Otrā iespēja. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Mape ir grāmatnīcā.

      – Man tā noderētu. Varbūt aiziesim tai pakaļ?

      – Es…

      – Uzgaidi. – Viņi devās pagalma puses durvju virzienā un izgāja ārā. Bekets aizslēdza durvis un piezvanīja Raideram.

      – Sveiks, vai ar bērniem viss kārtībā?

      – Jā, bez problēmām. Abus vecākos puišeļus mēs pārdevām ceļojošam cirkam par divdesmit dolāriem gabalā. Sīkaļu atdevām par sešām alus skārdenēm. Labs darījums!

      – Mēs atnāksim pēc piecām minūtēm.

      – Labi. Viņi apēda tavu picu, vecīt. Mazais grauza asos piparus kā konfektes.

      – Uzgaidi! Kāda pica tev garšo?

      – Es grasījos ēst salātus. – Ieraudzījusi Beketa zilo acu skatienu, Klēra nopūtās. – Pica ar desu derēs.

      – Pasūti picu ar desu, – viņš pavēlēja Raideram. – Būsim klāt pēc piecām minūtēm.

      Viņš pārtrauca sarunu un atkal paņēma Klēras plaukstu.

      – Es nopirkšu tev picu, kas ir ierasts pirmā randiņa ēdiens. Tavi bērni apēda manējo.

      – Atvaino.

      – Tas nekas. Pateicoties tam, mums būs pirmais randiņš. Lietus ir mitējies. Tu vari iedot man grāmatnīcas atslēgas, un es došos uz turieni.

      – Man nav iebildumu pret lietu. Man būs vieglāk atrast mapi, jo es zinu, kur tieši tā atrodas.

      Viņi apgāja apkārt ēkai.

      – Vai tu zināji, ka Mērfijam garšo asie pipari?

      – Viņš ēd visu, – Klēra atzina un iesmējās, kad Bekets metās skriešus un vilka viņu sev līdzi. Viņa smējās, jūtot, kā lietū izmirkst apģērbs un mati.

      – Beket, vai zini – šis ir jauks pirmais randiņš!

      Pirmais randiņš izvērtās neparasts: trīs bērni nemitīgi lūdzās divdesmit piecu centu monētas, Beketa brāļi un restorāna īpašniece bija uzņēmušies pieskatītāju lomu un spēlēja videospēles, un pie galda nemitīgi piesēdās pazīstami cilvēki, kuri interesējās par jaunumiem un remontdarbu gaitu viesnīcā.

      Tomēr Beketam nebija iebildumu.

      Brīvā, nepiespiestā atmosfērā nevienam neienāks prātā uzdot nevajadzīgus jautājumus. Beketam nebija iebildumu pret tenkām – mazpilsētā tā bija neizbēgama parādība un veidoja daļu pilsētas šarma. Tomēr viņš nevēlējās, lai viņa privātā dzīve tiktu plaši apspriesta pie nākamā rīta brokastīm.

      Brāļi Montgomeriji pārtrauca lietišķās sarunas, gaidot, kad Klēra tiks galā ar bērniem.

      – Vēl vienu spēli, lūdzu! – mazais diplomāts Liems savilka seju lūdzošā grimasē. – Tikai vienu, mammu! Mēs neesam noguruši.

      – Toties es esmu nogurusi. Man ir beigušās divdesmit piecu centu monētas. Rīt jums būs jānomaksā parāds, savedot kārtībā savas istabas.

      Viņa redzēja, ka Liema skatiens aizslīd pie brāļiem Montgomerijiem, un sarauca pieri.

      – Nemaz neceri no viņiem kaut ko dabūt!

      – Atvaino, draudziņ! – Bekets pacēla gaisā plaukstas.

      – Mammai runāt pretī nedrīkst.

      – Lūdzu, – Liems iesāka, bet apklusa, kad māte sarauca pieri vēl ciešāk.

      – Manuprāt, tev Beketam, Raideram, Ouenam un Eiverijai jāsaka kaut kas cits.

      Liems izgrūda smagu nopūtu.

      – Paldies par monētām, par picu un citām lietām.

      – Nākamreiz es tevi pieveikšu “Kosmosa bruņiniekā”, sīkais, – Raiders paziņoja, un Liema seja sāka starot.

      – Nekā nebija, es pieveikšu tevi!

      – Nāciet nu, kareivji! – Eiverija piecēlās kājās. – Es iziešu ārā kopā ar jums.

      Pēc neskaitāmām atvadām un pateicībām Klērai izdevās aizvilkt puisēnus līdz durvīm.

      Kad telpā kļuva klusāks, Ouens atkal pastiepās pēc portfeļa.

      – Uzgaidi, – Raiders viņu apturēja. – Labāk parunāsim par šiem jautājumiem Beketa dzīvoklī. Kas zina, varbūt šeit uzradīsies vēl kāds, kurš aicinās mūs spēlēt videospēles.

      – Tā ir laba doma. – Ouens piecēlās kājās un norādīja uz Beketu. – Apmaksā rēķinu!

      – Hei!

      – Sarunāts! Tiksimies tavā dzīvoklī.

      Kad Bekets beidzot ienāca savā augšstāva dzīvoklī, viņa brāļi bija atraduši virtuvē alu un čipsus un iekārtojušies viesistabā.

      Dumiķis laiskojās uz grīdas un ēda picas pārpalikumus.

      Raiders Beketam uzsmaidīja.

      – Tātad tu piecērt Skaistajai Klērai?

      – Es viņai nepiecērtu. Es apsveru iespēju atklāti uzsākt ar viņu attiecības.

      – Viņš piecērt Klērai, – Ouens paziņoja, piebāzis pilnu muti ar čipsiem. – Beket, tu vēl aizvien esi viņā ieķēries tāpat kā vidusskolas laikā. Vai tu joprojām raksti nožēlojamas vārsmas par sirdssāpēm?

      – Ej ieskrieties! Dziesmu vārdi nebija nemaz tik slikti.

      – Bija gan, – Raiders iebilda. – Par laimi, tagad mēs neesam spiesti klausīties, kā tu spēlē sintezatoru un gaudo savas dziesmas visā mājā. Vai esi ievērojis, ka Klērai ir trīs “astītes”?

      – Jā, es esmu to ievērojis. Nu un tad?

      – Tāpat vien pajautāju. Man tie puikas patīk. Viņi nav neaudzināti un nav arī dumji.

      Bekets iekrita krēslā un paņēma alus pudeli, ko viņam bija atstājuši brāļi.

      – Nākamnedēļ mēs tiksimies. Man padomā ir vakariņas un kinoteātra apmeklējums.

      – Vecmodīgi, – Raiders paziņoja, – un paredzami.

      – Iespējams, bet man šķiet, ka vecmodīgas un paredzamas metodes šoreiz varētu būt tieši laikā. Man ir aizdomas, ka Klēra nav tikusies ar vīriešiem kopš atgriešanās Būnsboro.

      – Pajautā par to Eiverijai, viņas ir tuvas.

      Bekets СКАЧАТЬ