Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kā Bonds pamāja, Gudnaita paņēma dokumentu un devās pie kopētāja.

      Osborns-Smits sauca nopakaļ:

      – Uz abām pusēm, protams. Līdzekļu šķiešana nāk par labu ienaidniekam, vai ne?

      Gudnaita pēc mirkļa atgriezās. Osborns-Smits ielika oriģinālu portfelī un kopiju atdeva Bondam. – Vai tu kādreiz aizej uz šautuvi?

      – Laiku pa laikam, – Bonds sacīja. Viņš neatzinās, ka apmeklē šautuvi uzcītīgi sešas reizes nedēļā, šai ēkā ar mazajiem ieročiem, bet Bizli lauka šautuvē ar lielkalibra šauteni. Piedevām reizi divās nedēļās viņš vingrinājās Skotlendjarda šautuvē, augstas izšķirtspējas datorizētajā ieroču apmācības simulatorā, kur dalībniekiem uz muguras piestiprina elektrodu – ja terorists pagūst nošaut dalībnieku, tas, saņēmis ļoti sāpīgu triecienu, nokrīt ceļos.

      – Mums taču jāievēro formalitātes, vai ne? – OsbornsSmits ar roku norādīja uz lapu, kuru turēja Bonds. – Iesniegums, lai saņemtu pagaidu atļauju šaujamieroča nēsāšanai.

      Tikai dažiem likumsargiem bija atļauts valsts teritorijā nēsāt ieročus.

      – Diez vai būtu prātīgi tajā rakstīt manu vārdu, – Bonds norādīja.

      Osborns-Smits laikam nebija par to iedomājies. – Tev droši vien taisnība. Kālab tu nevarētu lietot neoficiālu vārdu? Kaut vai “Džons Smits”. Aizpildi iesniegumu un atbildi uz jautājumiem lapas otrā pusē par ieroču drošību un tamlīdzīgi. Ja gadās uzdurties kādam šķērslim, uzsauc man. Es palīdzēšu to apiet.

      – Tūliņ ķeršos klāt.

      – Labi. Prieks, ka esam to nokārtojuši. Vēlāk vēl sazināsimies; pēc mūsu slepeno misiju beigām. – Osborns-Smits uzsita pa portfeli. – Es nu laižu uz Kembridžu.

      Viņš apsviedās otrādi un aizsoļoja tikpat strauji kā ieradās.

      – Nudien nožēlojams tips, – Gudnaita čukstēja.

      Bonds nenoturējās nepasmējies. Viņš noņēma žaketi no krēsla atzveltnes, uzvilka to mugurā un paņēma karšu atlantu. – Es dodos uz ieroču nodaļu pēc pistoles un pēc tam trīs vai četras stundas nebūšu darbā.

      – Un šaujamieroču nēsāšanas veidlapa, Džeims?

      – Ak, jā. – Bonds saplēsa papīra lapu glītās strēmelēs un ieslidināja atlantā kā grāmatzīmes. – Nav jēgas izšķiest valsts naudu par līmlapiņām. Tas, zini, tikai nāk par labu ienaidniekam.

      12. NODAĻA

      Pēc pusotras stundas Džeimss Bonds sēdēja savā Bentley Continental GT, kas gluži kā pelēka bulta šāvās ziemeļu virzienā.

      Viņš kavējās domās par to, cik veikli bija apkrāpis Pērsiju Osbornu-Smitu. Kembridžas krodziņa pavediens, pēc Bonda domām, nebija daudzsološs. “Jā, ir iespējams, ka “Divdesmitā datuma incidenta” galvenie izpildītāji tur ieturējuši maltīti – spriežot pēc rēķina, ēdāji bijuši divi vai trīs. Taču datums uz rēķina norāda dienu vairāk nekā pirms nedēļas, tālab ir maz ticams, ka personāls spēs atcerēties klientu, kas atbilst Īra un biedru aprakstam.” Tā kā meklējamais izrādījies sevišķi gudrs, Bonds pieņēma, ka viņš nekad neēd un neiepērkas vienā un tai pašā vietā. Tātad arī Kembridžā iegriezies tikai vienreiz.

      “Kembridžas pavediens, protams, ir jāizmeklē, taču ne mazāk svarīgi ir novērst Osborna-Smita uzmanību. Nedrīkst pieļaut, ka Īrs vai Noass tiek arestēts un aizvests uz Belmāršu kā narkotiku tirgotājs vai islāmists, kas iegādājies minerālmēslus pārlieku lielos daudzumos. Abiem aizdomās turamajiem jāļauj darboties, līdz iegūstam plašāku informāciju par gaidāmo incidentu.”

      Tālab Bonds, kā jau kaislīgs pokera spēlētājs, bija blefojis. Izrādījis pārliecīgu interesi par pēdām krodziņā un minējis tā atrašanās vietu netālu no Vimpolas ceļa. Vairumam cilvēku šāds nosaukums neko nenozīmētu, taču Bonds sprieda, ka Osborns-Smits zina par slepeno valdības iestādi, kas atrodas netālu no Vimpolas ceļa un ir saistīta ar Portondaunu, Aizsardzības ministrijas paspārnē esošu bioloģisko ieroču pētniecības centru Viltšīrā. Tiesa gan, tā atradās astoņas jūdzes uz austrumiem, Kembridžas otrā pusē, un ne tuvumā krodziņam, taču Bonds uzskatīja, ka šāda sakritība ir pietiekama, lai vīrs no Trešās daļas uzkluptu šai idejai kā jūras ērglis zivij.

      Tādējādi Bondam atlika šķietami neauglīgais uzdevums saprast mīklainās zīmītes tekstu.

      Un viņš uzskatīja, ka ir to atšifrējis.

      Lielākā daļa Fillijas ieteikumu par teksta nozīmi bija saistīti ar aptieku tīklu Boots, kura tirgotavas atrodas visās Lielbritānijas pilsētās. Tāpat viņa pievienojusi priekšlikumus par zābakiem un pierakstus par notikumiem, kas risinājušies septiņpadsmitajā martā.

      Taču kāds ieteikums saraksta beigu daļā Bondu ieintriģēja. Fillija bija ievērojusi, ka starp vārdiem Boots un March ir svītriņa. Pēc tam viņa noskaidroja, ka netālu no Mārčas pilsētas, kas atrodas pāris stundu attālumā uz ziemeļiem no Londonas, stiepjas Būtsrouda. Tāpat viņa bija pamanījusi punktu starp vārdu March un skaitli “17”. Ņemot vērā, ka frāze “Ne vēlāk” varētu apzīmēt termiņu, skaitlis “17” varēja būt datums; piemēram, septiņpadsmitais maijs – rītdiena.

      Domās veltījis Fillijai atzinīgus vārdus, Bonds tobrīd kabinetā atvēra Golden Wire – drošu optisko tīklu, kurā atrodami visu lielāko britu drošības iestāžu dati, – un centās noskaidrot visu iespējamo par Mārču un Būtsroudu.

      Ziņas šķita intriģējošas, piemēram, par satiksmes ierobežojumiem un ieteikumiem izvēlēties apvedceļu, jo pa Būtsroudu netālu no vecās armijas bāzes abos virzienos brauc daudz kravas automašīnu. Vēl bija paziņojums sabiedrībai par intensīviem būvniecības darbiem tai apkaimē. Norādes liecināja, ka darbi jāpabeidz līdz septiņpadsmitā datuma pusnaktij, citādi tiks piespriests naudassods. Viņam radās nojausma, ka šīs varētu būt labi saredzamas pēdas ceļā pie Īra un Noasa.

      Un ignorēt šādu nojautu spiegs nedrīkst.

      Tādēļ Bonds devās uz Mārču, turklāt pilnībā izbaudot auto vadīšanu. Un tas, protams, nozīmēja ātru braukšanu.

      Bez šaubām, Bondam nācās ievērot piesardzību, jo viņš atradās nevis uz N260 ceļa Pirenejos vai ārpus iemītajām takām Ezera apgabalā, bet gan brauca ziemeļu virzienā pa A1 ceļu, kas dažos posmos bija autostrāde, savukārt citos pārvērtās par maģistrāli. Tomēr spidometra rādītājs palaikam sasniedza simts jūdžu stundā, un bieži vajadzēja pārvietot jutīgo Quickshift ātrumkārbas pārslēgu, lai apdzītu Ford Mondeo vai kādu lēni braucošu automobili, kas vilka treileru zirgiem. Viņš lielākoties turējās labajā joslā, lai gan vienreiz vai divreiz iebrauca kreisajā, lai veiktu aizraujošu, kaut arī aizliegtu apdzīšanas manevru – viņam patika šad un tad uzmanīgi izslidināt pakaļējo riteni pāri ceļmalas pacēlumam.

      No satiksmes policijas Bonds nebaidījās. Lai arī Ārzemju attīstības grupas jurisdikcija Apvienotās Karalistes СКАЧАТЬ