Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Griničā – apliecinājums tam, ko var panākt postoša nolaidība, – viņu allaž aizkustināja.

      Nials Danns pa mobilo tālruni sniedza norādījumus nupat aizbraukušās kravas automašīnas šoferim, kā vislabāk iekārtu noslēpt. Norādījumi bija visnotaļ detalizēti, atbilstīgi Danna dabai un šaušalīgajam ierocim.

      Lai arī Īrs viesa nemieru, Haidts juta gandarījumu par to, ka abu ceļi ir krustojušies. Bez Danna viņš nevarētu turpināt “Ben-Hinomas” projektu nedz tik ātri, nedz tik droši. Haidts bija ieņēmies dēvēt viņu par “cilvēku, kas padomā par visu”, un šāda uzslava noteikti bija pelnīta. Tālab Sevērs Haidts mīļuprāt pacieta Niala Danna spokaino klusuciešanu, saltos skatienus un neveiklo augumu, kas līdzinājās tērauda robotam. Abi kopā bija efektīvs, lai arī paradoksāls pāris – inženieris, kurš alkst būvēt, un lupatlasis ar dedzīgu vēlēšanos noārdīt.

      “Cik dīvains veidojums tomēr mēs, cilvēki, esam! Paredzami un uzticami vienīgi nāvē,” ieprātojās Haidts, taču tūdaļ atvairīja šo domu.

      Brīdī, kad Danns sarunu beidza, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Tās atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Ēriks Jansens, norūpējies Green Way International drošības dienesta darbinieks, kas bija viņus atvedis uz Mārču.

      – Mister Haidt, mister Dann, kāds ielauzies ēkā.

      – Ko? – iesaucās Haidts, pagriezdams milzīgo galvu pret Jansenu.

      – Viņš ienāca pa tuneli.

      Danns nobēra virkni jautājumu. – Vai viņš ir viens? Vai neesi uztvēris kādas sakaru pārraides? Vai tuvumā redzēta viņa automašīna? Vai tuvumā nav redzēts kāds neparasts transports? Vai tas vīrs ir bruņots?

      Spriežot pēc Jansena atbildēm, svešinieks ieradies viens un nav no Skotlendjarda vai Drošības dienesta.

      – Tev neizdevās viņu nofotografēt vai vismaz labi apskatīt? – Danns tincināja.

      – Nē, ser.

      Haidts saklikšķināja kopā divus garos nagus. – Vīrs ar serbiem? Vakar vakarā? – viņš jautāja Dannam. – Tas privātais darbonis?

      – Iespējams. Tiesa, netieku gudrs, kā viņš sadzinis man pēdas.

      Danns raudzījās ārā pa dubļu nošķiesto treilera logu. Haidts zināja, ka Īrs apcer jaunu vai jau gatavu plānu, kas izstrādāts tieši tādam pavērsienam. Nials Danns ilgu laiku stāvēja kā pārakmeņojies, tad izvilka ieroci un izgāja no treilera, ar žestu aicinādams Jansenu līdzi.

      13. NODAĻA

      Pelējuma, puvuma, ķimikāliju, eļļas un benzīna dvingu sajaukums šķita neizturami kodīgs. Bonds ar pūlēm noturējās neieklepojies un miedza acis, kas sūrstēja un asaroja. “Vai jūtama arī dūmu smaka?”

      Hospitāļa pagraba telpā nebija logu, un vienīgais vārais apgaismojums plūda no ieejas tunelī, pa kuru viņš nupat ienāca. Bonds ieslēdza kabatas lukturīti. Viņš atradās pie dzelzceļa griezuļa, platformas, ar kuras palīdzību apgrieza pretējā braukšanas virzienā nelielas lokomotīves pēc tam, kad tās atvedušas materiālus vai pacientus.

      Turēdams rokā pistoli, Bonds apskatījās apkārt, ieklausījās, vai nesadzirdēs balsis, soļus, klikšķus, ko rada patronu ievietošana patrontelpā vai drošības slēga noņemšana. Valdīja pilnīgs klusums.

      Iedams ziemeļu virzienā prom no griezuļa, Bonds nonāca pie plāksnītes, kas viņu uz īsu brīdi uzjautrināja. “Morgs.”

      Nodaļā bija trīs lielas telpas bez logiem, un varēja manīt, ka tās vēl nesen izmantotas – uz grīdām nemanīja putekļu kārtas, un visās salikti jauni lēti darbagaldi. Dūmu avots varētu būt meklējams vienā no šīm telpām. Bonds redzēja pie sienas un grīdas ar līmlenti piestiprinātus vadus, kas acīmredzot nodrošināja elektrību apgaismojumam un instrumentiem. Varbūt radies īssavienojums.

      Izgājis no morga, viņš nonāca atklātā zālē, no kuras dubultdurvis labajā pusē veda uz galveno laukumu austrumu virzienā. Pa platu robu paneļu sienā telpā spiedās gaisma. Bonds to iegaumēja kā iespējamo bēgšanas ceļu, ja sāktos apšaude un viņam vajadzētu virzīties uz izeju.

      Pie grīdas bija piestiprināti vecumveci tērauda galdi ar brūniem un melniem plankumiem. Katram bija sava noteka. Protams, tie lietoti līķu sekcijai.

      Bonds turpināja ceļu uz ēkas ziemeļu spārnu, kura galā rindojās vairākas šauras telpas ar aizrestotiem logiem. Uzraksts paskaidroja: “Psihiatriskā nodaļa.”

      Durvis, kas veda uz pirmo stāvu, izrādījās aizslēgtas, tāpēc Bonds atgriezās pie trim telpām blakus dzelzceļa griezulim. Metodiski meklējumi beidzot ļāva uziet dūmu cēloni – vienā istabas stūrī uz grīdas plēnēja steigā sarīkots ugunskurs. Aģents pamanīja lielas deguša papīra plēksnes, uz kurām vēl vīdēja rakstu zīmes. Vienu Bonds centās satvert, taču tā sabirza pirkstos.

      “Esi rūpīgāks!” Bonds sev atgādināja.

      Viņš piegāja pie viena no vadiem, kas stiepās augšup pa sienu, norāva vairākus sudrabainās biezās līmlentes gabalus, ar kuriem vadi bija piestiprināti pie sienas, un sagrieza līmlenti sešu collu garās strēmelēs. Pēc tam viņš rūpīgi piespieda strēmeles pie pelēki melnajām plēksnēm, ieslidināja līmlentes kabatā un turpināja meklējumus. Otrajā telpā uzmanību piesaistīja sudrabains atspīdums. Piesteidzies klāt, viņš istabas stūrī atrada uz grīdas mētājamies sīkas metāla atlūzas. Arī tās viņš ar līmlentes gabaliņa palīdzību pacēla un iebāza kabatā.

      Tajā brīdī Bonds sastinga, jo ēka iedrebējās. Pēc mirkļa vibrācija stipri pieņēmās spēkā. Netālu iedārdējās dīzeļa motors. Acīmredzot strādnieki pirmīt bija devušies pusdienas pārtraukumā un tagad atgriezušies.

      “Laiks doties prom.” Bonds atgriezās telpā ar griezuli, lai dotos prom cauri tunelim.

      Un tikai par mata tiesu paglābās no ielauzta galvaskausa.

      Bonds nebija redzējis uzbrucēju, nebija dzirdējis viņa elpu vai atvēzēto ieroci, taču brīdī, kad svešinieka apģērbs absorbēja troksni, dīzeļmotora rīboņa šķita par dažiem decibeliem klusāka.

      Aģents instinktīvi lēca atpakaļ, un metāla caurule pašāvās garām.

      Ar kreiso roku Bonds stingri satvēra to, un uzbrucējs, gandrīz zaudējis līdzsvaru un aiz pārsteiguma neizlaidis ieroci no rokām, paklupa. Jaunais gaišmatis bija ģērbies lētā tumšā uzvalkā un baltā kreklā – pēc Bonda domām, apsardzes darbinieka formastērpā. Kaklasaiti viņš droši vien noņēmis, gatavodamies uzbrukumam. Apjukumā iepletis acis, viņš vēlreiz sagrīļojās un teju pakrita, taču acumirklī atguva līdzsvaru un neveikli metās virsū Bondam. Abi saķērušies nogāzās uz apaļās telpas netīrās grīdas. Bonds zināja, ka tas nav Īrs.

      Viņš pielēca kājās un spēra soli uz priekšu, savilkdams plaukstas dūrēs. Šī māņu kustība tika izdarīta ar nolūku piespiest muskuļoto puisi atkāpties un izvairīties no gaidāmā sitiena, un uzbrucējs tā arī rīkojās, sniedzot Bondam iespēju СКАЧАТЬ