Carte blanche. Džefrijs Dīvers
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers страница 16

Название: Carte blanche

Автор: Džefrijs Dīvers

Издательство: Apgāds KONTINENTS

Жанр: Шпионские детективы

Серия:

isbn: 978-9984-35-592-4

isbn:

СКАЧАТЬ norādīja Trešās daļas darbiniekam uz krēslu, kur nupat bija sēdējusi Fillija, un apņēmās nepieļaut, lai atnācēja frizūra, uz sāniem sasukātie, gluži kā pielīmētie gaišbrūnie mati, uzmestā lūpa un garais, nespēcīgais kakls viņu maldina. Vāji izteikts zods nenozīmē paša cilvēka vājumu, un to varētu apliecināt visi, kam zināma feldmaršala Montgomerija karjera.

      – Tā, te nu mēs esam, – bilda Osborns-Smits. – Ar “Divdesmitā datuma incidentu” nudien prieku netrūkst. Interesanti, kas izdomā šos nosaukumus? Droši vien Apvienotā izlūkošanas komiteja.

      Bonds izvairīgi pielieca galvu.

      Osborna-Smita skatiens pārslīdēja pāri kabinetam, mirkli pakavējās pie plastmasas ieroča ar oranžo stobra galu, ko lieto tuvcīņas apmācībā, un atgriezās pie Bonda.

      – Dzirdēju, ka Aizsardzības ministrija un MI6 kurina tvaika katlus, posdamies pukšķināt uz Afganistānu un meklēt nekrietneļus dziļā nomalē. Mēs ar jums esam padarīti par neveikliem jaunākajiem brāļiem, kas palikuši aizmugurē un spiesti nodarboties ar šo Serbijas lietu. Taču dažkārt spēles iznākumu izšķir bandinieki, vai ne?

      Uz brīdi viņš piespieda degunam un mutei kabatlakatiņu. Bonds nevarēja atcerēties, kad pēdējoreiz būtu redzējis kādu, kas ir jaunāks par septiņdesmit gadiem un izmanto mutautiņu šādam žestam.

      – Esmu par jums dzirdējis, Bond… Džeims. Sauksim viens otru kristāmvārdos, norunāts? Mans uzvārds tikai samežģīs mēli. Tāds krusts man jānes. Tāpat kā amata nosaukums… direktora vietnieks lauka operāciju jautājumos.

      “Samērā neprasmīgi ieausts sarunā,” Bonds aši iedomājās.

      – Tātad, Pērsijs un Džeimss. Izklausās pēc komiķu dueta, kas uzstājas televīzijas šovos. Lai nu kā, esmu par tevi dzirdējis, Džeims. Tava meistarība ir izslavēta, un tas nebūt neesot pārspīlējums.

      “Ak kungs,” domās novaidējās Bonds, kura pacietība jau draudēja izsīkt. Pārtraucis šķietami nebeidzamo sarunas biedra monologu, viņš sīki un smalki izklāstīja notikumus Serbijā.

      Osborns-Smits uzmanīgi klausījās un šo to pierakstīja. Pēc tam viņš izstāstīja, kas noticis Lamanša šauruma šajā pusē, taču Bondam tas nebija nekas īpaši jauns. Pat liekot lietā par Novērotājiem dēvētās iespaidīgās MI5 A-nodaļas spējas, visām organizācijām izdevās apstiprināt vienīgi to, ka helikopters, kas veda Īru, bija nosēdies kādā vietā Londonas ziemeļaustrumos. Kopš tā laika nebija uztverti ne helikoptera izmēru un signatūru dati, ne arī citas tā pēdas.

      – Kāda ir mūsu stratēģija? – Osborns-Smits pavaicāja, lai gan tas izskanēja nevis kā jautājums, bet kā ievads gaidāmajam darbības izklāstam. – Kamēr Aizsardzības ministrija, MI6 un visi pārējie, kam nav slinkums, klīst pa tuksnesi, meklēdami masu iznīcināšanas afgāņus, es gribu visiem spēkiem pārmeklēt mūsu valsti, atrast šo Īru un Noasu, pārsiet viņiem krāšņas lentītes un atvest šurp.

      – Arestēt?

      – Pieņemsim, ka “aizturēt” ir veiksmīgāks vārds.

      – Patiesību sakot, es neesmu drošs, ka tā ir labākā pieeja, – Bonds uzmanīgi ieteicās.

      “Dieva dēļ, esiet diplomātisks saskarsmē ar vietējiem!”

      – Kālab ne? Mums nav laika novērot. – Osborna-Smita balsī varēja saklausīt vieglu svepstoņu. – Tikai nopratināt.

      – Uz spēles likts tūkstošiem dzīvību, tātad Īrs un Noass nestrādā vieni. Iespējams pat, ka viņi šajā hierarhijā ir tuvāk apakšgalam. Mums skaidri zināms vien par tikšanos Noasa birojā. Neviens nekad nav apgalvojis, ka viņš ir operācijas vadītājs. Un Īrs? Viņš ir tikai šāvējs. Savu arodu prot nevainojami, taču šajā operācijā ir melnstrādnieks. Es uzskatu, ka mums jānoskaidro operācijā iesaistītie cilvēki un pagaidām jāļauj viņiem darboties.

      Osborns-Smits pamāja ar galvu. – Bet tu, Džeims, neko nezini par manu pagātni, neesi lasījis manu biogrāfiju. – Smaids un pieglaimīgais tonis izgaisa. – Karjeras pirmsākumos es nodarbojos ar ieslodzīto pratināšanu. Ziemeļīrijā. Un Londonas Belmāršā. – Bēdīgi slavenajā Teroristu cietumā, kā to mēdza dēvēt. – Esmu pakarsējies arī Kubā, – OsbornsSmits turpināja. – Gvantanamo. Jā, gan, agrāk vai vēlāk ikviens mīļu prātu iesaistās ar mani sarunā, Džeims. Kad esmu kādu dažas dienas apstrādājis, viņš man atklāj adresi, kurā slēpjas brāļi, saproti? Vai dēli. Vai meitas. Jā, kad es palūdzu, cilvēki ir ar mieru runāt, turklāt ļoti pieklājīgi.

      Bonds negrasījās padoties. – Tomēr, ja Noasam ir partneri, kas uzzinās par viņa aizturēšanu, tie var pasteidzināt piektdienas plāna izpildi. Vai arī nozust, un mēs pazaudēsim visas pēdas. Pēc pusgada vai astoņiem mēnešiem, kad pēdas būs atdzisušas, viņi piepeši īstenos savu ieceri. Īrs noteikti ir paredzējis šādu pavērsienu, es par to nešaubos. – Osborns-Smits sarauca mīksto degunu, paužot nožēlu. – Redzi, ja mēs atrastos Kontinentā vai soļotu pa Sarkano laukumu, es ar lielu prieku sēdētu un noskatītos, uz kuru pusi tu iegriez bumbiņu, taču neaizmirsti, ka mēs atrodamies savā kriketa laukumā.

      Pletnes cirtiens, protams, bija nenovēršams. Bonds nolēma, ka strīdēties ir bezjēdzīgi. Šai švītīgajai marionetei bija dzelzs mugurkauls. Piedevām viņa rokās atradās absolūtā vara, arī iespēja atstādināt Bondu no lietas izmeklēšanas, ja vien iegribas.

      – Lai notiek pēc tava prāta, – Bonds laipnā balsī atteica. – Tātad pirmais solis ir viņus atrast. Parādīšu mūsu iegūtos pierādījumus.

      Viņš pasniedza krodziņa rēķinu un nokopēto zīmīti ar tekstu.

      Osborns-Smits, pieri raukdams, apskatīja kopijas. – Kādas ir tavas domas par šīm zīmītēm? – viņš apvaicājās.

      – Nekā saistoša, – Bonds atteica. – Krodziņš atrodas netālu no Kembridžas. Teksts ir visai mīklains.

      – Septiņpadsmitais marts? Vai tas būtu atgādinājums iegriezties darbnīcā?

      – Iespējams, – Bonds šaubu pilnā balsī novilka. – Es drīzāk domāju, ka tas ir šifrs. – Viņš pastūma sarunu biedra virzienā Fillijas atnesto MapQuest kartes izdruku. – Manuprāt, krodziņam nav nekādas nozīmes. Tas atrodas pie M11 autostrādes netālu no Vimpolas ceļa un ne ar ko sevišķu neizceļas, tuvumā nav izvietots nekas nozīmīgs. – Bonds pieskārās lapai. – Visticamāk, mēs šķiežam laiku. Taču papētīt derētu vienalga. Es varētu to uzņemties. Došos turp un izlūkošu Kembridžas apkaimi. Tu varētu aizgādāt zīmīti MI5 šifrēšanas analītiķiem un noskaidrot, ko par to saka viņu datori. Es lēšu, ka tieši zīmītē meklējama notikuma atslēga.

      – Tā arī izdarīšu. Tomēr, Džeims, ja neiebilsti, būtu labāk, ja uz krodziņu aizbrauktu es. Es to apkaimi pārzinu. Esmu studējis Kembridžā, Magdalēnas koledžā. – Karte un krodziņa rēķins līdz ar zīmītes kopiju nozuda OsbornaSmita portfelī. Pēc tam viņš izvilka citu papīra lapu. – Vai vari pasaukt to meiču?

      Bonds pacēla uzaci. – Kuru?

      – To jauno un glīto. СКАЧАТЬ