Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņai pāri, un mēģināja izlikties, ka vēl aizvien ir aizmigusi.

      Ne viņai, ne Nikam nepatika agri celties. Gan vienam, gan otram tas šķita jauki, jo iepriekšējās attiecībās abi bija dzīvojuši kopā ar neizturami možiem cilvēkiem, kuri cēlās agri no rīta. Viņi sazinājās ar īsiem, aprautiem teikumiem, un dažreiz tā bija kā spēle, lai pārspīlētu savu īgnumu, un citreiz atkal ne, un tas bija jauki, jo abi zināja, ka vakarā pēc darba viņi atkal būs tādi paši kā senāk.

      Alise mēģināja atsaukt prātā kādu konkrētu atmiņu par brokastīm.

      Tas aukstais rīts, kad viņi bija gandrīz pabeiguši krāsot virtuvi. Ārā stipri lija, viņas nāsis kutināja asi krāsas izgarojumi. Viņi sēdēja uz grīdas un klusēdami ēda grauzdiņus ar zemesriekstu sviestu, jo visas mēbeles bija pārklātas ar aizsargājošiem pārsegiem. Alise vēl nebija pārvilkusi naktskreklu, taču tam pāri bija uzmesta jaka, un viņa bija uzstīvējusi Nika vecās futbola zeķes, kas bija uzvilktas līdz pat ceļgaliem. Niks bija noskuvies un apģērbies, atlika vienīgi apsiet kaklasaiti. Iepriekšējā vakarā viņš bija pastāstījis par kādu patiešām svarīgu, baisu prezentāciju, ar kuru viņam vajadzēja vienlaikus uzstāties Spīdpaurainā Nekauņas, Draņķa Megatrona un Lielā Bosa priekšā. Alise, kurai bija briesmīgi bail uzstāties publiski, juta, ka no līdzjūtības viņai pakrūtē savelkas kamols. Torīt Niks iemalkoja tēju, nolika krūzi, atvēra muti, lai iekostu grauzdiņā, un uzmeta to uz sava iemīļotā krekla ar zilajām svītrām. Grauzdiņš pielipa pašā priekšā. Abi saskatījās, vienlīdz lielu šausmu pārņemti.

      Niks lēni noņēma grauzdiņu, atklādams lielu, taukainu zemesriekstu sviesta taisnstūri. Viņš ierunājās kā cilvēks, kurš nupat saņēmis nāvējošu šāvienu: “Tas bija mans vienīgais tīrais krekls,” un tad viņš paņēma grauzdiņu un ar atvēzienu trieca sev pret pieri.

      Alise iebilda: “Nē, nav vis. Kamēr tu vakar spēlēji skvošu, es aiznesu netīrās drēbes uz mazgātavu.” Viņiem vēl nebija veļas mazgājamās mašīnas, un visas drēbes viņi nesa uz veļas mazgātavu, kas atradās netālu no viņu mājas. Niks noņēma saspiesto grauzdiņu no sejas un noteica: “Nevar būt,” bet Alise apstiprināja: “Es to izdarīju gan,” un tad Niks izrāpoja cauri krāsas skārdenēm, saņēma viņas seju abās plaukstās un ilgi, maigi noskūpstīja. Viņa lūpas garšoja pēc zemesriekstu sviesta.

      Tomēr tās nebija šī rīta brokastis. Tas bija noticis pirms vairākiem mēnešiem vai nedēļām, vai vēl kaut kad. Virtuve bija pabeigta. Tolaik viņa vēl negaidīja bērnu. Viņa vēl aizvien dzēra kafiju.

      Pēc tam sekoja vairākas brokastis pēc kārtas, kad viņi bija aizrāvušies ar veselīgu dzīvesveidu un ēda jogurtu ar augļiem. Kad tas bija? Veselīga dzīvesveida piekopšana nebija pārāk ilga, lai gan sākumā viņi bija apņēmības pilni.

      Gadījās arī brokastis, kad Niks bija devies darba darīšanās. Viņa prombūtnes laikā Alise ēda grauzdiņus gultā, izbaudīdama romantiskās sāpes, ko radīja ilgas pēc viņa, it kā Niks būtu jūrnieks vai karavīrs. Sajūta bija tāda pati, kā priecājoties par izsalkumu un zinot, ka drīz gaidāmas pamatīgas vakariņas.

      Un tad vēl bija tās brokastis, kad viņi bija sastrīdējušies – neglītām sejām, zvērojošām acīm, aizcērtot durvis – par izbeigušos pienu. Tas nebija tik jauki. (Tās brokastis pavisam noteikti nebija gadījušās šorīt. Alise vēl atcerējās, kā viņi tovakar bija viens otram piedevuši, skatīdamies, kā Nika jaunākā māsa tēlo pavisam niecīgu lomu pārsteidzoši garā postmodernisma lugā, kura abiem šķita nesaprotama. “Starp citu, es tev piedodu,” Niks bija paliecies uz priekšu un iečukstējis viņai ausī, un viņa bija atčukstējusi: “Atvaino, taču es piedodu tev,” un kāda sieviete viņiem priekšā bija pagriezusies atpakaļ un gluži kā dusmīga skolotāja nošņākusi: “Kuš! Jūs abi!” Viņi bija sākuši ķiķināt tik neprātīgi, ka beigu beigās abiem bija nācies pamest teātri, rāpjoties pāri ceļgaliem un vēlāk dabūjot pamatīgi trūkties no Nika māsas.)

      Reiz bija arī brokastis, kad viņa bija īgni lasījusi no grāmatas iespējamos bērnu vārdus, kamēr viņš bija īgni sacījis “jā” vai “nē”. Tas bija jauki, jo viņi abi torīt pavisam noteikti tikai izlikās īgni.

      – Neticami, ka mēs drīkstam dot vārdu cilvēkam, – Niks bija sacījis. – Sajūta ir tāda, ka to vajadzētu atļaut darīt tikai zemes valdniekam.

      – Vai karaļvalsts karalienei, – Alise pievienojās.

      – Jā, sievietei neviens nekad nebūtu ļāvis dot kādam vārdu, – Niks iebilda. – Acīmredzami.

      Vai tas notika šorīt? Nē. Tas bija noticis… pirms kāda laika. Ne šorīt.

      Viņai nebija ne mazākās nojausmas, ko viņa šorīt bija ēdusi brokastīs.

      Viņa uzticēja Džordžam Klūnijam:

      – Es pirmīt teicu, ka ēdu grauzdiņus ar zemesriekstu sviestu, jo parasti manas brokastis ir tieši tādas. Patiesībā es vispār neatceros nekādas brokastis.

      – Būs jau labi, Alise, – viņš atteica. – Diez vai es arī varu atcerēties, ko šorīt pats ēdu brokastīs.

      – Ak tā. – Te tev nu bija garīgā stāvokļa novērtējums! Vai Džordžs vispār pats zināja, ko dara?

      – Varbūt jums arī ir smadzeņu satricinājums, – Alise ieminējās. Džordžs paklausīgi iesmējās. Šķita, ka viņš pamazām pārstāj interesēties par Alisi. Varbūt viņš cerēja, ka nākamais pacients izrādīsies interesantāks. Viņam droši vien patika likt lietā tās sirds defibrilācijas padarīšanas. Ja Alise būtu feldšere, arī viņai tas patiktu.

      Reiz kādā svētdienā, kad Nikam bija paģiras un Alise pūlējās viņu pierunāt doties uz pludmali viņai līdzi, un viņš gulēja uz dīvāna, aizvēris acis un nemaz neklausīdamies, viņa bija iesaukusies: “Ak, nē, mēs viņu tūlīt zaudēsim!”, saberzējusi divas cepamās lāpstiņas, piespiedusi tās viņam pie krūtīm un iesaukusies: “Izlāde!” Niks tieši īstajā brīdī bija paklausīgi un ticami noraustījies. Tomēr tad viņš bija palicis nekustīgi guļam, kamēr viņa bija iesaukusies: “Viņš neelpo! Mums nekavējoties jāuzsāk mākslīgā elpināšana!” un mēģinājusi iebāzt viņam mutē salmiņu.

      Ātrās palīdzības automašīna apstājās pie luksofora, un Alise nedaudz sagrozījās. Nekas viņas ķermenī vairs nebija kārtībā. Dziļi kaulos varēja just visaptverošu nogurumu, it kā viņa varētu nogulēt miegā veselu mūžību, tomēr tai pašā laikā nemiers un saraustīts spars mudināja viņu celties augšā un kaut ko paveikt. Pie visa noteikti bija vainojama grūtniecība. Visi taču apgalvoja, ka tad ķermenis šķietot pavisam svešāds.

      Alise vēlreiz pielieca zodu, lai paskatītos uz savām dīvainajām drēbēm. Tās nemaz neizskatījās pēc kaut kā tāda, ko viņa būtu varējusi izvēlēties. Viņa nekad nemēdza nēsāt ne dzeltenu apģērbu, ne krekliņus bez piedurknēm. Atkal uzbangoja panika, Alise novērsās un sāka skatīties ātrās palīdzības automašīnas griestos.

      Vistrakākais, ka viņa nekādi nespēja atcerēties arī to, ko iepriekšējā dienā bija ēdusi vakariņās.

      Tukšums. Vispār ne mazākās nojausmas.

      Savu СКАЧАТЬ