Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nodaļa

      Emelīna palūkojās uz Laviniju pāri brokastu galdam.

      – Vai tu esi pārliecināta, ka satikšanās ar Oskaru Pelingu nav uz tevi atstājusi paliekošu iespaidu?

      – Es atzīstu, ka izbijos, viņu ieraugot. – Lavinija atvēra avīzi. – Tomēr esmu atguvusies. Paldies, ka apvaicājies.

      “Pateicoties tam, ka vairs nebūšu spiesta glabāt savu tumšo noslēpumu no Tobiasa,” viņa domās noteica.

      – Tu tā dari vienmēr.

      – Ko tad?

      Emelīna pasmaidīja.

      – Atgūsties. Tev piemīt talants atkopties pēc nelaimes, mana dārgā tante.

      – Nu, man nav izvēles, vai ne? – Lavinija iedzēra malku kafijas. – Kā jau teicu, pēc atgriešanās Londonā es agri vai vēlu būtu satikusi Oskaru Pelingu. Pat tiem džentlmeņiem, kuri dod priekšroku dzīvei savā īpašumā, un pie tiem pieder arī Pelings, periodiski jāierodas Londonā lietišķās darīšanās. Šķita, ka viņš mani neredzēja.

      – Tev taisnība. – Emelīna saviebās. – Viņš ir briesmīgs cilvēks. Drīz vien viņš atgriezīsies savā īpašumā.

      – Jā, noteikti. Cik atceros, viņam nepatika augstākās sabiedrības aktivitātes. – Lavinija pāršķīra laikraksta lappusi. “Kāda starpība, ja Tobiass zina patiesību un netur uz mani ļaunu prātu?” Šorīt dzīve rādījās krietni gaišākās krāsās nekā iepriekš.

      Emelīna paņēma ievārījumu no nelielā trauka galda vidū.

      – Ja neiebilsti, es gribētu ar tevi aprunāties.

      – Mēs jau runājam.

      – Gribu apspriest kaut ko svarīgu. Es pēdējā laikā domāju par savu karjeru.

      – Tev nav karjeras.

      Lavinija nenovērsās no avīzes. Uz galda blakus viņas kafijas tasei bija nolikta papīra lapa un zīmulis. Pēc rūpīgām pārdomām Lavinija nolēma, ka pirms sludinājuma ievietošanas laikrakstā tas rūpīgi jāizpēta.

      Tāpēc viņa nolēma pierakstīt īpaši iedarbīgus vārdus un frāzes, kas atrodamas vispievilcīgākajos sludinājumos. Viņas mērķis bija izstrādāt saistošu vārdu krājumu, ko ar laiku izmantot savos izmeklētājas pakalpojumu sludinājumos.

      Rīta laikrakstā bija ievietoti dažādi sludinājumi. Lielākā daļa neatstāja uz Laviniju paliekošu iespaidu. Vienā sludinājumā tika piedāvāts izīrēt istabu “ar patīkamu skatu uz parku”, citā “moderniem džentlmeņiem tiek piedāvāti neatkārtojami kokvilnas krekli, kas novērsīs spēcīgu svīšanu”.

      Pagaidām interesantāko sludinājumu bija ievietojis doktors Dž. A. Dārfīlds, kurš piedāvāja “ārstēšanu atraitnēm un precētām dāmām, kuras apgrūtina vāji nervi un sieviešu histērija”. Viņš solīja “ārkārtīgi iedarbīgas ārstēšanas metodes, kas īpaši pielāgotas sieviešu ķermeņa uzbūvei”.

      – Tieši tā, – Emelīna turpināja, – man nav karjeras.

      – Protams, kā gan citādi? – Lavinija prātoja par sludinājumu, kurā piedāvāja ārstēt sieviešu histēriju. – Ko tu domā par frāzi “ārkārtīgi iedarbīgas ārstēšanas metodes”?

      – Pārāk medicīniski. Lavinij, tu manī neklausies! Es gribu apspriest savu nākotni.

      – Kas vainas tavai nākotnei? – Lavinija paņēma zīmuli un pierakstīja vārdus “ārkārtīgi” un “iedarbīgs”. – Manuprāt, tā rādās gaišās krāsās. Pateicoties Džoanai Davai, mēs esam saņēmušas ielūgumus uz svarīgākajiem sabiedriskajiem pasākumiem: Stilvoteras balli un pašas Džoanas plānoto pasākumu. Starp citu, mums jādodas pie Frančeskas kundzes un jāpielaiko kleitas.

      – Jā, zinu. Bet es negribu runāt par ballēm un apģērbiem.

      – Emelīna apklusa. – Vēlos apgūt kādu profesiju, Lavinij.

      – Muļķības. – Lavinija, pieri saraukusi, aplūkoja modista sludinājumu: “Lieliska izvēle ar labu gaumi apveltītām personām, kuras vēlas valkāt tikai vismodernākās cepures”. – Neviens augstākās sabiedrības vīrietis nevēlas sievu, kurai ir karjera. Kā tu domā, vai man aprakstīt savus pakalpojumus kā “modernus”?

      – Nedomāju, ka privātai izmeklēšanai jābūt “modernai”.

      – Gluži otrādi: ja vēlos piesaistīt ekskluzīvus klientus, man jāatstāj moderns iespaids neatkarīgi no piedāvāto pakalpojumu būtības. Augstākās sabiedrības pārstāvjiem ir ļoti svarīgi būt moderniem.

      – Lavinij, es negribu apprecēt vīrieti no augstākās sabiedrības. Tas ir ļaunākais, ko varu iztēloties.

      Lavinija pierakstīja vārdu “moderns”.

      – Vai tu gribi apprecēt lauksaimnieku? Cik man zināms, ne tev, ne man nepatīk dzīve laukos.

      – Es negrasos apprecēt lauksaimnieku. Esmu nolēmusi kļūt par tavu sabiedroto.

      – Ko tas nozīmē? Tu jau esi mana sabiedrotā. Mēs pavadām laiku kopā katru dienu. Ko tu domā par frāzi “iedarbīgi līdzekļi ieinteresētiem džentlmeņiem, ievērojot konfidencialitāti un piesardzību”? Izklausās interesanti, vai ne?

      – Jā. – Emelīna sarauca pieri. – Tomēr es nesaprotu, ko tas nozīmē.

      – Es arī ne. – Lavinija saknieba lūpas. – Tā gan ir problēma. Varbūt vajadzīgi citi vārdi… – Kāds atvēra nama ārdurvis. To izdzirdējusi, Lavinija apklusa. – Šķiet, ka mums ir viesis. Ir pārāk agrs, lai uzņemtu ciemiņus. Varbūt tas ir jauns klients?

      – Drīzāk jau Mārča kungs. – Emelīna paņēma vēl vienu siltu smalkmaizīti. – Esmu ievērojusi, ka viņš saziņā ar tevi vairs neievēro pieklājības normas.

      – Tāpat kā iepriekš, – Lavinija murmināja. – Tu droši vien atceries, ka mūsu pirmajā tikšanās reizē viņš sadragāja skulptūru mūsu veikaliņā Romā. Manuprāt, kopš tā laika viņš nav uzlabojis savas sociālās prasmes.

      Emelīna pasmaidīja un nokoda smalkmaizes gabaliņu.

      Lavinija piesardzīgi ieklausījās soļos, kas dimdēja gaitenī.

      – Tomēr tev ir taisnība: Mārča kungs kļūst arvien nevērīgāks. Šī ir jau otrā reize šonedēļ, kad viņš ierodas ciemos brokastlaikā.

      Emelīna atplauka.

      – Varbūt kopā ar viņu atnācis arī Entonijs?

      – Nepūlieties, Čiltona kundze, – caur ēdamistabas sienām dārdēja Tobiasa balss. – Pietiks ar dažām olām un jūsu lieliskajiem kartupeļiem.

      Lavinija СКАЧАТЬ