Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kundze nozuda durvīs, kas veda uz virtuvi.

      Lavinija uzmeta Tobiasam piktu skatienu. Viņš nelikās par to ne zinis un veltīja visu uzmanību olām un kartupeļiem.

      – Lūdzu, nezodziet manus darbiniekus, ser! – viņa teica.

      Emelīna ielūkojās pie ņiebura piestiprinātajā pulkstenī un demonstratīvi iesaucās.

      – Vai, cik vēls! Man nu jādodas. – Viņa salocīja salveti un piecēlās. – Jāiet ģērbties. Drīz ieradīsies Prisila ar māti. Es apsolīju, ka mēs šorīt kopā dosimies iepirkties.

      – Emelīna, pagaidi! – Lavinija meiteni apturēja. – Runājot par karjeru…

      – Parunāsim par to vēlāk. – Emelīna piegāja pie durvīm un līksmi pamāja. – Man jāsteidzas, citādi Vortema kundzei būs jāgaida.

      Viņa nozuda gaitenī, pirms Lavinija paguva strīdēties pretī.

      Ēdamistabā iestājās klusums.

      Tā kā citu sarunas biedru nebija, Lavinija pievērsās Tobiasam. Viņa pastūma šķīvi malā, sakrustoja rokas un atbalstīja tās uz galda.

      – Entonija vēlme sekot tavās pēdās pavisam noteikti ir atstājusi nelabvēlīgu iespaidu uz Emelīnu.

      Tobiass nolika nazi un dakšiņu un paraudzījās uz sievieti. Viņa skatienā vairs nebija ne miņas no uzjautrinājuma, tas bija nopietns un vēstīja par līdzjūtību un sapratni.

      – Tici vai nē, Lavinij, es saprotu tavas bažas labāk, nekā spēj iedomāties. Es negribu, lai Entonijs kļūst par izmeklētāju, tāpat kā tu nenovēli šo karjeru Emelīnai.

      – Kā vest viņus pie prāta?

      – Man nav ne jausmas. – Tobiass iedzēra malku kafijas. – Un es strauji nonāku pie secinājuma, ka esam bezspēcīgi. Mēs varam viņiem palīdzēt, bet nevaram viņus kontrolēt.

      – Tas ir šausmīgi. Vienkārši šausmīgi. Ja Emelīna nebūs piesardzīga, viņa izpostīs savu dzīvi.

      – Lavinij, tu pārspīlē. Iespējams, tev nepatīk notiekošais, bet nav iemesla kļūt dramatiskai. Tā nav nekāda traģēdija!

      – Es tev nepiekrītu. Es cerēju, ka Emelīnai būs droša dzīve savā mājā kopā ar mīlošu vīru, kurš viņu materiāli nodrošinās. Nevienu augstākās sabiedrības džentlmeni neinteresē sieviete, kura strādā izmeklēšanas sfērā.

      Tobiass vēroja viņu ar noslēpumainu skatienu.

      – Vai arī tu sapņo par šādu ērtu laulību?

      Negaidītais jautājums Laviniju satrieca. Viņa nezināja, ko atbildēt.

      – Nē, protams, – Lavinija visbeidzot izgrūda, – es nemaz negribu precēties vēlreiz.

      – Vai tu mīlēji savu pirmo vīru tik ļoti, ka negribi pat domāt par atkārtotām laulībām?

      Laviniju piepeši pārņēma panika. Tas bija patiešām bīstams sarunas temats. Viņa negribēja par to runāt, jo sarunā neizbēgami tiktu pieminētas Tobiasa jūtas pret sievu, kura mira dzemdībās. Lavinija šaubījās, ka jebkad spētu sacensties ar Annas skaisto, maigo spoku. Entonijs pielīdzināja savu māsu eņģelim.

      “Lai kas es arī būtu, pat sieviete, kura spēj iztiku pelnīt ar prāta palīdzību, es neesmu eņģelis,” Lavinija nodomāja.

      – Ser, – viņa asi attrauca, – mēs neapspriežam manus uzskatus par laulībām. Runa ir par Emelīnas nākotni.

      – Un Entonija nākotni.

      Lavinija nopūtās.

      – Zinu. Viņiem ir radušās abpusējas jūtas, vai ne?

      – Jā.

      – Emelīna ir tik jauna… – Arī Entonijs ir jauns.

      – Diemžēl tik agrā vecumā neviens no viņiem nesaprot, ko patiesībā vēlas.

      – Tu stājies laulībā, esot tādā pašā vecumā, kādā patlaban ir Emelīna. Vai tu zināji, ko patiesībā vēlies?

      Lavinija apsēdās taisni.

      – Protams, ka zināju. Es nebūtu precējusi Džonu, ja man rastos kaut mazākās šaubas.

      Viņa patiešām zināja, ko vēlas, bet tagad saprata, ka jūtas pret Džonu bija nevainīgas un ļoti romantiskas jaunas sievietes iedomu rezultāts. Ja Džons būtu dzīvs, abu mīlestība būtu nobriedusi, kļuvusi stiprāka un stabilāka. Tomēr Lavinijas atmiņas par maigo vīru bija blāvi, neskaidri mirkļi, kurus viņa glabāja jaunavīgā dārglietu kastītē tuvu sirdij.

      Tobiasa sejā parādījās sājš smaids.

      – Tu esi ar gribasspēku apveltīta sieviete, un tev ir viedoklis par pilnīgi visu, vai ne?

      – Man ir izlēmīga un spēcīga personība, ser. Iespējams, par to varu pateikties mesmerisma studijām agrīnā vecumā.

      – Drīzāk jūs esat apņēmīga kopš dzimšanas.

      Viņa samiedza acis.

      – To pašu varētu teikt par jums, ser.

      – Cik aizraujoši ir uzzināt, ka mums ir daudz kopīga, – Tobiass teica siltā balsī.

      Sestā nodaļa

      Tajā pēcpusdienā Tobiass iznāca no kluba un izvilka pulksteni no kabatas, lai uzzinātu pareizu laiku. Bija gandrīz divi. Viņam nebija jāsteidzas, un bija lieliska diena pastaigai.

      Tobiass ignorēja garām braucošu karieti un klejoja pa pazīstamo taku un ielu labirintu. Viņa galamērķis bija grāmatnīca, kur abi ar Laviniju bija sarunājuši satikties. Tobiass plānoja uzcienāt viņu ar saldējumu un, ja paveiksies, pierunāt noslēpties drupās parkā, lai ilgi mīlētos pavasara saules gaismā.

      Paturēdams prātā šo domu, viņš piesardzīgi palūkojās debesīs. Saule patiešām spīdēja, bet gaiss kļuva vēss, un Tobiass redzēja, ka tālumā sabiezē mākoņi. Atlika tikai cerēt, ka lietus sāksies pēc piedzīvojuma parkā. Pirms nedēļas Tobiasu un Laviniju svarīgā mirklī iztraucēja auksta lietusgāze, kas sabojāja romantisko atmosfēru.

      Tobiass nosprieda, ka piemērotas vietas meklējumi abu tikšanās reizēm kļūst par apgrūtinājumu. Vīrietim viņa vecumā nepienācās slēpties nomaļos parka nostūros vai karietes iekšpusē, lai baudītu savas mīļotās sievietes sabiedrību. Viņam pienāktos baudīt šo sabiedrību gultā.

      Tomēr diviem neprecētiem mīļākajiem bija grūti atrast gultu.

      Tobiass nonāca viena kvartāla attālumā no grāmatnīcas un apsvēra iespēju aizvest Laviniju uz viesu namu laukos uz vienu vai divām dienām. Piepeši no apģērbu veikala izpeldēja kāds stāvs, gluži kā spirgti sārta vīzija, un gandrīz saskrējās ar viņu.

СКАЧАТЬ