Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      – Tā ir tikai bijusī draudzene, kura vēl nav viņu pavisam aizmirsusi, – Elena atteica. – Par to patiešām nav jāuztraucas.

      Interesanti, kā māte reaģētu, uzzinājusi, ka Saskija šovakar bija viņiem sekojusi vai ka brīdī, kad krustojumā bija izdevies no viņas atbrīvoties, Elenu bija pārņēmusi nepārprotama vilšanās.

      Ena sacīja:

      – Vienkārši apsoli man, ka būsi uzmanīga. Tu cilvēkos vienmēr saskati labo, Elena, tas ir ļoti burvīgi, tomēr arī naivi.

      Elena mātei uzsmaidīja.

      – Šo burvīgo noslieci noteikti esmu mantojusi no tēva.

      Ena neatbildēja ar smaidu.

      – Vismaz no manis tu to pavisam noteikti neesi dabūjusi. – Tiesa gan, – Filipa piekrita, ķiķinādama tik aizrautīgi, ka pat sāka sprauslot.

      Nespēju izlemt, kur lai viņus pagaida.

      Pie Patrika vai pie viņas mājas. Zināju, ka viss būs atkarīgs no tā, ko viņi šovakar iesāks ar Džeku. Šķiet, Patrika mamma gandrīz vienmēr iet pie Džeka uz mājām viņu pieskatīt, taču dažreiz Džeks iet pie viņas un droši vien pārnakšņo brīvajā istabā. Attiecībā uz Morīnu tas nav pārāk godīgi. Atceros, cik ļoti viņa nogura, kad bijām atstājuši pie viņas mazo Džeku. Viņš Morīnu izdresēja pēc sava prāta. Protams, tagad, kad viņam ir astoņi gadi, viss droši vien ir mainījies. Manuprāt, viņš vienkārši kaut ko dara pats savā nodabā – skatās televizoru vai vēl ko citu. Cerams, ka Patriks neļauj viņam pārāk ilgi sēdēt pie televizora. Cerams, ka viņš lasa. Senāk viņam ļoti patika lasīt grāmatas. Atceros, ka reiz nolēmu pārliecināties, cik reizes varēšu izlasīt viņam priekšā "Ļoti izsalkušo kāpuru", kamēr viņam tas apniks. Pēc piecpadsmitās reizes biju spiesta padoties. Ikreiz, kad biju beigusi lasīt, viņš tikpat aizrautīgi palūdza: "Vēl?" Es domās joprojām redzu viņa mazos, apaļos, sasarkušos vaigus. Viņš sēdēja man klēpī, ģērbies sarkanā pidžamā ar vilcieniņu Tomasu, aizrautīgi sakniebis lūpas, un ar pirkstiem bakstīja caurumus, ko kāpurs bija izgrauzis ābolos.

      Es būtu varējusi šovakar pieskatīt Džeku, kamēr Patriks un Elena dodas turp, kur viņiem jādodas. Man nebūtu nekādu iebildumu. "Atā!" es varētu priecīgi uzsaukt gluži kā pusaudze, kas nolīgta pieskatīt bērnus. Es paņemtu čipsu paku un kopā ar Džeku ērti ieritinātos uz dīvāna zem dūnu segas.

      Varbūt man vajadzētu aizsūtīt Patrikam īsziņu un to piedāvāt. Ha, ha.

      Es būtu varējusi pieskatīt viņu gadiem ilgi. Dažreiz man šķiet, ka viss būtu bijis pilnīgi citādi, ja Patriks nenolemtu izraut Džeku no manas dzīves; manu mazo puisīti, manu mazo, mīļo puisīti.

      Atceros, kā viena no mātēm, kuru es pazinu kopš tā laika, kad Džeks vēl gāja bērnudārzā, uzzinājusi par visu, piezvanīja man, lai pateiktu: "Viņš nedrīkst tev to nodarīt, Saskij. Tas noteikti nav likumīgi. Tev noteikti ir tiesības. Tu esi Džeka māte."

      Bet es jau nebiju Džeka māte. Tikai viņa tēta draudzene. Kura tiesa to ņemtu vērā? Trīs gadus ilgušas attiecības. Pirmajā gadā es pat nemaz oficiāli nedzīvoju ar viņiem kopā. Tātad pat ne tik ilgi.

      Pietiekami ilgi, lai redzētu, kā viņš pārstāj lietot autiņbiksītes, iemācās peldēt un stāstīt jokus, un lietot nazi un dakšiņu. Pietiekami ilgi, lai viņa cirtainie mati kļūtu taisni. Pietiekami ilgi, lai viņš mani sauktu ikreiz, kad redzējis sliktu sapni. Mani, nevis tēti. Viņš vienmēr sauca mani.

      Manu miegu pāršķēla griezīgs kliedziens, un es, lāgā pat nepamodusies, jau biju pusceļā uz Džeka istabu. Atceros, ka reiz iegāju pie viņa, bet viņš sēdēja gultā, berzēja acis un raudāja no visas sirds. "Es tikai gribēju nopūst svecītes!" viņš sacīja, un es atteicu: "Būs jau labi, tu vari tās nopūst," un izlikos, ka sniedzu viņam neredzamu torti. Viņš piepūta vaigus un pūta, un ar to arī pietika, problēma bija atrisināta, viņš man uzsmaidīja, joprojām samiegojies, tad nolika galvu atpakaļ uz spilvena un nekavējoties aizmiga.

      Patriks par to uzzināja tikai nākamajā rītā.

      Droši vien tagad Džeka murgi vairs nav tik mīļi un vienkārši.

      Tur jau ir tā nelaime. Kurā brīdī tiek šķērsota robeža, kas šķir bērnu pieskatītāju no mātes? Ja esi pieskatījusi bērnu tikai vienu nakti, pats par sevi saprotams, tu pēkšņi nekļūsti par viņa māti tikai tāpēc, ka esi viņu dažas stundas mazgājusi un ēdinājusi. To pašu var sacīt arī par nedēļu. Vai mēnesi. Bet kā tad ar gadu? Diviem gadiem? Trim gadiem? Vai kādā brīdī tiek šķērsota neredzama robeža? Vai arī nekādas robežas vispār nav, ir tikai paraksts uz adopcijas dokumentiem? Īstie vecāki audžubērnus var pieprasīt atpakaļ jebkurā laikā, pat pēc daudziem gadiem.

      Man vajadzēja adoptēt Džeku. Tā bija mana kļūda.

      Bet man tas nekad pat neienāca prātā.

      Es uzskatīju, ka iespēja pieskatīt Džeku ir kā privilēģija, kā dāvana. Vēl viena brīnišķīga manu un Patrika attiecību daļa.

      Un, kad viņš mani pameta, es sapratu, ka nāksies zaudēt Džeku – tieši tāpat kā visu pārējo, kas man Patrikā šķita tik mīlams. Piemēram, vēnas uz viņa plaukstu virspuses, man ļoti patika viņa rokas; un viņa rokrakstu, kas bija vīrietim tik neraksturīgi skaists; un viņa īpašo smaidu pēc seksa; un viņa dziedāšanu, viņš klusi dungoja kantrimūzikas dziesmas ikreiz, kad rosījās pa māju. Es ienīstu kantrimūziku, taču man ļoti patika dzirdēt, kā viņš klusi dzied. Tā bija manas dzīves mūzika.

      Es tā arī nenoskaidroju, vai man patiešām bija tiesības paturēt Džeku. Iespējams, ka bija.

      Taču Patrika paziņojums, ka viņš mani vairs nemīl, bija īsts šoks.

      Es nespēju izkāpt no gultas. Nespēju parunāt. Nespēju neko ieēst. Jutos tā, it kā mani būtu pēkšņi piemeklējusi briesmīga slimība. It kā manā dzīvē būtu uzsprāgusi bumba, sadragājot visu, kas šķita tik pazīstams.

      Ja Patriks nedēļas nogalēs būtu man ļāvis satikties ar Džeku, kā to dara tēvi pēc laulības šķiršanas, ar to varbūt pietiktu.

      Varbūt tad es tagad vairs nedarītu to, ko daru, lai kā to arī sauktu, un es nekādi nespēju izbeigt to darīt, kaut gan ļoti cenšos. Un es esmu mēģinājusi to izbeigt. Esmu. Līdz šim nebiju izpratusi ne alkoholiķu, ne azartspēļu piekritēju rīcību. Vienkārši pārstājiet to darīt, es vienmēr nodomāju, izdzirdējusi, ka kāds muļķīgas aizraušanās dēļ ir izpostījis sev dzīvi. Bet nu man viss ir skaidrs. Tikpat labi kādam varētu likt arī pārstāt elpot. Vienkārši pārstāj elpot, un tava dzīve atkal ieies pareizajās sliedēs. Un tu aizturi elpu, cik ilgi vien spēj, taču drīz vien jau smakdams tver pēc gaisa. Es zinu, ka tas ir pazemojoši. Es zinu, ka esmu nožēlojama. Man vienalga. Apstāties gluži vienkārši ir fiziski neiespējami.

      Un tā nu es sēdēju savā automašīnā pie Elenas mājas. Viņa man pastāstīja, ka to viņai mantojumā atstājusi vecmāmiņa, un tas ir savdabīgs mūsu atšķirību apliecinājums. Mana vecmāmiņa man atstāja augļu trauku. Biju nolaidusi logu un varēju dzirdēt, kā pludmalē šalc viļņi. Kad Elena liekas СКАЧАТЬ