskanēja Patrika balss. Viņš vairs neizklausījās pēc dusmīga skolotāja.

      Viņa atvilka dušas aizkaru.

      Pēc dažām minūtēm viņa ar kājām cieši turējās ap Patrika vidukli un vairs itin nemaz nedomāja par Saskiju.

      Es brīdi paklaiņoju pa dārzu hipnotizētājas mājas priekšā. Noplūcu margrietiņu un aizspraudu to sev aiz auss; it kā es būtu no tām meitenēm, kuras zina, ka ar puķi aiz auss izskatās kaprīzas un glītas. It kā es domātu, ka šī margrietiņa spēj visu pārvērst, likt man izskatīties jaukai un aizkustinošai, it kā tas būtu tikai mazs, smieklīgs mīlas trīsstūris, it kā mēs ar Elenu būtu divas meitenes, kuras ballītē cenšas piesaistīt viena un tā paša puiša uzmanību. Tad uzkāpu uz Elenas lieveņa un ieraudzīju savu atspīdumu stikla rūtī blakus mājas durvīm. Izskatījos pēc noplukušas pusmūža sievietes. Izņēmu ziedu, saspiedu to plaukstā un ļoti skaļi pieklauvēju pie durvīm, kaut gan zināju, ka viņas nav mājās. Pieklauvēju vēlreiz, nikni. Šķiet, centos kaut ko pierādīt. Es atrodos šeit!

      Tad paraustīju plecus, it kā mums būtu norunāta tikšanās un viņa būtu mani pievīlusi. Nokāpu no lieveņa un pamanīju taku, kas veda gar māju lejup uz pludmali.

      Nogāju lejā, noāvu kurpes un ar basām kājām sāku soļot pa aukstajām smiltīm.

      Iedomājieties tikai! Izejot pa mājas pagalma puses durvīm, uzreiz var nonākt pludmalē.

      Interesanti, vai Elena spēj to novērtēt? Neizskatās, ka viņa būtu īpaši sportiska. Nespēju iztēloties viņu svīstam vai elšam. Viņa droši vien sēž ar sakrustotām kājām, meditē un skandē mantras. Vai arī nodarbojas ar jogu. Sveiciens saule un visas tās stulbības.

      Pludmale bija tukša un klusa; varēja dzirdēt tikai viļņu šalkoņu un šad tad kādu kaijas ķērcienu. Vēl bija pārāk agrs, lai te parādītos skrējēji, soļotāji un pastaigā izvesti suņi. Bija paisums, un šķita, ka pērļainās debesis ir nolaidušās pavisam zemu.

      Pat neapdomājusies es izģērbos kaila, ieskrēju okeānā un paniru tieši zem viļņa.

      Ûdens bija tik satriecoši auksts, ka man aizsitās elpa. Atkal iznirusi, skaļi iekliedzos un no jauna ieniru, vēl un vēlreiz. Ikreiz zem ūdens atvēru acis un ieraudzīju smilšu virpulīšus un izplūdušus gaismas starus.

      Aizmirsti viņu. Ļauj viņam iet.

      Topi brīva no viņa.

      Šie vārdi pilnīgi skaidri atbalsojās manā prātā ikreiz, kad paniru zem ūdens, it kā nāras čukstētu vēstījumus man ausīs. Pēc tam, kad kaila soļoju pa pludmali pie savām drēbēm un agrā rīta saule maigi glāstīja man plecus, nolēmu kādā no kafejnīcām iedzert kafiju un palasīt avīzi un pēkšņi sajutu kaut ko savādu, kaut ko tādu, ko nebiju jutusi jau ilgi, un tikai pēc dažām minūtēm es sapratu, ka tā bija laime. Vienkārša, neviltota laime. Biju jau aizmirsusi, cik ļoti man patika peldēties okeānā. Nebiju to darījusi vai veselu mūžību. Nezinu, kāpēc. Patriks bija ar mieru peldēties vienīgi tad, ja valdīja svilinoša tveice un ūdens bija gandrīz remdens. "Vārgulis tāds!" es mēdzu viņam saukt no ūdens, un viņš, pat neatraudams skatienu no avīzes, pacēla roku, lai ironiski apstiprinoši man pamātu.

      Viņa māte reiz man pastāstīja, ka attiecībā uz ūdens temperatūru viņš vienmēr esot izturējies dīvaini. Viņai bija nācies rakstīt dēlam attaisnojuma zīmes, lai viņš varētu nepiedalīties skolas pasākumos. Kad Patriks mazgājās dušā, brālis mēdza ar krūzi apliet viņu ar aukstu ūdeni, un viņš spiedza kā meitene. "Bailīgs kā skuķis," viņa tēvs mēdza sacīt.

      Interesanti, vai hipnotizētāja jau iepazinusies ar Patrika vecākiem? Es viņa mammai ļoti patiku. Reiz Ziemassvētkos, sadzērusies pārāk daudz punša, viņa pateica, ka es viņai esot kā pašas meita.

      Varbūt es varētu paklausīt nārām un šovakar likt mierā gan Patriku, gan hipnotizētāju. Varbūt es šovakar galu galā tomēr varētu aiziet uz to darba ballīti. Es varētu uzvilkt to sarkano kleitu, kuru nemitīgi nolieku malā.

      Un pa ceļam es varētu iegriezties pie Patrika mammas. Tikai lai sasveicinātos. Lai apliecinātu, ka esmu tikusi tam visam pāri.

      – Tātad jūs esat hipnotizētāja, Elena, – Patrika māte sacīja. – Jāatzīstas, ka es vēl nekad neesmu pazinusi nevienu hipnotizētāju.

      – Viņa ir hipnoterapeite, mammu, – Patriks pārlaboja.

      – Ai, piedodiet! – Viņa māte izskatījās satriekta.

      – Nekas, nekas! – Patriks un Elena steidzās viņu mierināt.

      Morīna Skota bija klasiska mamma un vecmāmiņa. Neaprakstāmi, bezkrāsaini mati, nedaudz ļengani sejas vaibsti, bezveidīgs augums, drēbes pasteļu toņos ar jostas vietā ievērtu gumiju.

      – Mana mamma ir daudz vecāka par tavējo, – Patriks pa ceļam bija brīdinājis. – Viņa ir no citas paaudzes.

      – Cik viņai gadu? – Elena gribēja zināt.

      – Šogad būs septiņdesmit.

      Elenas mātei bija sešdesmit seši gadi, tikai par četriem gadiem mazāk, taču Elena nebija par to aizrādījusi un nu pat jutās priecīga; Morīna patiešām izskatījās vismaz divdesmit gadus vecāka par Enu. Visur, kur Elenas mātei bija asas līnijas un stūri, Morīnai viss bija izplūdis. Morīnu bija viegli iztēloties kā vienu no Enas klientēm. Ena viņai varētu strupi un iecietīgi ieteikt lietot kalciju, lai izvairītos no osteoporozes, un regulāri veikt mamogrāfijas izmeklējumus, it kā līdz šīm veco dāmu problēmām viņai vēl būtu tāls ceļš ejams.

      – Tātad hip-no-terapeite, – Morīna cītīgi atkārtoja. – Tagad man ļoti gribas par to uzzināt kaut ko vairāk, Elena. – Viņa piedāvāja Elenai paplāti ar Sidnejas Ostas tilta attēlu, uz kuras bija uzlikts trauciņš ar franču sīpolu mērci un rindās sakārtoti sausie cepumi.

      – Tad mums nāksies uzmanīties, – Patrika tēvs iejaucās. – Lai viņa pie vakariņu galda mūs nenohipnotizē. – Viņš sasita plaukstas un iesmējās.

      Džordžs izskatījās mulsinoši, komiski līdzīgs Patrikam. Elena bija spiesta savaldīties, lai izbeigtu blenzt. Šķiet, viņa vēl nekad nebija redzējusi tēvu un dēlu, kas tik ļoti līdzinātos viens otram. Ja Patriks neatrastos tepat līdzās, viņa varbūt pat būtu nospriedusi, ka Patriks mēģina viņu izjokot, izlikdamies par vecu vīru un nemaz necenzdamies pārāk rūpīgi nomaskēties. Džordža mati bija sirmi, nevis brūni, toties tie bija apgriezti tieši tāpat, un no viņa grumbainās sejas pretī raudzījās Patrika acis. Viss izskatījās tieši tāpat: deguns, zoda līnija, pleci, pat tas, kā viņi sēdēja, izstiepuši sev priekšā taisnas kājas, lielajās plaukstās turēdami alus skārdenes.

      – Patiesībā СКАЧАТЬ