Greja piecdesmit nokrāsas. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Nezinu, kāpēc tā, bet viņa Kristjenam neuzticas. Varbūt tāpēc, ka viņš ir tik stīvs un atturīgs. Keita nevarēja paskaidrot, kas viņai nepatika, bet es apsolīju nosūtīt īsziņu, tiklīdz būšu ieradusies Sietlā. Neesmu viņai pateikusi par helikopteru; viņu pārņemtu panika.

      Man jādomā arī par Hosē. Viņš atstājis trīs ziņas un septiņus neatbildētus zvanus manā telefonā, turklāt divas reizes zvanījis arī uz mājām. Keita uz jautājumiem par mani atbildējusi ļoti izvairīgi, un viņš noteikti jūt, ka draudzene mani piesedz. Bet es esmu nolēmusi, ka ļaušu viņam pamocīties. Dusmas vēl nav pagaisušas.

      Kristjens pieminēja kaut kādus dokumentus, un es nezinu, vai tas bija joks vai arī man tiešām vajadzēs kaut ko parakstīt. Minējumi ir kaitinoši. Turklāt visu vēl papildina mans gaidpilnais satraukums un bailes. Šī būs liktenīgā nakts! Vai tiešām beidzot esmu tam gatava? Erotiskā dieviete, kas slēpjas katrā sievietē, arī manī, pārmetoši iespurdzas. Viņa tam bijusi gatava jau vairākus gadus, un attiecībā uz Kristjenu Greju viņa ir ar mieru uz visu, bet es tik un tā nesaprotu, ko viņš saskata manī, pelēcīgajā Anā Stīlā… Nesaprotu.

      Protams, Kristjens ierodas tieši norunātajā laikā un jau gaida mani, kad izeju no veikala. Viņš izkāpj no mašīnas, lai atvērtu man durvis, un sirsnīgi smaida.

      – Labvakar, Stīlas jaunkundze, – viņš mani sveicina.

      – Greja kungs. – Es pieklājīgi pamāju, iekāpdama aizmugurējā sēdeklī. Teilors sēž pie stūres. Es sveicinu arī viņu, un viņš ļoti formāli man atbild. Kristjens apsēžas man blakus un satver manu roku, to saudzīgi saspiezdams, un es jūtu viņa pieskārienu izskrienam caur visu miesu.

      – Kā klājās darbā? – viņš jautā.

      – Tas bija ļoti ilgs, – es atbildu balsī, kas ir aizsmakusi, pārāk dobja un iekāres pilna.

      – Jā, arī man šī bija gara diena.

      – Ar ko tu nodarbojies? – es jautāju.

      – Devos pārgājienā kopā ar Eljotu. – Kristjena īkšķis glāsta manus pirkstu kauliņus, slīdot turp un atpakaļ, un mana sirds brīdi apstājas. Es elpoju straujāk. Kā viņam tas izdodas? Viņš pieskaras pavisam niecīgam manas ādas laukumam, bet mani hormoni jau sarīko īstu viesuļvētru.

      Brauciens līdz helikoptera novietnei ir īss. Es prātoju, kur gan varētu būt šis izslavētais aparāts. Mēs atrodamies biezi apbūvētā pilsētas daļā, un pat man zināms, ka helikopteriem nepieciešams daudz vietas, lai paceltos gaisā un nolaistos. Teilors aptur mašīnu, izkāpj no tās un atver man durvis. Jau pēc mirkļa Kristjens nostājas blakus un atkal satver manu roku.

      – Vai esi gatava? – viņš jautā. Es pamāju un jau gribu piebilst: “Visam,” tomēr nespēju parunāt, jo esmu pārāk satraukta.

      – Teilor. – Kristjens pamāj šoferim, un mēs ieejam ēkā, tuvodamies liftiem. Lifts! Atgriežas atmiņas par rīta skūpstu. Visu dienu neesmu domājusi ne par ko citu, gremdēdamās sapņos pie veikala kases. Kleitona kungam divas reizes nācās skaļi saukt manu vārdu, lai es atgrieztos realitātē. Kristjens lūkojas uz mani no augšas, savilcis lūpas vieglā smaidā. Ha! Arī viņš domā par liftu.

      – Tikai trīs stāvi, – viņš vīpsnādams nosaka, acīm uzjautrinājumā iemirdzoties. Viņš laikam prot lasīt domas. Jocīgi. Kad iekāpjam lifta kabīnē, es cenšos izlikties vienaldzīga. Durvis aizveras, un atgriežas savādais, elektrizētais pievilkšanās spēks, kas dzirksteļo starp mums, paverdzinot mani. Es aizveru acis, veltīgi mēģinādama to ignorēt. Kristjens saspiež manu roku ciešāk, un pēc piecām sekundēm durvis atveras, atklājot ēkas jumtu. Un tur jau mūs gaida balts helikopters, uz kura sāniem ar ziliem burtiem uzrakstīts Grey Enterprises Holdings, Inc., ko papildina kompānijas emblēma. Vai tā nav kompānijas līdzekļu izmantošana privātām vajadzībām?

      Kristjens pieved mani pie neliela kabineta, kurā pie galda sēž večuks.

      – Lūk, jūsu lidojuma plāns, Greja kungs. Visas pārbaudes ir veiktas. Helikopters ir gatavs un gaida jūs, kungs.

      – Pateicos, Džo. – Kristjens sirsnīgi pasmaida.

      Oho, kāds ir izpelnījies pieklājīgu attieksmi no paša Kristjena Greja puses! Varbūt viņš nemaz nav kompānijas darbinieks. Es uzmetu večukam apbrīnas pilnu skatienu.

      – Nāc, – Kristjens mani aicina, un mēs tuvojamies helikopteram. Tas ir daudz lielāks, nekā šķita no tālienes. Biju domājusi, ka tajā būs tikai divas vietas, tomēr saskaitu vismaz septiņas. Kristjens atver durvis un virza mani uz vienu no sēdekļiem pašā priekšā.

      – Sēdi un neko neaiztiec! – viņš pavēl, iekāpdams aiz manis, un aizcērt durvis. Es priecājos, ka jumts ir labi apgaismots, citādi es neko nesaskatītu šaurajā pilota kabīnē. Kad esmu iekārtojusies sev piešķirtajā sēdeklī, Kristjens pieliecas man blakus, lai aizsprādzētu siksnas. Tās visas ir pievienotas vienai centrālajai sprādzei. Viņš savelk abas augšējas siksnas tā, ka es tik tikko spēju pakustēties. Viņš ir ļoti tuvu man un pilnīgi iegremdējies darbā. Ja vien es varētu paliekties uz priekšu, mans deguns ieslīgtu viņa matos. Kristjens smaržo tīri, patīkami, debešķīgi, bet esmu droši iesprādzēta sēdeklī un praktiski nekustīga. Viņš paceļ galvu un pasmaida, it kā priecādamies par kādu tikai sev zināmu joku, un viņa acis iegailas. Tik kārdinoši tuvu… Viņš nedaudz pavelk vienu no augšējām siksnām, un es aizturu elpu.

      – Tu nekur neaizbēgsi, – Kristjens nočukst. – Elpo, Anastasija, – viņš klusi piebilst, un viņa garie pirksti noglāsta manu vaigu, slīdot līdz zodam, ko viņš satver starp īkšķi un rādītājpirkstu. Paliecies uz priekšu, viņš uzspiež manām lūpām ātru, šķīstu skūpstu, un man noreibst galva, bet pavēderes muskuļi saspringst, atsaucoties uz viņa mutes kairinošo, negaidīto pieskārienu.

      – Man patīk šīs siksnas, – viņš tik tikko dzirdami nosaka.

      Ko tas nozīmē?

      Kristjens apsēžas man blakus un piesprādzējas, bet pēc tam ilgstoši pārbauda dažādus aparātus, nospiež slēdžus un pogas, ko izvēlas no prātam neaptveramā klāsta uz paneļa. Sīkas gaismiņas mirgo un zib uz neskaitāmām ciparnīcām, līdz iedegas paneļa apgaismojums.

      – Uzliec austiņas! – viņš pavēl, norādīdams uz tām. Es paklausu, un sāk darboties motora lāpstiņas. Troksnis ir apdullinošs. Arī Kristjens uzliek austiņas un turpina darboties ar slēdžiem.

      – Es tikai veicu pārbaudes pirms lidojuma, – man ausīs ieskanas Kristjena balss. Es pagriežos un viņam uzsmaidu.

      – Vai zini, ko dari? – es painteresējos, un viņš atbild uz smaidu.

      – Esmu pilots ar četru gadu pieredzi, Anastasija. Kopā ar mani esi pilnīgā drošībā. – Viņa smaidā pazib kaut kas plēsīgs. – Kamēr esam gaisā, – viņš piebilst un piemiedz man ar aci.

      Kristjens Grejs prot piemiegt ar aci!

      – Vai esi gatava?

      Es pamāju.

      Kristjens СКАЧАТЬ