Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tajā iederas viss šis? – Es ar plašu rokas žestu norādu uz istabu.

      – Tā ir daļa no motivācijas. Vienlaikus sods un apbalvojums.

      – Tātad tu gūsi baudu, uzspiežot man savu gribu.

      – Galvenais ir iegūt tavu uzticēšanos un cieņu, lai tu pakļautos manai gribai. Tava padevība man sniegs lielu baudu un pat prieku. Jo vairāk tu pakļausies, jo kvēlāks būs mans prieks – ļoti vienkārši.

      – Labi, un ko no tā iegūšu es?

      Kristjens parausta plecus, it kā atvainodamies.

      – Mani, – viņš vienkārši paskaidro.

      Ak vai.

      Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem, nenolaizdams skatienu no manis.

      – Tu neko nesaki, Anastasija, – viņš izmisis nomurmina. – Iesim atpakaļ, uz pirmo stāvu, kur es spēšu labāk koncentrēties. Es nevaru domāt, kamēr tu esi šeit. – Viņš sniedz man roku, un šoreiz es vilcinos, pirms to pieņemu.

      Keita teica, ka Kristjens ir bīstams, un viņai ir taisnība. Kā viņai izdevās nojaust? Kristjens ir bīstams manai veselībai, jo es zinu, ka piekritīšu. Un daļa no manis to nevēlas. Daļa no manis grib bēgt, skaļi kliedzot, pamest šo istabu un visu, ko tā simbolizē. Es neesmu tam gatava.

      – Anastasija, es tev nenodarīšu sāpes.

      Es zinu, ka viņš saka patiesību, un satveru Kristjena roku, ļaudamās, lai viņš izved mani ārā.

      – Ja piekritīsi, es vēlos tev parādīt vēl kaut ko. – Kristjens pagriežas pa labi no savas rotaļu istabas un soļo pa gaiteni. Mēs paejam garām vairākām durvīm, līdz sasniedzam pēdējās. Aiz tām plešas guļamistaba ar lielu divguļamo gultu, un viss ir balts – mēbeles, sienas, veļa. Telpa ir auksta un bezpersoniska, bet aiz stikla sienas redzams brīnišķīgs skats uz Sietlu.

      – Šī būs tava istaba. Varēsi to iekārtot pēc savas gaumes, ienest šeit visu, ko vien vēlies.

      – Mana istaba? Vai tu gribi, lai es pārceļos šurp? – Man neizdodas apslēpt šausmas balsī.

      – Ne jau uz visu laiku. Piemēram, no piektdienas vakara līdz svētdienai. Mums vajadzēs par to apspriesties, risināt pārrunas. Ja tu piekritīsi, – viņš klusi, nedroši piebilst.

      – Es gulētu šeit?

      – Jā.

      – Nevis pie tevis?

      – Nē, es tev jau teicu, ka ne ar vienu neguļu. Tikai ar tevi, kad esi piedzērusies līdz nemaņai, – viņš pārmetoši atgādina.

      Es sakniebju lūpas. Man ir grūti saprast, kā gan labsirdīgais, gādīgais Kristjens, kurš mani glāba no dzēruma un saudzīgi turēja, kamēr es vēmu uz puķēm, varētu būt tas pats briesmonis, kuram ir īpaša istaba, pilna ar pātagām un ķēdēm.

      – Kur tu guli?

      – Mana istaba ir pirmajā stāvā. Iesim, tu droši vien esi izsalkusi.

      – Dīvaini, bet mana ēstgriba ir zudusi, – es nīgri noņurdu.

      – Tev jāēd, Anastasija, – viņš mani norāj un ved atpakaļ uz milzīgo istabu pirmajā stāvā.

      Kad esmu tajā atgriezusies, mani pārņem neizsakāmas bažas. Es svārstos bezdibens malā, un man jāizlemj – lēkt vai nelēkt.

      – Anastasija, es lieliski apzinos, ka grasos iemest tevi ēnu pasaulē, un tāpēc gribu, lai tu ļoti labi visu apdomātu. Tev noteikti ir jautājumi, – Kristjens ieminas, palaidis vaļā manu roku. Viņš ieiet virtuves nodalījumā.

      Jā, bet ar ko lai sāku?

      – Tu parakstīji konfidencialitātes līgumu; jautā man visu, ko vien vēlies, un es atbildēšu.

      Es stāvu pie brokastu letes un vēroju, kā Kristjens izņem no ledusskapja šķīvi ar dažādiem sieriem, diviem lieliem zaļumu saišķiem un sarkanām vīnogām. Viņš noliek to uz letes un sāk griezt šķēlēs franču bageti.

      – Apsēdies. – Viņš norāda uz tabureti pie letes, un es paklausu. Ja piekritīšu Kristjena piedāvājumam, turpmāk man nāksies pie tā pierast. Galu galā viņš izturējies valdonīgi jau kopš mūsu pirmās tikšanās reizes.

      – Tu pieminēji dokumentus.

      – Jā.

      – Kādus?

      – Konfidencialitātes līgumu papildinās vienošanās, uzskaitot, ko mēs darīsim un ko nedarīsim. Man jāzina tavas robežas, un tev savukārt jāzina manējās. Šīs būtu abpusēji labprātīgas attiecības, Anastasija.

      – Kas notiks, ja es nepiekritīšu?

      – Tas būs tavs lēmums, – Kristjens piesardzīgi atbild.

      – Un mums nebūs nekādu attiecību?

      – Nē.

      – Kāpēc?

      – Šīs ir vienīgās attiecības, kas mani interesē.

      – Kāpēc?

      Kristjens parausta plecus. – Tāds nu es esmu.

      – Kā tu tāds kļuvi?

      – Kāpēc gan cilvēki vispār ir tādi, kādi ir? Uz to ir grūti atbildēt. Kāpēc dažiem garšo siers, bet citiem tas riebjas? Vai tev garšo siers? Mana saimniecības vadītāja, Džonsas kundze, atstāja šo izlasi vakariņām. – Kristjens izņem no skapīša divus lielus, baltus šķīvjus un vienu novieto man pretī.

      Mēs runājam par sieru…

      – Kādi ir tavi noteikumi, kam vajadzētu pakļauties?

      – Tie visi ir pierakstīti. Kad būsim paēduši, varēsim tos pārrunāt.

      Ēdiens. Kā lai piespiežu sevi norīt kaut kumosu?

      – Man tiešām negribas ēst, – es nočukstu.

      – Tu ēdīsi, – Kristjens mierīgi paziņo. Pavēlnieciskais Kristjens; nu viss ir skaidrs. – Vai gribēsi vēl glāzi vīna?

      – Jā, lūdzu.

      Viņš piepilda manu glāzi un apsēžas blakus. Es steidzīgi iemalkoju dzērienu.

      – Cienājies, Anastasija.

      Es noplūcu nelielu vīnogu zariņu. Ar to es tikšu galā. Kristjens samiedz acis.

      – Vai tu esi šāds jau sen? – es jautāju.

      – Jā.

СКАЧАТЬ