Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ar izstādi. – Mana balss nodreb, jo es redzu raizes viņa pazīstamajā sejā, tomēr man jāsavaldās.

      – Kā tu šeit nokļuvi? – Hosē jautā.

      – Mani atveda Kristjens, – es bažīgi atzīstos.

      – Ak tā! – Hosē nedaudz sagumst un palaiž mani vaļā. – Kur viņš ir? – Mans draugs šķiet sadrūmis.

      – Tur. Nes mums dzērienus. – Es pamāju Kristjena virzienā un ieraugu, ka viņš apmainās laipnībām ar kādu rindā sev blakus. Kristjens paceļ galvu, un mūsu skatieni sastopas. Un šajā īsajā mirklī es jūtos kā paralizēta, lūkodamās uz neticami izskatīgo vīrieti, kurš mani vēro ar neizskaidrojamu izjūtu pilnām acīm. Tās ir kvēlas un gluži vai ieurbjas manī, un mēs neredzam neko citu, tikai viens otru.

      Jēziņ… Šis skaistais vīrietis vēlas mani atgūt, un kaut kur dziļi manī mostas brīnumains prieks, kas lēni uzplaukst kā pirmais zieds saullēktā.

      – Ana! – Hosē ierunājas, un es atgriežos tagadnē. – Es ļoti priecājos, ka atnāci… bet man vajadzētu tevi brīdināt…

      Mūs pārtrauc jau iepriekš satiktā sieviete ar īsajiem matiem un sarkano lūpu krāsu. – Hosē, ar tevi grib runāt žurnāliste no Portlendas avīzes. Nāc nu! – Viņa pieklājīgi uzsmaida man.

      – Vai nav lieliski? Esmu slavens! – Hosē priecājas, un es viņam uzsmaidu. Viņš ir tik laimīgs! – Tiksimies vēlāk, Ana. – Viņš noskūpsta mani uz vaiga, un es nolūkojos, kā viņš pieiet pie jaunas sievietes, kurai blakus stāv garš, kalsns fotogrāfs.

      Hosē fotogrāfijas ir visur, un dažas pat nodrukātas uz milzīgiem audekliem. Tās ir gan melnbaltas, gan krāsainas. Daudzām ainavām piemīt trausls, pārpasaulīgs skaistums. Viena uzņemta netālu no Vankūveras ezera pievakarē. Stingajā ūdenī spoguļojas sārti mākoņi. Es uz mirkli nokļūstu šajā mierpilnajā pasaulē. Skats ir elpu aizraujošs.

      Kristjens nostājas man blakus un pasniedz baltvīna glāzi.

      – Vai tas ir pietiekami labs? – Mana balss jau izklausās normāla.

      Viņš uzmet man jautājošu skatienu.

      – Vīns.

      – Nē. Šādos pasākumos tas parasti ir slikts. Zēns ir talantīgs, vai ne? – Kristjens apbrīno ezera fotogrāfiju.

      – Kā tev šķiet, kāpēc es lūdzu viņam nofotografēt tevi? – Manā balsī ieskanas lepnums, un Kristjens pārmaiņus bezkaislīgi uzlūko attēlu un mani.

      – Kristjen Grej? – Viņam tuvojas Portlendas avīzes fotogrāfs. – Vai drīkstu jūs nofotografēt?

      – Protams. – Kristjens slēpj savu neapmierinātību. Es atkāpjos, bet viņš satver mani aiz rokas un pierauj sev blakus. Fotogrāfs lūkojas uz mums abiem, manāmi izbrīnīts.

      – Paldies, Greja kungs! – Viņš aši uzņem vairākus attēlus. – Kā jūs sauc, jaunkundze? – viņš vēršas pie manis.

      – Ana Stīla, – es atbildu.

      – Paldies, Stīlas jaunkundze. – Fotogrāfs aizsteidzas prom. – Es meklēju internetā attēlus, kuros tu būtu kopā ar sievietēm. Tādu nebija. Tāpēc Keita nosprieda, ka tev patīk vīrieši.

      Kristjens savelk lūpas smaidā. – Tas izskaidro, kāpēc uzdevi tik nepiedienīgu jautājumu. Nē, Anastasija, es nemēdzu doties kaut kur kopā ar sievietēm, izņemot tevi. Bet tev tas jau zināms. – Viņa balss ir klusa, bet to caurstrāvo patiesīgums.

      – Tātad tu neesi vedis savas, – es bažīgi pametu skatienu apkārt, pārliecinādamās, ka neviens neklausās, – pakļautās sabiedrībā?

      – Dažreiz. Bet ne uz randiņiem. Iepirkties un tamlīdzīgi. – Viņš parausta plecus, mani vērodams.

      Tātad viņš ar savām pakļautajām pavadījis laiku tikai sarkanajā moku kambarī un dzīvoklī. Nezinu, ko par to domāt.

      – Tu esi vienīgā, Anastasija, – viņš nočukst.

      Es piesarkusi pētu savus pirkstus. Jāatzīst, ka Kristjens savā ziņā tiešām nav pret mani vienaldzīgs.

      – Izskatās, ka tavam draugam vairāk patīk ainavas nekā portreti. Aplūkosim arī pārējo. – Viņš izstiepj roku, un es to satveru.

      Mēs paejam garām vēl dažām fotogrāfijām, un kāds apmeklētāju pāris plati uzsmaida man, it kā mēs būtu pazīstami. Droši vien tāpēc, ka esmu kopā ar Kristjenu. Jauns vīrietis neslēpti vēro mani. Dīvaini.

      Tiklīdz nogriežamies ap stūri, es saprotu, kāpēc saņēmu visus šos savādos skatienus. Pie tālākās sienas ir septiņi milzīgi portreti, un tajos esmu attēlota es.

      Sastinguma pārņemta, es skatos uz attēliem un jūtu asinis atplūstam no sejas. Fotogrāfijās es smejos, uzmetu lūpu, raucu pieri, esmu nopietna un jautra. Visas fotogrāfijas ir melnbalti tuvplāni.

      Velns un elle! Es atceros, ka Hosē mēdza niekoties ar kameru, kad viesojās pie mums vai kad es pildīju viņa autovadītājas un palīdzes pienākumus. Viņš fotografēja momentuzņēmumus – vismaz tā man šķita. Ne jau šos pārliecīgi vaļsirdīgos, slēptās kameras cienīgos attēlus.

      Kristjens kā apburts ilgi lūkojas uz visām fotogrāfijām pēc kārtas.

      – Šķiet, es neesmu vienīgais, – viņš mīklaini nomurmina, sakniebis lūpas.

      Velns! Izskatās, ka viņš dusmojas.

      – Atvaino, – viņš nosaka un, brīdi vērojis mani, aiziet pie reģistrācijas galdiņa.

      Kas noticis? Es nolūkojos, kā Kristjens aizrautīgi runā ar košās lūpu krāsas īpašnieci. Viņš izņem no kabatas maku un parāda kredītkarti.

      Ak vai! Viņš laikam nopircis kādu no attēliem.

      – Klau, tu esi mūza, vai ne? Fotogrāfijas ir lieliskas. – Mani izbiedē jauns vīrietis ar izspūrušiem, gaiši blondiem matiem. Es jūtu plaukstu skaram manu elkoni; Kristjens ir atgriezies.

      – Tev ir paveicies, – blondīns uzrunā Kristjenu, bet viņš tikai salti lūkojas uz jaunekli, pirms sadrūmis nomurmina: – Tieši tā, – un pavelk mani malā.

      – Vai tu nopirki kādu no fotogrāfijām?

      – Kādu? – Kristjens nicīgi iespurdzas, nenovērsdamies no attēliem.

      – Tu nopirki vairāk nekā vienu?

      Viņš paceļ acis pret griestiem. – Es nopirku visas, Anastasija. Negribu, lai kāds svešinieks tevi pēta savās mājās.

      Es tik tikko apvaldu smieklus. – Tu dod priekšroku iespējai pats skatīties uz mani, vai ne?

      Kristjens СКАЧАТЬ