Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ lenti?

      – Vai jūs remontējat māju? – Tiklīdz vārdi izskanējuši, es vēlos tos ņemt atpakaļ. Viņam noteikti ir darbinieki vai nolīgti strādnieki, kas ar to nodarbojas.

      – Nē, neremontēju, – Grejs atbild un pasmīn, un man rodas nelāga sajūta, ka viņš par mani smejas.

      Vai es esmu tik uzjautrinoša? Varbūt izskatos jocīga?

      – Lūdzu, šeit, – es apjukusi aicinu. – Maskēšanas lente atrodas dekoratīvo elementu plauktā.

      Viņš seko man un klusi jautā: – Vai jau sen šeit strādājat? – Viņa skatiens ir biedējoši ciešs, un es atkal piesarkstu. Sasodīts, kāpēc tas visu laiku notiek? Es jūtos kā četrpadsmit gadus vecs skuķis, neveikla un neiederīga. Skaties tikai uz priekšu, Stīla!

      – Četrus gadus, – es atbildu, kad esam nonākuši pie mērķa. Gribēdama novērst domas no vīrieša, es pieliecos un paņemu divu dažādu platumu maskēšanas lentes.

      – Es ņemšu šo, – Grejs klusi nosaka, rādīdams uz platāko, un es to pasniedzu viņam. Pavisam īsu mirkli mūsu pirksti saskaras, un atkal rodas sajūta, ka starp mums plūst strāva; tā izšaujas caur mani, it kā es būtu pieskārusies kailam vadam, un aiztraucas līdz kādai svešādai, neiepazītai vietai dziļi pavēderē. Es spēji ievelku elpu un izmisīgi cenšos atgūt līdzsvaru.

      – Vai gribat vēl kaut ko? – es aizelsusies izdvešu, un Grejs nedaudz iepleš acis.

      – Virvi. – Viņa balss ir tikpat aizsmakusi kā manējā.

      – Nāciet šurp. – Es pieliecu galvu, slēpdama kaistošos vaigus, un dodos uz plaukta pusi.

      – Kāda virve jums vajadzīga? Mēs piedāvājam sintētisko un dabisko šķiedru… pinumu… plastmasas kabeļus… – Es apklusu, ieraudzījusi, kā satumst viņa acis. Jēzus Marija!

      – Piecus jardus dabiskās šķiedras virves, lūdzu.

      Pirkstiem drebot, es nomēru prasīto, juzdama sev pievērstu Greja kvēlo skatienu. Es neuzdrošinos palūkoties uz viņu. Kāpēc es tā kautrējos? Izņēmusi no džinsu aizmugurējās kabatas salokāmo nazi, es pārgriežu virvi un kārtīgi saritinu to. Notiek brīnums, un man izdodas neiecirst sev pirkstā.

      – Vai bērnībā bijāt gaidu organizācijā? – viņš painteresējas, vīrišķīgajām lūpām uzjautrinājumā izliecoties. Neskaties uz viņa muti, Ana!

      – Nodarbības grupās nav manā gaumē, Greja kungs.

      Viņš sarauc uzaci.

      – Kas ir tavā gaumē, Anastasija? – viņš glāsmainā balsī jautā, un viņa lūpās atgriežas noslēpumainais smaids. Es uzlūkoju viņu, nespēdama parunāt, un mana zemapziņa izmisusi lūdzas, lai saglabāju mieru.

      – Grāmatas, – es nočukstu, kaut gan domās saucu: “Tu! Tu esi manā gaumē!” un dusmojos uz savu prātu, kas aizrāvies ar tik nesasniedzamiem sapņiem.

      – Kādas grāmatas? – Grejs pieliec galvu uz sāniem. Kāpēc tas viņu tā interesē?

      – Nu, pavisam parastas. Klasiskie romāni. Pārsvarā angļu literatūra.

      Apdomādams manu atbildi, viņš paberzē zodu ar garo rādītājpirkstu un īkšķi. Vai arī ļoti garlaikojas un cenšas to slēpt. Es kā apburta viņu vēroju, līdz atceros, ka vajadzētu mainīt tematu.

      – Vai jums vajadzīgs vēl kaut kas?

      – Nezinu. Ko jūs ieteiktu?

      Man nav ne jausmas, ko viņš vispār grasās darīt; kā es varētu kaut ko ieteikt?

      – Cilvēkam, kurš pats nodarbojas ar mājas remontu?

      Grejs pamāj, acīm uzjautrinājumā iedzirkstoties. Es piesarkstu, un mans skatiens aizmaldās pie viņa piegulošajiem džinsiem.

      – Kombinezonu, – es atbildu un jau nākamajā mirklī aptveru, ka vairs nekontrolēju to, kas nāk pār manām lūpām.

      Grejs sarauc uzaci.

      – Lai jūs nenotraipītu drēbes, – es paskaidroju, norādīdama uz viņa biksēm.

      – Es varētu tās novilkt, – viņš smīnēdams ierosina.

      – Emm… – Man atkal kaist vaigi. Es droši vien jau esmu tikpat sarkana kā Komunistiskās partijas manifests. Apklusti! Apklusti tūlīt pat!

      – Es nopirkšu kombinezonu. Negribu sabojāt savas dārgās drēbes, – Grejs uzjautrināts nosaka.

      Mani centieni padzīt no prāta ainu, kurā viņš stāv manā priekšā bez biksēm, ir neveiksmīgi.

      – Vai vēlaties vēl kaut ko? – es nopīkstu, pasniegdama viņam zilu kombinezonu.

      Grejs izliekas manu jautājumu nedzirdam.

      – Kā veicas ar rakstu avīzei?

      Beidzot viņš man pavaicājis kaut ko vienkāršu, bez slēptiem mājieniem un mulsinošas divdomības. Uz šo jautājumu es beidzot varu atbildēt un tveros pie tā kā slīcējs pie salmiņa.

      – Ar to nodarbojas Ketrīna, mana dzīvokļa biedrene. Viņa ir ļoti apmierināta, tikai bēdājas, ka pati nevarēja jūs intervēt. – Man rodas sajūta, ka esmu ievilkusi plaušās gaisu pēc ilgas slīkšanas. Beidzot normāls sarunas temats! – Vienīgais, kā Keitai trūkst, ir oriģinālas fotogrāfijas.

      – Kādi attēli viņai vajadzīgi?

      Hmm, šādu atbildi es nebiju gaidījusi. Es papurinu galvu, jo tiešām nezinu atbildi.

      – Nu, es esmu pieejams. Varbūt rīt…?

      – Jūs būtu ar mieru piedalīties foto sesijā? – Mana balss atkal kļuvusi spiedzīga. Ja man izdotos to panākt, Keita nokļūtu septītajās debesīs. Un tu atkal varēsi viņu satikt, pavedinoši čukst manas zemapziņas balss. Es ātri atvairu šo domu; tā ir tik muļķīga un neticama…

      – Keita būs sajūsmināta, ja vien atradīsim fotogrāfu. – Es tā priecājos, ka plati uzsmaidu Grejam. Viņš spēji paver lūpas, it kā ievilkdams elpu, un samirkšķina acis. Vienu sekundes simtdaļu viņš šķiet apjucis un nelaimīgs, un zeme nodreb man zem kājām, tektoniskajām plāksnēm mainot virzienu.

      Kristjens Grejs spēj būt arī apjucis.

      – Dodiet man ziņu par rītdienu. – Grejs izvelk maku no džinsu aizmugurējās kabatas. – Lūk, mana vizītkarte. Uz tās ir mobilā telefona numurs. Zvaniet pirms desmitiem rītā.

      – Labi. – Es turpinu smaidīt, iztēlodamās Keitas sajūsmas gaviles.

      – Ana!

      Otrā СКАЧАТЬ