Otrā iespēja. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ piekrītu Bekam, – ieminējās Raiders.

      – Uzgaidiet! Mēs esam pasūtījuši stikla flīzes ar sarežģītu rakstu. Mums ir nepieciešams liels skaits flīzētāju, kuriem ir pieredze darbā ar šādiem materiāliem.

      – Es sarunāju tikšanos viesnīcā ar cita uzņēmuma vadītāju. Viņš reiz iedeva man savu vizītkarti. Šis puisis ir vietējais, viņš ir izslāpis pēc darba un nosauca trīs cilvēkus, kuri ir gatavi sniegt atsauksmes par viņa darbu. Šis cilvēks mums der. Viņš jau ir ceļā. Tu ar viņu runāsi, – Bekets paziņoja Ouenam. – Ja šis puisis tevi nepārliecinās, meklē kādu citu. Jebkurā gadījumā mēs kādu atradīsim. Tas ir principa jautājums.

      – Mēs visi zinām, ka Bekets kļūst par principiālu cilvēku, kad viņu kāds nokaitina, – Raiders norādīja. – Turklāt viņam ir taisnība.

      – Labi, lieliski, – Ouens paberzēja plaukstu pamatnes gar seju. – Jēziņ!

      Bekets izvilka no kabatas pudelīti ar aspirīna tabletēm.

      – Paldies.

      – Tātad, kāda ir mammas jaunā ideja?

      Ouens norija aspirīna tableti un uzdzēra kolu.

      – Iespējams, tev šīs noderēs arī turpmāk. Tā kā mākslas galerija tiks pārvietota uz citām telpām, mamma ir ieņēmusi prātā, ka pašreizējās telpās varētu iekārtot ar viesnīcu saistītu suvenīru veikaliņu.

      – To es jau zinu.

      – Toties tu nezini, ka viņa grib veikaliņu iekārtot tagad.

      – Ko nozīmē “tagad”? To nevar izdarīt tagad!

      Ouens veltīja viņam žēluma pilnu skatienu.

      – Pamēģini to iestāstīt mammai. Viņa šobrīd jau ir tur ar krāsu paleti, piezīmju grāmatiņu un mērlenti.

      – Pie velna! – Bekets paberzēja skaustu. Galvassāpes nupat bija mazinājušās, bet bija skaidrs, ka tās tūlīt atgriezīsies. – Jūs nāksiet kopā ar mani. Es negrasos tikt galā ar māti viens.

      – Man šeit diezgan labi patīk, – Raiders paziņoja. – Es nodarbojos ar galdniecības darbiem. Man patīk šejienes klusums.

      – Ņem līdzi savu āmuru. Iespējams, ka mums tas noderēs.

      Montgomeriji iegādājās uzņēmumu telpas blakus grāmatnīcai pirms vairākiem gadiem. Laika gaitā tajās mājvietu bija raduši dažādi uzņēmumi. Tostarp neliela mākslas galerija, kur piedāvāja arī ierāmēšanas pakalpojumus, bet tā nesen tika pārcelta uz plašākām telpām otrpus upei.

      Tagad caur skatlogu bija skaidri redzama brāļu Montgomeriju māte, kura turēja krāsu paleti pie sienas.

      Nolāpīts!

      Kad brāļi ienāca gandrīz tukšajā telpā, viņa uz tiem paskatījās.

      – Sveiki, puiši! Kā jums patīk šis dzeltenā tonis? Tas ir glīts, tas ir silts, bet arī pietiekami neuzkrītošs, lai nenovērstu uzmanību no mākslas darbiem.

      – Mammu, paklausies…

      – Un ko jūs domājat par to sienu? Pusi no tās būtu jānojauc. Tad šeit būs vairāk vietas, un parādīsies ērta eja uz nelielo virtuves telpu. To mēs varam atstāt pašreizējā stāvoklī un izmantot virtuves priekšmetu izvietošanai: keramikas izstrādājumiem, griešanas dēlīšiem un tamlīdzīgām lietām. Šo durvju aili atstāsim tukšu, tā vedīs uz biroju. Varbūt iekārsim tur aizkaru. Augšstāvā…

      – Mammu, mammu! Tās visas ir lieliskas idejas, bet, ja neesi pamanījusi, mums ir papilnam darba viesnīcā.

      Viņa pasmaidīja un papliķēja Beketa vaigu.

      – Šeit nebūs daudz darāmā, galvenokārt nepieciešams kosmētiskais remonts.

      – Sienas nojaukšana…

      – Tā ir viena neliela siena. – Māte pieliecās pie Dumiķa, kurš bija mīļi pieglaudies viņas kājai, un noglāstīja viņa galvu. – Šo to nepieciešams nokrāsot, vannas istabā jānomaina izlietne… Šīs telpas tikai jāatsvaidzina. Jūs varat šeit norīkot dažus strādniekus laikā, kad viesnīcā tiks ieklāts grīdas segums.

      – Bet…

      – Mēs taču negrasāmies atstāt šīs telpas tukšas, vai ne? – Māte uzlika rokas uz gurniem un pagriezās. – Šeit uzstādīsim leti un kases aparātu. Arī tas neprasīs daudz laika. Ouen, tu varēsi uztaisīt leti, vai ne?

      – Jā… Protams!

      – Gļēvulis, – Bekets nomurmināja, kad māte devās aplūkot vannas istabu, kas nebija lielāka par skapi.

      – Un kā vēl, brāli.

      – Šeit vajag mazu, glītu, pie sienas piestiprinātu izlietni, jaunu tualetes podu, mazu, glītu spoguli un apgaismojumu, un tas arī viss. Jauns krāsojums un skaistas lampas te un augšstāvā. Ā, jānokrāso arī ārsiena. Tā būs jāpieskaņo viesnīcas ārsienas krāsai.

      – Mammu, pat tad, ja mēs atrastu strādniekus un izremontētu telpas, būtu jāatrod kāds, kas veikalu vadīs, pasūtīs preces un…

      – To es jau esmu nokārtojusi, par to nav jāraizējas. Es parunāju ar Medlinu no grāmatu lasītāju klubiņa. Tu pazīsti Medlinu Kreimeri, – Justīne līksmi čaloja un nelikās ne zinis par iebildumiem. – Viņa savulaik vadīja mākslas galeriju Heigerstaunā.

      – Jā, protams, bet…

      – Viņa pazīst dažādus vietējos māksliniekus un amatniekus. Mēs šeit tirgosim tikai viņu darbus, lai viesi redzētu, kādi brīnišķīgi mākslas darbi top šajā pilsētā. – Justīne pārlūkoja telpu, atbalstījusi saulesbrilles virs pieres un turot krāsu paleti gatavībā. – Šī būs brīnišķīga vieta.

      To Bekets nevarēja noliegt. Māte bija viņu pārspējusi.

      – Mēs varēsim nosūtīt uz šejieni strādniekus tikai pēc tam, kad viņi būs atbrīvoti no darba viesnīcā.

      – Protams, dārgumiņ. Raj, vai tu vari man palīdzēt izdomāt, ko iesākt ar šo sienu?

      – Protams.

      – Tas būs jautri! – Justīne līksmi uzrunāja dēlus. – Mēs atvērsim jaunu uzņēmumu, dosim vietējiem māksliniekiem iespēju tirgot savus darbus, un veikaliņš būs laba pagaidu apmeklējuma vieta pirms viesnīcas atvēršanas.

      Viņa uzlika plaukstas uz gurniem.

      – Vai kādam no jums šovakar ir sarunāta tikšanās?

      – Vai tad mums tam atliek laiks? – Ouens nomurmināja. – Nē, kundze, man tikšanos nav.

      Arī abi pārējie Justīnes СКАЧАТЬ