Otrā iespēja. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ šī sajūta nav sveša. Tu esi izveidojusi ģimeni, – Bekets atbildēja, viņu skatieniem sastopoties.

      – Paldies. – Klēra vēroja Beketu. Viņš stāvēja durvīs, viņa – istabas centrā. Klēra nodomāja, ka šāda turēšanās atstatu ir pārāk savāda, pārāk neomulīga.

      Tas jāatrisina, viņa nolēma.

      – Es nesaprotu.

      – Ko tad?

      – Es nesaprotu, vai tu uz mani dusmojies, vai tu no manis izvairies, vai manas aizdomas ir nepamatotas.

      – Es nezinu, par ko tu runā.

      – Tu neesi rādījies grāmatnīcā kopš… Kopš iepriekšējās reizes, kad es biju te. Un tagad tu turies no manis tik tālu, cik vien iespējams, atrodoties vienā telpā. Beket, man ir ļoti žēl, ka tā notika. Kaut gan nekas nenotika.

      – Tev ir ļoti žēl, ka nekas nenotika, – Bekets lēnām atkārtoja.

      – Jēziņ, es gluži vienkārši biju istabas un apgaismojuma iespaidota, un… Tas bija tikai viens mirklis, tāpēc…

      – Ar lielo burtu.

      – Kas?

      – Nekas. Tu gribi man atvainoties par notikušo?

      – Jā, kaut arī man nevajadzētu atvainoties par kaut ko, kas nemaz nav noticis. – Klēra sadusmojās, un tas padarīja apkaunojumu vēl stiprāku. – Es nesaprotu, kāpēc divi pieauguši cilvēki nespēj tikt galā ar tādu nieka situāciju. Ai, lai paliek! – Klēra atcirta, redzot, ka Bekets klusējot uz viņu skatās. – Parādi man nākamo istabu, – viņa devās durvju virzienā. – Man drīz jāatgriežas restorānā.

      – Uzgaidi! – Bekets satvēra Klēru aiz rokas, un viņi abi apstājās durvīs. – Vai tu nožēlo to, ka nekas nenotika?

      – Man nepatīk atrasties neērtās situācijās.

      – Vai es tev liku justies neērti?

      – Nē. – Klēra papurināja galvu. – Tagad es apjuku.

      Iespējams. Tomēr viņas teiktais ļāva šo to saprast.

      – Varbūt pamēģināsim vēlreiz?

      Aiz celtniecības plēves nozibsnīja zibens šautra. Kad atskanēja pērkona grandi, Klēra sarāvās.

      – Tas ir tikai pērkons.

      – Es vienkārši satrūkos, – viņa taisnojās, lūkojoties Beketa acīs. – Es nebaidos no vētrām.

      – To mēs tūlīt noskaidrosim.

      Bekets joprojām kustējās lēni, it kā censtos paildzināt šo mirkli un ieraudzīt Klēras reakciju. Lietum pakšķot pret logiem, viņš uzlika plaukstas uz viņas gurniem, maigi virzīja tās uz augšu un pielieca galvu. Pēc īsa mirkļa un garas ieelpas Bekets piekļāva savas lūpas Klēras mutei.

      Šo, viņš nodomāja, piekļāvis plaukstas Klēras sejai. Tieši šo bija vērts gaidīt. Viņa ķermeni pārņēma maigas un saldenas trīsas. Klēras rokas apvijās ap viņa vidukli un piespieda viņu sev klāt.

      Nākamo zibens spērienu Klēra nepamanīja. Pērkonam dārdot, viņa ļāvās baudas viļņiem.

      Viņu turēja, viņai pieskārās. Viņa juta, un juta viņu. Nervu gali, kas bija iegrimuši dziļā, apstākļu uzspiestā miegā, strauji atmodās un atguva samaņu.

      Klēra savilka pie Beketa krekla piespiestās plaukstas dūrēs un ņēma visu, ko viņš viņai sniedza. Nē, viņa nebaidījās no vētrām.

      Pat tad, kad Bekets attālinājās, viņa jutās kā ierauta virpuļviesulī.

      – Es vēlējos to izdarīt kopš laika, kad tev bija sešpadsmit, – viņš nomurmināja.

      Klēra pasmaidīja un iesmējās.

      – Ko nu stāsti!

      – Labi, kopš tev bija piecpadsmit, bet tas šķita nožēlojami.

      Klēra sarauca uzacis.

      – Es nezinu, ko atbildēt.

      – Es tev varu dot vēl nedaudz laika pārdomām.

      Bekets viņu vēlreiz noskūpstīja, atstājot Klēru bez elpas un sūtot elektrības lādiņus viņas nervos.

      Domāt bija neiespējami.

      – Beket, – Klēra viņu pavisam viegli atgrūda. – Es esmu piemirsusi, kā tas jādara. Man droši vien būtu jāapdomājas, bet te un tagad tas ir grūti izdarāms.

      – Mēs varam to darīt jebkur un jebkad.

      Klēra atkal iesmējās.

      – Varbūt… – Viņa apklusa, sarauca pieri un apostīja Beketa plecu. – Tas neesi tu.

      – Ko?

      – Es zvēru, ka jūtu sausserža aromātu.

      – Viņai patīk sausserdis. – Bekets ar plaukstu noglāstīja Klēras matus. Arī pēc tiem viņš alka jau gadiem ilgi. Viņas mati slīdēja gar viņa ādu kā zīds.

      – Kam?

      – Elizabetei. Es viņu dēvēju par Elizabeti, jo pirmo reizi sajutu viņas klātbūtni, kad atrados Elizabetes un Dārsija istabā.

      – Tu runā par spoku.

      – Šī ēka un tās daļas šeit atrodas jau divsimt piecdesmit gadu. Es būtu vairāk izbrīnīts, ja spoku šeit nebūtu. Ne visas lietas un ne visi cilvēki pazūd uz mūžīgiem laikiem.

      Šie vārdi iedūra Klēras sirdī kā naža asmens, bet viņa tikai papurināja galvu.

      – Viss, kas patlaban notiek, ir savāds. Mani bērni spēlē videospēles, un es esmu šeit, kopā ar tevi. Man jāatgriežas pie viņiem. Ja viss turpināsies kā līdz šim, es būšu ēku pilnībā apskatījusi tikai pēc gada.

      – Tu vari to apskatīt, kad vien vēlies. Atnāksim uz šejieni rītvakar.

      – Es… Es nevaru. Pie manis uz vakariņām ieradīsies Eiverija un Houpa. Ja tu grasies piedāvāt tikties sestdien – es ceru, ka tu grasies to darīt –, es apsolīju bērniem filmu maratonu. Pirmdien atsākas skola, Mērfijam jādodas uz bērnudārzu. Tas ir nozīmīgs notikums.

      – Protams. Tad tiksimies drīz. Saki, kad.

      – Varbūt nākamās nedēļas piektdienā, ja es atradīšu aukli. – Nākamās nedēļas piektdiena. – Bekets uzspieda uz Klēras lūpām maigu skūpstu. – Es ceru, ka tu nepārdomāsi.

      Viņa atkāpās, СКАЧАТЬ