Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ saimnieku, neko neatklādams.

      – Deviņos? – Kristjens precizē.

      – Jā, kungs.

      Kristjens pamāj, pagriežas un caur divviru durvīm ieved mani milzīgā vestibilā. Es izbaudu sajūtu, ko manī rada viņa garie, prasmīgie pirksti, kas apvijušies ap manu plaukstu. Atgriezusies jau sen pazīstamā pievilkšanās, un es atkal esmu Ikars, ko vilina Kristjena saule. Jau esmu apdedzinājusies, bet atgriežos.

      Kad nostājamies pie lifta, viņš nospiež izsaukuma pogu. Es bikli uzmetu skatienu viņam un ieraugu mīklainu, tik tikko manāmu smaidu viņa lūpās. Durvis atveras, viņš palaiž manu roku vaļā un ar mājienu liek man iet iekšā.

      Durvis aizveras, un es uzdrošinos vēlreiz palūkoties uz Kristjenu. Viņš paskatās uz mani, un starp mums atkal sprēgā dzirksteles. Tās ir gandrīz sataustāmas un velk mūs abus tuvāk vienu pie otra.

      – Ak vai, – es izdvešu, izbaudīdama šo dzīvniecisko, fizisko pievilkšanās spēku.

      – Jā, es arī to jūtu, – viņš piekrīt, cieši vērodams mani dūmakainām acīm.

      Manos cirkšņos uzliesmo kvēlas iekāres uguns. Kristjens satver manu roku un ar īkšķi noglāsta pirkstu kauliņus, un visi mani pavēderes muskuļi saldkaisli saraujas.

      Kā viņš vēl joprojām spēj to panākt?

      – Lūdzu, nekod apakšlūpā, Anastasija, – Kristjens nočukst.

      Es paceļu skatienu, atbrīvodama lūpu. Mani pārņem kaisle. Es vēlos Kristjenu tepat, tagad, liftā. Kā gan iespējams viņu negribēt?

      – Tu zini, ko tas ar mani dara, – viņš nomurmina.

      Es vēl joprojām atstāju uz viņu iespaidu. Mana iekšējā dieviete pamostas no savas nīgrās snaudas piecu dienu garumā.

      Durvis piepeši atveras, laužot burvestību, un mēs esam uz jumta. Pūš vējš, un man salst, kaut gan mugurā ir melnā žakete. Kristjens apliek rokas man apkārt, pievilkdams mani sev pie sāniem, un mēs steidzamies pie helikoptera, kam lēni griežas propelleru lāpstiņas.

      No kabīnes izlec gaišmatains gara auguma vīrietis ar stūrainu žokli, ģērbies tumšā uzvalkā. Viņš zemu pieliecas un skrien mums pretī. Sarokojies ar Kristjenu, viņš cenšas pārkliegt helikoptera radīto troksni.

      – Viss gatavs, kungs. Aparāts ir jūsu rīcībā!

      – Vai viss pārbaudīts?

      – Jā, kungs.

      – Un jūs ieradīsieties pusdeviņos?

      – Jā.

      – Teilors gaida jūs pie parādes durvīm.

      – Pateicos, Greja kungs. Lai jums drošs ceļš līdz Portlendai. Kundze! – Viņš piesviež pirkstus pie deniņiem, man salutēdams. Kristjens pamāj, mani neatlaizdams, un pieliecies ved mani pie lidaparāta durvīm.

      Kad esam iekāpuši, viņš mani stingri iesprādzē siksnās, savilkdams tās ļoti cieši. Uzmetis man daudznozīmīgu skatienu, viņš noslēpumaini smaida.

      – Šādi tu paliksi savā vietā, – Kristjens nomurmina. – Jāatzīst, ka man patīk šīs siksnas. Nepieskaries nekam.

      Es pietvīkstu koši sarkana, un viņš ar vienu pirkstu noglāsta man vaigu, pirms pasniedz austiņas. Arī es gribētu tev pieskarties, bet tu to nepieļauj. Es saraucu pieri. Turklāt viņš savilcis siksnas tik cieši, ka es tik tikko spēju pakustēties.

      Kristjens apsēžas un savelk drošības jostas ap sevi un sāk visas pārbaudes, kas jāveic pirms lidojuma. Viņš ir neticami prasmīgs, un tas mani vilina. Uzlicis austiņas, viņš nospiež slēdzi, un lāpstiņas sāk griezties ātrāk, skanot apdullinošai rēkoņai.

      Viņš uzmet skatienu man. – Vai esi gatava, mazā? – austiņās iečerkstas viņa balss.

      – Jā.

      Kristjena sejā atplaukst zēnisks smaids. Sen neesmu to redzējusi.

      – Sietlas torni, runā Čārlijs Tango, gatavs pacelties no viesnīcas “Atbalss” ceļā uz Portlendu caur Portlendas lidostu. Lūdzu apstiprināt, beidzu.

      Austiņās atskan gaisa satiksmes dispečera balss, kas dod norādījumus.

      – Sapratu, torni, Čārlijs Tango gatavs, beidzu. – Kristjens nospiež divus slēdžus, satver sviru, un helikopters nesteidzīgi, līgani paceļas pretī tumstošām debesīm.

      Es jūtu vēderu sažņaudzamies un vēroju, kā Sietla attālinās. Šeit ir daudz, ko redzēt.

      – Reiz mēs dzināmies pakaļ ausmai, Anastasija, bet tagad lidojam pretī krēslai, – Kristjens nosaka. Es pagriežos un izbrīnīta uzlūkoju viņu.

      Ko tas nozīmē? Kā viņš spēj pateikt kaut ko tik romantisku? Kristjens pasmaida, un arī es nespēju apvaldīt kautru smaidu.

      – Šoreiz arī skats būs labāks, jo saules ir vairāk, – viņš piebilst.

      Pēdējā reizē, kad lidojām uz Sietlu, bija tumšs, bet šoreiz mums paveras brīnišķīga, pārpasaulīga ainava. Mēs ceļamies arvien augstāk starp lielākajām ēkām.

      – Lūk, tur ir Eskala. – Viņš norāda uz priekšu. – Tas ir Boeing, un tālāk slejas Space Needle tornis.

      Es pieliecu galvu. – Nekad neesmu tur bijusi.

      – Gan jau es tevi aizvedīšu vakariņās.

      – Mēs esam šķīrušies, Kristjen.

      – Zinu. Bet tas man neliedz tevi pabarot. – Viņš uzmet man pārmetuma pilnu skatienu.

      Es papurinu galvu un nospriežu, ka prātīgāk ir viņu nekaitināt. – Šeit ir ļoti skaisti, pateicos.

      – Iespaidīgi, vai ne?

      – Iespaidīgi, ka tu proti vadīt helikopteru.

      – Vai glaimo man, Stīlas jaunkundze? Man piemīt daudzi talanti.

      – Tas man ir ļoti labi zināms, Greja kungs.

      Viņš pagriežas un pasmīkņā, un es pirmo reizi piecu dienu laikā jūtos nedaudz mierīgāka. Varbūt nebūs nemaz tik slikti.

      – Kā tev klājas jaunajā darbā?

      – Labi, pateicos. Interesanti.

      – Kāds ir tavs priekšnieks?

      – Normāls. – Es nevaru teikt Kristjenam, ka Džeka klātbūtnē jūtos neomulīgi.

      – Kas tevi nomāc? – viņš jautā, mani vērodams.

      – Neņemot vērā acīmredzamo? Nekas.

СКАЧАТЬ