Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Es labprāt par to parunātu vēl, bet esmu parakstījusi konfidencialitātes līgumu.

      Kristjens nopūšas, mani vērodams, un viņa acis satumst. – Man gribas šo to izdarīt ar tavu aso mēli, – viņš nomurmina.

      Es spēji ievelku elpu, jo lieliski zinu, par ko viņš runā. – Tas ir nepieklājīgi. – Es mēģinu izklausīties satriekta, un man izdodas. Vai tiešām Kristjens nejūt robežas?

      Viņš uzjautrināts pasmīn, bet jau pēc mirkļa kļūst nopietns.

      – Šajos attēlos tu esi ļoti atbrīvota, Anastasija. Es tevi šādu redzu reti.

      Kā, lūdzu? Kristjens vienā mirklī pilnīgi mainījis sarunas noskaņu – no rotaļīgas uz nopietnu.

      Es piesarkusi pētu savus pirkstus. Viņš atliec manu galvu, un es strauji ieelpoju, juzdama viņa pieskārienu.

      – Man gribētos, lai esi tik atbrīvota arī kopā ar mani, – Kristjens nočukst. Viņa balsī vairs nav ne miņas no jautrības.

      Kaut kur dziļi manī atkal pamostas prieks. Tomēr es zinu, ka tas nav iespējams. Mums ir daudz problēmu.

      – Ja to vēlies, tev jāpārtrauc mani biedēt, – es atcērtu.

      – Tev jāmācās ar mani runāt un paskaidrot, kā jūties, – viņš nosaka, acīm kvēlojot.

      Es dziļi ievelku elpu. – Kristjen, tu gribēji, lai es esmu Pakļautā, un tieši tur slēpjas mūsu zemūdens akmens. Pašā vārda “pakļautā” definīcijā, ko tu man reiz sūtīji. – Es apklustu, cenzdamās atcerēties vārdus. – Ja nemaldos, sinonīmi ir “padevīga, pazemīga, rātna, pakļāvīga, klausīga”. Es nedrīkstēju uz tevi skatīties. Nedrīkstēju runāt, ja vien neesi to atļāvis. Ko citu tu gaidīji? – es dusmīga nošņācu.

      Kristjens sarauc pieri, un es turpinu: – Esot tev blakus, man vienmēr jāmulst. Tu negribi, lai tev iebilstu, bet pēc tam paud patiku pret manu “aso mēli”. Tu gribi pakļāvību, izņemot brīžus, kad to nevēlies, jo tevi māc kāre mani sodīt. Tev blakus es nekad nezinu, kā jārīkojas.

      Viņš samiedz acis. – Tu ļoti labi izskaidro problēmas būtību, Stīlas jaunkundze. Kā jau vienmēr. – Viņa balss ir salta kā ledus. – Iesim paēst.

      – Mēs ieradāmies tikai pirms pusstundas.

      – Tu redzēji fotogrāfijas un aprunājies ar zēnu.

      – Viņu sauc Hosē.

      – Tu aprunājies ar Hosē, kurš mūsu iepriekšējā tikšanās reizē mēģināja iebāzt mēli tev mutē, kad biji piedzērusies un negribīga, – viņš noskalda.

      – Viņš mani nekad nav piekāvis! – es atcērtu.

      Kristjens ar visu savu būtību izstaro sašutumu. – Tas bija sitiens zem jostasvietas, Anastasija, – viņš draudīgi nočukst.

      Es nobālu, un viņš izlaiž pirkstus caur matiem, tik tikko valdīdams dusmas. Arī manā skatienā pazib niknums.

      – Anastasija, es vedīšu tevi paēst. Tu izzūdi manu acu priekšā. Sameklē zēnu, atvadies no viņa.

      – Vai tiešām mēs nevaram palikt vēl nedaudz?

      – Nē. Ej. Tūlīt pat. Atvadies.

      Es saniknota uzlūkoju viņu, juzdama, kā uzmutuļo asinis. Sasodītais despots! Dusmas ir vērtīgas. Tās ir labākas nekā asaras.

      Novērsusies no Kristjena, es pārlaižu skatienu telpai, meklēdama Hosē. Viņš sarunājas ar vairākām jaunām sievietēm. Es dodos uz viņa pusi, attālinādamās no Kristjena. Vai tiešām man viņam jāklausa tikai tāpēc, ka viņš atveda mani šurp? Ko viņš iedomājas?

      Meitenes tver katru Hosē vārdu. Viena no viņām spēji ievelk elpu, kad viņām tuvojos, jo droši vien pazinusi mani pēc portretiem.

      – Hosē!

      – Sveika vēlreiz, Ana. Meitenes, atvainojiet! – Hosē viņām uzsmaida un apliek roku man apkārt, un mani pārņem uzjautrinājums, redzot, kā viņam izdodas atstāt iespaidu uz meitenēm.

      – Tu izskaties sadusmota, – viņš ieminas.

      – Man jāiet, – es sapīkusi nomurminu.

      – Tikai nupat taču atnāci.

      – Jā, bet Kristjenam jāatgriežas mājās. Fotogrāfijas ir lieliskas, Hosē, tu esi ļoti talantīgs.

      Viņš atplaukst platā smaidā. – Bija ļoti patīkami tevi satikt!

      Hosē ievelk mani ciešā lāča skāvienā, pagriezdams mani tā, ka es redzu Kristjenu zāles tālākajā malā. Viņš rauc pieri, un es apjaušu, ka vainojama mana atrašanās tik tuvu Hosē. Tāpēc, rīkodamās ļoti pārdomāti, es apviju rokas Hosē ap kaklu. Šķiet, ka Kristjens tūlīt aizrīsies. Viņa acīs gail slepkavnieciskas dusmas, un viņš nesteidzīgi tuvojas mums.

      – Paldies, ka brīdināji par maniem portretiem, – es nomurminu.

      – Ak jā, atvaino, man vajadzēja tev pateikt iepriekš. Vai tev patika?

      – Nu… nezinu, – es godīgi atzīstos. Viņa jautājums mani uz mirkli izsitis no līdzsvara.

      – Visi portreti ir pārdoti, tātad kādam tie patika. Vai nav lieliski? Tu būsi plakātu meitene! – Hosē apskauj mani vēl ciešāk, un Kristjens nostājas mums blakus, acīm šķiļot zibeņus. Paldies Dievam, Hosē to neredz.

      Viņš palaiž mani vaļā. – Nepazūdi vairs uz tik ilgu laiku, Ana. Labvakar, Greja kungs!

      – Fotogrāfijas ir lieliskas, Rodrigesa kungs. – Kristjena balsī skan salta pieklājība. – Man ļoti žēl, ka mēs nevaram palikt ilgāk, bet jāatgriežas Sietlā. Anastasija? – Viņš viegli uzsver vārdu “mēs” un satver manu roku.

      – Atā, Hosē! Vēlreiz apsveicu. – Aši noskūpstījusi viņu uz vaiga, es pagriežos, un Kristjens jau velk mani prom. Zinu, ka viņš niknumā vārās, bet arī es neesmu īpaši labvēlīgi noskaņota.

      Kad esam uz ielas, Kristjens aši palūkojas uz abām pusēm, izvēlas kreiso virzienu un piepeši ierauj mani sānielā. Es attopos piespiesta pie sienas. Viņš satver manu seju abās plaukstās, līdz esmu spiesta ielūkoties viņa acīs, kurās gail apņēmība.

      Es spēji ievelku elpu, un Kristjena lūpas strauji tuvojas manējām. Viņš nesaudzīgi skūpsta mani. Mūsu zobi viegli sasitas kopā, bet jau nākamajā mirklī viņa mēle ielaužas manā mutē.

      Iekāre uzliesmo viscaur manī kā ugunsgrēks, un es atbildu uz skūpstu tikpat dedzīgi kā Kristjens. Mani pirksti ievijas viņa matos, un es spēcīgi pavelku tos. No viņa rīkles plūst dobjš, seksīgs vaids, kas atbalsojas manī, un viņš virza roku lejup, līdz maniem augšstilbiem, pirkstiem iespiežoties miesā zem plūmju krāsas kleitas.

      Es СКАЧАТЬ