Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ plāna daļai.

      – Gluži otrādi, – viņš teica. – Tu neesi tik sliktā situācijā. Es tevi pat apskaužu. Galu galā tev ir resursi. Tu par izmeklētāja darbu reizēm iekasē lielu samaksu.

      – Mans darbs ir ļoti haotisks un neparedzams naudas pelnīšanas veids, un tu to ļoti labi zini.

      – Dava kundze tevi dāsni atalgoja par izmeklēšanu “vaska slepkavību” lietā. Tu ieguvi pietiekami daudz naudas, lai to ieguldītu Krekenbērna kuģī, vai ne?

      – Es varēju atļauties iegādāties tikai vienu akciju. Turklāt to, vai ieguldījums atmaksāsies un par kādu summu, es uzzināšu tikai tad, kad nolāpītais kuģis atgriezīsies no austrumiem. Līdz tam vēl ir vairāki mēneši.

      – Tikmēr tev pacietīgi jāgaida un jācer, ka Leika kundzi nesavaldzinās cits džentlmenis, kurš var atļauties uzturēt sievu, – Entonijs piebilda.

      – Kā redzi, man tavas problēmas nav svešas.

      Entonijs paraustīja plecus.

      – Ja tas liek tev justies labāk, es nedomāju, ka Leika kundze precētos naudas dēļ.

      Tobiass neatbildēja un atkal pievērsās skatam aiz loga.

      – Emelīna man atklāja Lavinijas viedokli par laulībām, – Entonijs turpināja.

      Tas piesaistīja Tobiasa uzmanību.

      – Ko Emelīnas jaunkundze tev stāstīja?

      – Viņa ir pārliecināta, ka, par spīti biežajām runām par naudas nozīmi, dziļi sirdī Leika kundze ir romantiķe.

      – Lavinija? Romantiķe? No kurienes Emelīnai tāda pārliecība?

      – Es pieļauju, ka uz šādām domām viņu uzvedināja Leika kundzes interese par romantisku dzeju.

      Tobiass apdomāja dzirdēto un papurināja galvu.

      – Taisnība, Lavinijai ļoti patīk dzeja, bet viņa noteikti pieņem lēmumus neatkarīgi no tā.

      Entonijs klusi nopūtās. Viņš sev atgādināja, ka Tobiass ir lielisks cilvēks, tomēr viņam pietrūka pacietības veikt romantiskus vai sentimentālus žestus. Viņš nepūlējās apburt sievietes ar šarmu.

      – Emelīna ir pilnīgi pārliecināta, ka savu romantisko fantāziju dēļ Leika kundze nemūžam nepiekristu laulībai bez mīlestības, – Entonijs pacietīgi paskaidroja, – pat ja tā viņu materiāli nodrošinātu.

      – Hmm…

      Citos apstākļos Tobiasa drūmā izturēšanās būtu gandrīz smieklīga. Tomēr šobrīd Entonijam bija žēl svaiņa.

      Tobiass pagātnē ļāvās īslaicīgiem romāniem, bet kopš Annas un mazuļa nāves pirms daudziem gadiem Entonija svainis ne reizi nebija mulsis sievietes dēļ. Līdz šim brīdim. Viņa attiecības ar Leika kundzi bija nopietnas. Tobiasam bija nepieciešama palīdzība.

      Entonijs noklepojās.

      – Manuprāt, tavām attiecībām ar Leika kundzi noderētu romantiska pieeja. Esmu ievērojis, ka reizēm tu pret viņu izturies visai skarbi.

      – Jā, jo viņa strīdas ar mani par visu. Nekad dzīvē neesmu saticis tik ietiepīgu sievieti!

      – Varu derēt, ka viņa nogurst no tavām nemitīgajām pavēlēm.

      Tobiasa žoklis saspringa.

      – Pie velna! Es nevaru atdarināt Baironu vai viņam līdzīgos. Pirmkārt, esmu par vecu, lai izliktos par romantisku dzejnieku. Otrkārt, es neprotu rakstīt pantiņus.

      – Es neapgalvoju, ka tev jākļūst par dzejnieku. Bet tu varētu izteikties “dzejiskāk”.

      Tobiass samiedza acis.

      – Piemēram?

      – Piemēram, no rīta satiekoties, tu varētu paziņot, ka viņa līdzinās dievietei.

      – Dievietei? Vai tu esi jucis?

      – Tas ir tikai ierosinājums.

      Tobiass sāka berzēt kreiso kāju. Viņš ilgi klusēja.

      – Kurai dievietei? – viņš beidzot ierunājās.

      – Nu, ir pilnīgi droši salīdzināt sievieti ar Venēru.

      – Ar Venēru. Tās ir blēņas. Lavinija par to skaļi smietos.

      – Es tā nedomāju, – Entonijs klusā balsī atbildēja. – Neviena sieviete nesmietos, ja rīta agrumā tiktu pielīdzināta Venērai.

      – Ak tā…

      Entonijs nosprieda, ka ir izdarījis visu, kas ir viņa spēkos. Pienāca laiks pievērsties svarīgākajam jautājumam.

      – Ja man izdotos sarūpēt naudu, – viņš izmeta, – varbūt Krekenbērns arī man atļautu iegādāties viņa kuģa akciju.

      – Tu nedabūsi ieguldījumam nepieciešamo naudu tajos šaušalīgajos klubos, kur muļķi cer tikt pie bagātības, riskējot kāršu spēlē, – Tobiass teica. – Ne velti to sauc par spēļu elli.

      Drūmās ēnas uz karietes sienām kļuva garākas.

      Tobiass saknieba lūpas.

      – Esmu tev daudzas reizes teicis, ka tu varētu kļūt par lielisku uzņēmēju. Tu esi labs rēķinātājs un pievērs uzmanību sīkumiem. Krekenbērns ar lielāko prieku ieteiktu tevi kā darbinieku saviem draugiem.

      – Mani tāds darbs neinteresē.

      Iestājās klusums.

      – Man ir vēl viens ieteikums, – Entonijs ierunājās. Viņš piesardzīgi tuvojās mērķim.

      Tobiass izskatījās aizdomu pilns.

      – Kāds?

      – Tu varētu pieņemt mani darbā par palīgu.

      – Tu jau reizēm dari palīga darbu.

      – Tikai neoficiāli. – Entonijs ar prieku runāja par savu ieceri. Viņš par to domāja visu pēcpusdienu. – Es vēlos ieņemt tava oficiālā palīga amatu. Atlīdzības vietā tu man iemācīsi, kā veikt privātu izmeklēšanu.

      – Ko tu ceri iegūt?

      – Ienākumus, – Entonijs atbildēja.

      – Ceturkšņa maksājumu vietā? – Tobiass sausā balsī jautāja.

      – Tieši tā. Es priecātos arī par prēmijām. – Vai ne? Nekas nav labāks par prēmiju.

      Entonijs dziļi ievilka elpu.

      – Vai tu vismaz apdomāsi manu СКАЧАТЬ