Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ierunājas, un es neapmierināta viņu uzlūkoju, bet viņš nepievērš tam uzmanību. – Tas, kas notika liftā… vairs neatkārtosies, ja vien nebūs iepriekš paredzēts.

      Viņš aptur mašīnu pie manas mājas. Tikai tagad es atskāršu, ka viņš nav jautājis manu adresi – tomēr to zina. Kaut gan Kristjens man atsūtīja grāmatas, tātad ir skaidrs, ka viņam mana dzīvesvieta nav noslēpums. Kā jau jebkuram gudram vajātājam, kurš prot izsekot mobilā telefona signālam un kuram pieder helikopters.

      Kāpēc viņš negrib mani skūpstīt? Es uzmetu lūpu, par to domājot. Neko nesaprotu. Viņam vajadzētu pieņemt citu uzvārdu – Mīklainais, nevis Grejs. Viņš izkāpj no mašīnas, viegliem, atsperīgiem soļiem apiet tai apkārt un atver manas durvis, kā jau īsts džentlmenis… izņemot dažus retus, bet ļoti vērtīgus mirkļus lifta kabīnē. Es nosarkstu, atcerēdamās viņa lūpu pieskārienu un to, kā es nevarēju viņam pieskarties. Man gribējās izlaist pirkstus caur Kristjena nekārtīgajiem, kuplajiem matiem, bet es nespēju pakustināt rokas.

      – Man patika tas, kas notika liftā, – es nomurminu, izkāpdama no mašīnas. Man šķiet, ka dzirdu Kristjenu spēji ievelkam elpu, tomēr izliekos neko nemanām un tuvojos savām durvīm.

      Keita un Eljots sēž pie mūsu ēdamgalda. Četrpadsmit tūkstošus dolāru vērtās grāmatas ir pazudušas. Paldies Dievam! Man ir kāds plāns saistībā ar tām. Keitas sejā plešas vēl nekad neredzēts smaids, un viņas mati ir valdzinoši sajaukti. Kristjens man seko, un Keita samiedz acis, kaut gan viņas smaids vēl joprojām liecina par lieliski pavadīto laiku naktī.

      – Sveika, Ana! – Viņa pielec kājās un mani apskauj, bet pēc tam tur mani izstieptas rokas attālumā, vērīgi pētīdama. Saraukusi pieri, viņa pievēršas Kristjenam.

      – Labrīt, Kristjen, – viņa nosaka, un viņas balsī ieskanas tik tikko jaušams naidīgums.

      – Kevanas jaunkundze, – viņš stīvi atņem sveicienu.

      – Viņas vārds ir Keita, Kristjen, – Eljots noņurd.

      – Keita. – Kristjens pieklājīgi pamāj un uzmet pārmetuma pilnu skatienu Eljotam, kurš pavīpsnā un pieceļas, lai mani apskautu.

      – Čau, Ana. – Viņš smaida, zilajām acīm mirdzot, un man viņš nekavējoties iepatīkas. Eljots acīmredzami nelīdzinās Kristjenam, bet viņi galu galā nav miesīgie brāļi.

      – Čau, Eljot, – es smaidīdama atbildu.

      – Eljot, mums jāiet, – Kristjens atgādina.

      – Labi, labi. – Viņš pievēršas Keitai, ievelk viņu savās skavās un velta manai draudzenei ilgu, kaislīgu skūpstu.

      Jēziņ, sameklējiet taču sev kādu istabu, es apjukusi nodomāju, pētīdama kurpju purngalus. Kad palūkojos uz Kristjenu, es atklāju, ka viņš cieši vēro mani, un samiedzu acis. Kāpēc tu mani nevari tā skūpstīt? Eljots pieliec Keitu, neatraujoties no viņas lūpām, un viņas mati skar zemi.

      – Uz redzi, mazā. – Viņš plati smaida, un Keita gluži vienkārši izkūst. Nekad vēl neesmu kaut ko tādu redzējusi, un prātā nāk vārdi “pakļāvīga” un “padevīga”. Pakļāvīga Keita. Mjā, Eljots noteikti ir izcils mīlnieks. Kristjens paceļ acis pret griestiem un uzlūko mani; viņa sejas izteiksme, kā parasti, ir bezkaislīga, kaut gan man šķiet, ka pamanu nelielu uzjautrinājumu. No manas zirgastes izlauzusies matu šķipsna, un viņš to atglauž man aiz auss. Es ievelku elpu, sajuzdama Kristjena pieskārienu, un viegli atbalstu galvu pret viņa plaukstu. Viņa skatiens atmaigst, un viņš pārlaiž īkšķi pār manu apakšlūpu. Es jūtu asinis uzbangojam. Un jau nākamajā mirklī – pārāk ātri! – Kristjens atrauj roku.

      – Uz redzi, mazā, – viņš nomurmina, un es iesmejos, jo tas tik ļoti nelīdzinās viņam. Bet, kaut gan es zinu, ka Kristjens joko, mīļvārdiņš tik un tā iekustina kaut ko dziļi manī.

      – Es tev atbraukšu pakaļ astoņos. – Viņš pagriežas, atver dzīvokļa durvis un iziet ārā. Eljots viņam seko, bet pagriežas un sūta Keitai gaisa skūpstu, un es jūtu sirdī ieduramies greizsirdības dzēlienu.

      – Nu, vai tev kaut kas bija? – Keita jautā, kamēr stāvam pie durvīm un vērojam abus vīriešus iekāpjam mašīnā un aizbraucam. Viņas balsī dzirdama sveloša ziņkāre.

      – Nē, – es aizkaitināta atcērtu, gribēdama jau saknē iznīdēt visus jautājumus. Mēs atgriežamies dzīvoklī. – Toties tev gan bija. – Nespēju apvaldīt savu skaudību. Keitai vienmēr izdodas savaldzināt vīriešus. Viņa ir neatvairāma, skaista, kārdinoša, asprātīga, tieša… Un tās visas ir īpašības, kuru man trūkst. Bet viņas platais smaids ir tik starojošs, ka nav iespējams neatmaigt.

      – Šovakar mēs tiksimies atkal. – Viņa sasit plaukstas un brīdi palēkā gluži kā bērns. Keitas acis laimē mirdz, un es priecājos par viņu. Laimīga Keita… Tas būs interesanti.

      – Kristjens šovakar vedīs mani uz Sietlu.

      – Sietlu?

      – Jā.

      – Varbūt kaut kas notiks tur.

      – Es ļoti ceru.

      – Tātad tev viņš patīk?

      – Jā.

      – Pietiekami, lai…?

      – Jā.

      Keita sarauc uzacis.

      – Apbrīnojami! Ana Stīla beidzot aizrāvusies ar kādu vīrieti, un tas ir Kristjens Grejs, glītais, seksīgais miljardieris.

      – Jā, pats galvenais ir nauda, – es smīnēdama attraucu, un mēs abas skaļi iespurdzamies.

      – Vai tev mugurā ir kaut kas jauns? – Keita painteresējas, un es viņai atklāju visus sīkumus par nakts notikumiem.

      – Klau, vai Grejs tevi jau noskūpstījis? – viņa jautā, vārīdama kafiju.

      Es piesarkstu. – Vienu reizi.

      – Vienu! – viņa nicīgi iesaucas.

      Es nokaunējusies pamāju. – Kristjens ir ļoti atturīgs.

      Keita sarauc pieri. – Dīvaini.

      – Vairāk nekā dīvaini.

      – Mums jāparūpējas, lai šovakar tu būtu gluži vienkārši neatvairāma, – draudzene apņēmīgi paziņo.

      Ak nē... Izklausās, ka viņai padomā kaut kas laikietilpīgs, pazemojošs un sāpīgs.

      – Pēc stundas man jābūt darbā.

      – Gan jau es kaut ko paspēšu. Nāc šurp! – Keita satver mani aiz rokas un ievelk vannasistabā.

**

      Veikalā stundas izstiepjas garas jo garas, kaut gan mums ir daudz darba. Sākusies vasaras СКАЧАТЬ